Cilvēktiesības tiek iedalītas pilsoniskajās, politiskajās, sociālajās, ekonomiskajās un kultūras tiesībās. Tomēr vienlaikus cilvēktiesību sistēmā tiek noteiktas arī dažādas mazaizsargātas personu grupas, kurām, ņemot vērā viņu statusu, ir nepieciešama īpaša valsts aizsardzība un atbalsts.
Bērnu tiesību izdalīšana atsevišķā grupā pamatota galvenokārt ar to, ka no vienas puses bērniem atbilstoši valstu tiesiskajam regulējumam nav visu tiesību, kas piemīt pilngadīgajiem, bet no otras puses, bērniem ir arī savas specifiskās tiesības, kas saistītas ar viņu vecumu, stāvokli ģimenē u.t.t.
Bērnu tiesības ir pamattiesību un pamatbrīvību kopums, kuram ir jābūt nodrošinātam katram bērnam (bērns ir persona, kura nav sasniegusi 18 gadu vecumu), bez jebkādiem izņēmumiem un neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem ar bērnu vai viņa ģimeni saistītiem apstākļiem.
Bērnu tiesību definīcija izriet no pamatidejām, kuras nosaka Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Deklarācijas atsevišķā pantā, kas veltīts bērniem, ir noteikts, ka „mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību”. Atzīstot bērnu vienlīdzīgās tiesības uz visām brīvībām, kas pasludinātas deklarācijā, starptautiskā kopiena atzīst papildus palīdzības un atbalsta nepieciešamību bērniem.
Harmoniskai personības attīstībai nepieciešamas, lai bērns dzīvo un aug mīlestības, labuma un laimes atmosfērā, ģimenes vidē, tuvu un mīlošu cilvēku vidū. Pieaugušo uzdevums ir palīdzēt bērnam sagatavoties patstāvīgai dzīvei, kļūt par pilntiesīgu sabiedrības locekli, kā arī radīt bērna fiziskai un garīgai attīstībai piemērotus dzīves apstākļus.
Bērna tiesību vēsturiskā attīstība
20. gadsimta sākumā bērnu tiesības pamatā tiek skatītas kontekstā ar pastāvošajām problēmām bērnu darbaspēka izmantošanā, bērnu tirdzniecībā un seksuālā ekspluatācijā. Nepieciešamība nodrošināt bērnu veselības aizsardzību un viņu tiesību aizsardzību likumdošanas līmenī mudināja Nāciju Līgu pieņemt 1924.gadā Ženēvas Bērna tiesību deklarāciju. Deklarācijā tika likts uzsvars uz bērnu sociālajām un ekonomiskajām tiesībām. Deklarācijā netika runāts par valstu pienākumu nodrošināt bērnu tiesības, visa atbildība tika uzlikta pieaugušajiem. Deklarācija lika pamatus starptautisko standartu izstrādei bērnu tiesību jomā.
1959. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas ietvaros tika pieņemta ANO Bērna tiesību deklarācija, kurā tika pasludināti sociālie un tiesiskie principi, kas skar bērnu aizsardzību un labklājību. Minētajā deklarācijā tika atzīmēts, ka „bērnam viņa fiziskā un garīgā brieduma trūkuma dēļ ir nepieciešama īpaša aizsardzība un gādība, ieskaitot arī pienācīgu tiesisko aizsardzību, kā pirms, tā arī pēc dzimšanas”. Šajā dokumentā ir noteikti 10 principi, kuru atzīšana un ievērošana var „nodrošināt bērniem laimīgu bērnību”. Lai gan šī deklarācija nav juridiski saistoša, fakts, ka tā tika pieņemta vienbalsīgi, tai piešķir lielāku nozīmi kā citām ANO rezolūcijām.
1970. gadu beigās sabiedrības attīstības līmenis, bērnu stāvoklis un jaunās problēmas parādīja, ka tikai deklaratīvie principi šajā jomā nav pietiekami. Bērnu tiesību efektīvākai aizsardzībai bija nepieciešams pieņemt dokumentus, kuros, pamatojoties uz juridiskajām normām, būtu uzskaitītas bērnu tiesības un noteikti bērnu tiesību aizsardzības mehānismi.
Vadoties no šī uzstādījuma 1989. gada 20. novembrī ANO Ģenerālās asamblejas sesijā tika pieņemta ANO Konvencija par bērna tiesībām. Latvijas Republika šo dokumentu ratificēja 1992. gada 14. aprīlī, bet spēkā tā stājās 1992. gada 14. maijā.
ANO Konvencijā par bērna tiesībām noteiktie vadošie tiesību principi un noteikumi tika nostiprināti 1998.gada 19.jūnijā pieņemtajā Bērnu tiesību aizsardzības likumā un citos nacionālajos tiesību aktos.
