Tiesības uz īpašumu
ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 17.pants
Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1. pants
Likums „Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”
Aizsargjoslu likums
Likums „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” u.c.
Cilvēktiesību ietvaros jēdzienā „īpašums” ietilpst ķermeniskas lietas, piemēram, dzīvoklis, zeme, telefons, kā arī bezķermeniskas lietas, attiecībā uz kurām pastāv ekonomiska interese, piemēram, mantiska rakstura tiesības, kas izriet no kapitāldaļām, akcijām, autortiesībām. Tiesības uz īpašumu attiecas tikai uz jau pastāvošu īpašumu – nākotnes ienākumi nerada īpašumtiesības, ja vien tie jau nav nopelnīti vai nākotnē ir jāveic tikai maksājums.
Tiesības uz īpašumu ietver:
- tiesības netraucēti baudīt īpašumtiesības, t.i., tiesības lietu valdīt, iegūt no tās augļus, pārveidot to, patērēt vai iznīcināt, rīkoties ar to, slēdzot darījumus. Šīs tiesības ietver sevī arī pienākumu trešajām personām atturēties no īpašuma aizskaršanas. Šo tiesību īstenošanā valstij ir pienākums neiejaukties netraucētā īpašuma tiesību baudīšanā, kā arī izveidot pietiekamu tiesību aizsardzības mehānismu, kas ļautu īpašniekam aizsargāties pret nepamatotu iejaukšanos netraucētā īpašuma tiesību baudīšanā;
- aizliegumu patvaļīgi atņemt īpašumu. Īpašums var tikt atņemts, ja līdzeklis, kas paredz īpašuma atņemšanu, atbilst nacionālajiem likumiem, tiek ievēroti vispārējie starptautisko tiesību principi un īpašuma atņemšana atbilst sabiedrības interesēm, kas ietver arī sabiedrības un indivīda interešu līdzsvarošanu, kā arī paredz īpašuma atņemšanas nosacījumus;
- valsts tiesības ierobežot īpašuma izmantošanu saskaņā ar sabiedrības interesēm. Tas izriet no īpašuma sociālās funkcijas – katram īpašniekam ir pienākums rēķināties ar citu interesēm. Lai īpašuma ierobežošana būtu tiesiska, ierobežojumiem jābūt noteiktiem ar likumu, tiem jābūt ar leģitīmu mērķi un samērīgiem. Tiesību uz īpašumu ierobežošanas piemērs – teritorijas plānojums.
Tiesības uz mājokli
ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. pants
Eiropas Sociālās Hartas 16. pants
Likums „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”
Likums „Par sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām dzīvojamām mājām”
Likums „Par dzīvojamo telpu īri”
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 10. panta trešā daļa, 66. panta otrās daļas 1.punkts u.c.
Tiesības uz mājokli nozīmē tiesības dzīvot kaut kur drošībā, mierā un cieņā. Starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ir noteikts šo tiesību minimālais standarts, kas valstij ir jānodrošina tai pieejamo resursu ietvaros.
Tiesības uz mājokli nevar tulkot sašaurināti, ar tām saprotot tikai tiesības uz „jumtu virs galvas”. Tās ietver sevī vairākus aspektus, kas valstij ir jāņem vērā. Saskaņā ar ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām Vispārējiem komentāriem Nr. 4, tiesību uz mājokli minimālo standartu veido:
- valdījuma tiesiskā nodrošināšana – valdījuma tiesību izmantošanas nodrošināšana, tiesiskā aizsardzība pret piespiedu izlikšanu, vajāšanu un citām spaidu formām;
- pakalpojumu, materiālu un infrastruktūras pieejamība – stabila pieeja dabas un kopējiem resursiem, ūdensapgādes sistēmām, pieeja enerģijai ēdiena pagatavošanai, apkurei, apgaismojumam, sanitārajām, higiēnas, pārtikas produktu glabāšanas un atkritumu izvešanas sistēmām
- mājokļa pieejamība no izdevumu viedokļa – mājokļa izdevumu samērīgums ar ienākumu līmeni, valsts pienākums sniegt atbalstu personām, kuras nespēj saņemt atbilstošu mājokli ienākumu dēļ (dzīvojamās telpas piešķiršana lietošanā, pabalsti īres un maksas par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu, apmaksai u.c. palīdzības veidi);
- mājokļa derīgums dzīvošanai – dzīvojamai telpai ir jābūt tādai, kas aizsargā pret aukstumu, mitrumu, karstumu, lietu, vēju vai citiem draudiem veselībai, riskiem, kas saistīti ar neapmierinošu telpu stāvokli, un slimību pārnēsātājiem. Ir jābūt garantētai iedzīvotāju fiziskajai drošībai;
- mājokļa pieejamība – dzīvojamai telpai ir jābūt pieejamai personām, kurām ir tiesības uz to. Organizējot palīdzību, valstij ir jāņem vērā dažādu mazaizsargātu personu (personas ar invaliditāti, AIDS inficētas personas, garīgi slimas personas, dabas katastrofās cietušas personas) īpašās dzīvokļa vajadzības un jāizskata tās prioritārā kārtībā;
- mājokļa novietojums -mājoklim jāatrodas vietā, kas nodrošina pieeju darba vietai, veselības aizsardzības sistēmai, skolām , bērnu iestādēm u.tml.
- mājokļa atbilstība kultūrai – mājokļa arhitektūrai, celtniecības materiāliem un mājokļu politikai ir jāatspoguļo savdabība un kultūras tradīciju daudzveidība.
Starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos, kā arī Latvijas Republikā spēkā esošajos normatīvajos aktos nostiprinātās personas tiesības uz mājokli nenozīmē, ka valstij ir pienākums katram piešķirt mājokli pēc viņa pieprasījuma un vēlmēm, bet gan to, ka ir jānodrošina šo tiesību minimālais standarts.
Tiesības uz sociālo nodrošinājumu
Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija, 22., 25.un 28.pants.
Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, 9., 10.un 11.pants.
Eiropas Sociālā harta, 13., 14.pants, 16.un 17.pants.
Likums „Par sociālo drošību”.
Likums „Par valsts sociālo apdrošināšanu”.
Likums „Par valsts pensijām”.
Valsts sociālo pabalstu likums.
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums u.c.
Tiesības uz sociālo nodrošinājumu pieder pie otrās paaudzes cilvēktiesībām, proti, personas sociālajām, ekonomiskajām un kultūras tiesībām. Sociālās tiesības ir ļoti nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas un atšķirīgas cilvēktiesības, jo šo tiesību īstenošana ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem – tā ir cieši saistīta ar katras valsts iespējām. Vienlaikus starptautiskās tiesības uzliek par pienākumu valstij apņemties maksimālajos pieejamo resursu ietvaros un ar atbilstošu līdzekļu palīdzību augošā tempā panākt pēc iespējas pilnīgu sociālo tiesību īstenošanu.
Personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošanai Latvijā ir izstrādāta sociālās drošības sistēma, kuras pamatā ir:
- sociālās apdrošināšanas sistēma, kurā sociālās apdrošināšanas pakalpojumu, piemēram, vecuma pensijas, bezdarbnieka, maternitātes pabalsta, piešķiršana un apmēra noteikšana ir atkarīga no nodarbinātības perioda un sociālo iemaksu veikšanas;
- sociālās palīdzības sistēma, kuras galvenais uzdevums ir sniegt atbalstu situācijās, kad personas nespēj gūt ienākumus un kad nav paredzēts atbalsts no valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas.
Tiesības uz veselības aizsardzību
Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija, 25.un 28.pants.
Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, 12.pants.
Eiropas Sociālā harta, 11.un 13.pants.
Farmācijas likums.
Ārstniecības likums.
Epidemioloģiskās drošības likums.
Seksuālās un reproduktīvās veselības likums.
Ministru kabineta 2006.gada 31.oktobra noteikumi Nr.899 „Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība” u.c.
Latvijā tiesības uz veselības aizsardzību tiek nodrošinātas, savstarpēji sadarbojoties valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedriskajām organizācijām un citām juridiskām un fiziskām personām. Valsts pienākums veikt pasākumus veselības aizsardzības nodrošināšanā ir cieši saistīts ar valsts ekonomiskajām iespējām. Pasākumi ietver medicīnisko pakalpojumu pieejamības nodrošināšanu, veselīga dzīvesveida popularizēšanu, pārtikas higiēnas standartu noteikšanu u.c.
Satversmes tiesa ir norādījusi, ka valsts pienākums ir arī atturēties no tādām darbībām, kas ierobežo iespējas katrai personai pašai rūpēties par savas veselības aizsardzību - saskaņā ar Satversmes 111. pantu ikvienai personai zināmās robežās ir tiesības veikt pasākumus, ko tā uzskata par nepieciešamu savas veselības nodrošināšanai.
Tiesības uz darbu
Latvijas Republikas Satversmes 106., 107. un 108. pants
ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 23. pants
ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 6. pants
Darba likums
ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 23. pants paredz: Katram cilvēkam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un uz aizsardzību pret bezdarbu. Katram cilvēkam, bez jebkādas diskriminācijas, ir tiesības uz vienādu atlīdzību par līdzvērtīgu darbu.
LR Satversmes 106. pants nosaka: Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu.
LR Satversmes 107. pants nosaka: Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.
LR Satversmes 108. pants nosaka: Strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību.
Tiesības uz izglītību
Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 26. pants
ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13., 14. pants
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 2. pants
Izglītības likums
Vispārējās izglītības likums
Profesionālās izglītības likums
Augstskolu likums u.c.
Satversmes 112. pants garantē ikvienam tiesības uz izglītību, kas ietver valsts pozitīvo pienākumu izveidot izglītības sistēmu, kā arī negatīvo pienākumu – neiejaukties šo tiesību realizācijā.
Pienākums izveidot izglītības sistēmu ietver:
- izglītības pieejamību – izglītības iestādēm un programmām jābūt pietiekamā daudzumā un valstij jānodrošina to spēja funkcionēt (kas ietver nodrošinājumu ar telpām, mācību materiāliem, izglītības personālu u.tml.);
- piekļuvi izglītībai – izglītībai jātiek nodrošinātai bez diskriminācijas, tai jābūt fiziski un ekonomiski pieejamai;
- izglītības pieņemamību – mācību programmām, mācīšanas metodēm u.tml. ir jābūt pieņemamām skolēniem un studentiem, atbilstošos gadījumos arī vecākiem; šis kritērijs ietver arī izglītības kvalitāti;
- izglītības piemērotību – izglītībai jāpielāgojas mainīgajām sabiedrības vajadzībām un jāatbilst skolēnu un studentu vajadzībām.
Satversme skaidri nosaka valsts pienākumu pamatizglītību un vidējo izglītību garantēt bez maksas. Pamatizglītības obligātums ietver to, ka nedz bērnam, tā vecākiem vai aizbildņiem, nedz arī valsts iestādēm ir tiesības izlemt, vai bērnam tiks sniegta pamatizglītība.
Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē
Vides aizsardzības likums
Teritorijas plānošanas likums
Aizsargjoslu likums
Par ietekmes uz vidi novērtējumu
Par piesārņojumu
Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām u.c.
Satversmes 115. pants uzliek valstij pienākumu izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu. Tas ietver pienākumu, ieguldot atbilstošus līdzekļus, izdot normatīvos aktus, kas regulē vides aizsardzību, izveidot iestādes, kas uzrauga un veicina vides aizsardzību, kā arī īstenot pasākumus, kas vērsti uz vides aizsardzību.
Satversmes 115. pants nosaka arī tiesības saņemt informāciju par vides stāvokli. Tādēļ valsts pienākums izveidot vides aizsardzības sistēmu ietver arī pienākumu nodrošināt informācijas par vides stāvokli esamību un sabiedrības iespēju ar šo informāciju iepazīties. Sabiedrībai ir arī tiesības piedalīties nozīmīgu ar vides aizsardzību saistītu lēmumu pieņemšanā.
Indivīdam ir subjektīvas tiesības prasīt no valsts iepriekš minēto pienākumu izpildi, kā arī atbildību par to neizpildīšanu vai nepienācīgu izpildīšanu. Tādējādi privātpersonai piemīt subjektīvas prasījuma tiesības pret valsti gadījumos, kad vides aizsardzības sistēma nav izrādījusies efektīva un tas aizskāris šīs personas tiesības vai tiesiskās intereses.
