Diskriminācija ir aizliegta atšķirīga attieksme, kuras mērķis vai rezultāts ir personas nostādīšana mazāk labvēlīgā situācijā attiecībā pret citu personu, kas atrodas ar šo personu salīdzināmos apstākļos, un kuras pamatā ir aizliegtas atšķirīgas attieksmes izpausme, tajā skaitā personas aizskaršana un norādījums personu diskriminēt.
Diskriminācijas aizliegums pilnībā aptver valsts un indivīda attiecības un ir piemērojams arī atsevišķās privāttiesību jomās, piemēram, darba attiecībās.
Par diskrimināciju nav uzskatāma atšķirīga attieksme, ja īpašība atbilst objektīvai prasībai, ja šīs prasības mērķis ir tiesisks un tā sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi. Diskriminācija nav saskatāma sociālās aizsardzības pasākumos, piemēram, īpašās tiesības sakarā ar grūtniecību un maternitāti. Arī dažādi pozitīvie pasākumi, lai veicinātu kādas mazaizsargātas grupas tiesību ievērošanu,- pozitīvā diskriminācija nav uzskatāma par diskrimināciju.
