Laba pārvaldība tiek lietota dažādās nozīmēs. Pirmsākumi meklējami 18.gadsimta Prūsijā. Valsts pārvalde, tāpat kā jebkura tiesību nozare, ir pakļauta vienotai savstarpēji saistītai principu sistēmai. Šie principi ir sistēmas neatņemas sastāvdaļas, likumdevējs var tos attīstīt, bet nevar lemt pretēji tiem.
Pēc otrā pasaules kara rietumu tiesību loka valstīs ir pašsaprotami, ka vispārējiem tiesību principi ir tiesību avots un to hierarhija (juridiskais spēks) ir augstāks nekā likumiem un satversmei. Latvija, atjaunojot Satversmi, pievienojās rietumu tiesību lokam tā tagadējā, nevis pirmskara veidolā.
No valsts pārvaldes viedokļa “labai pārvaldībai” kā vispārējam tiesību principam ir ārējā un iekšējā dimensija. Ārēja – tās ir attiecības starp valsti un indivīdu. Iekšēja – valsts pārvaldes iekšēja organizācija. Abos gadījumos jēdziens tiek lietots šaurākā un plašākā nozīmē.
Laba pārvaldības ārējā dimensija plašākā nozīmē aptver visus vispārējo tiesību principus, kurus mēs atpazīstam kā administratīvā procesa principus. Šaurākā nozīmē mēs ietveram atziņas, kas vēl nav pazīstamas kā patstāvīgs princips.
Labas pārvaldības iekšējo dimensiju būtu pareizāk dēvēt par pienācīgu pārvaldību. Plašākā nozīmē tā aptvertu visus vispārējos tiesību principus uz kuriem balstās valsts pārvalde. Šaurākā nozīmē – tikai tos, kas jau nav atpazīstami kā patstāvīgi principi.
Tiesība uz labu pārvaldību kā indivīda subjektīva tiesība būtu uzskatāma par šajā gadsimtā topošu cilvēktiesību.
Eiropas labas administratīvās prakses kodekss [1037 kB]
