Cilvēktiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām); tās nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju un amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem.
Cilvēktiesības ir skaidras, precīzas un konkrētas tiesību normas, kas ir ietvertas starptautiskos dokumentos, Latvijas Satversmē un likumos.
Cilvēktiesības veido demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatu. Latvijas Republika, jau 1990. gada 4. maijā atjaunojot neatkarību, pievienojās 51 cilvēktiesību dokumentam, tādējādi savu iedzīvotāju un starptautiskās sabiedrības priekšā apliecinot apņēmību sargāt un aizstāvēt cilvēktiesības. Savukārt 1998.gada 15.oktobrī atsevišķa, 8. nodaļa – Cilvēka pamattiesības, tika iekļautas Latvijas Republikas Satversmē.
Cilvēktiesības ir efektīvs indivīda "juridiskais ierocis" cīņā pret daudzkārt spēcīgāko valsti un var tikt izmantots kā:
· indivīda tiesības uz aizsardzību pret valsts iejaukšanos viņa brīvībās;
· indivīda tiesības pret valsti prasīt no tās sev kādu labumu;
· indivīda tiesības pret valsti uz taisnīgu procedūru un viņa interešu vērā ņemšanu;
· indivīda tiesības pret valsti prasīt no tās aizsardzību pret citiem indivīdiem.
Cilvēktiesību aizsardzībā būtisks ir nediskriminācijas princips.
Cilvēktiesības piemīt ikvienai personai neatkarīgi no tās rases, tautības, ādas krāsas, valodas, dzimuma, vecuma, veselības stāvokļa, sociālās izcelsmes, ticības, politiskās pārliecības, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem. Nepieciešamības gadījumā valsts papildus sniedz palīdzību mazaizsargātām grupām to tiesību pilnvērtīgai realizācijai.
Cilvēktiesības nav absolūtas. Cilvēkam tiek garantēta pilnīga brīvība tiktāl, ciktāl to demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanas labad neierobežo likums. Valsts atsevišķos gadījumos var cilvēktiesības ierobežot ar mērķi, ”lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību” (Satversmes 116. pants).
