Personas rīcībnespējas atzīšana: cilvēktiesību aspekti
Dipl.iur. Gundega Līce, Valsts cilvēktiesību biroja juriste
Valsts cilvēktiesību birojā (VCB) pēdējā laikā ir saņemtas vairākas gan rakstiskas, gan mutiskas sūdzības, kas saistītas ar ierosinātajām lietām par personas atzīšanu par rīcībnespējīgu. Izskatot minētās sūdzības, nācies saskarties ar vairākām problēmām. Šo lietu materiāli liek domāt, ka atsevišķos gadījumos iestādes nepietiekami izprot personas rīcībnespējas atzīšanas procesa būtību un nozīmi. Pirmkārt, nepareizi tiek izprasts personas, kuras rīcībspēja tiek apšaubīta, statuss lietas izskatīšanas gaitā. Tā rezultātā ir gadījumi, kad minētā persona vispār nav informēta par uzsākto procesu, kā arī par pieņemtajiem nolēmumiem utt. Otrkārt, netiek ievērotas pieteikumam izvirzītās prasības, lietas tiek ierosinātas, neskatoties uz to, ka šīs prasības nav izpildītas.
Vispārīgās prasības lietu norisei
Civilprocesa likuma 33.nodaļa paredz gadījumus, kad personu var atzīt par rīcībnespējīgu. Šādas kategorijas lietas paredzēts izskatīt sevišķās tiesāšanas kārtībā, jo šī ir īpaša lietu kategorija - procesa rezultātā persona var tikt atzīta par rīcībnespējīgu, atņemot tai spēju patstāvīgi iegūt un realizēt subjektīvās tiesības un juridiskos pienākumus.
Pamats personas atzīšanai par rīcībnespējīgu noteikts Civillikuma (CL) 357. un 358.pantā: par rīcībnespējīgiem atzīstami plānprātīgie un garā slimie, kam trūkst visu vai lielākās daļas garīgo spēju un kas uz tā pamata tiesiski nespēj pārstāvēt sevi, pārvaldīt savu mantu un ar to rīkoties. Tā kā lietas par personas atzīšanu par rīcībnespējīgu un aizgādības nodibināšanu notiek sevišķās tiesāšanas kārtībā, tad, izskatot lietu, tiesai jāievēro Civilprocesa likuma (CPL) sestā sadaļa, kā arī vispārīgie noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar iepriekšminēto sadaļu.
Persona - lietas dalībnieks
CPL 253.pantā ir noteikts, ka "sevišķās tiesāšanas kārtības lietās lietas dalībnieki ir pieteicējs un viņa pārstāvis, ieinteresētā persona un tās pārstāvis, kā arī likumā paredzētajos gadījumos prokurors, valsts vai pašvaldības iestāde (..) Sevišķās tiesāšanas kārtības lietās lietas dalībniekiem ir šā likuma 74.panta otrajā daļā noteiktās pušu procesuālās tiesības".
Atšķirībā no prasības tiesvedības kārtībā izskatāmajām lietām, kurās bez pusēm var piedalīties trešās personas, šajās lietās piedalās ieinteresētās personas. Tās ir fiziskas vai juridiskas personas, kuras var būt saistītas ar tiesas konstatējumu vai kuru tiesības var tikt aizskartas ar tiesas spriedumu. Tā, piemēram, lietās par aizgādnības nodibināšanu promesošo personu mantai kā ieinteresētā persona saskaņā ar 279.panta trešās daļas noteikumiem pieaicināma promesošā persona, ja tās atrašanās vieta ir zināma. "Ieinteresēto personu nepieaicināšana lietā ir pamats tiesas sprieduma atcelšanai."1
No iepriekš teiktā izriet, ka persona, par kuru ir iesniegts pieteikums tiesā, lai to atzītu par rīcībnespējīgu, procesā ir lietas dalībnieks - ieinteresētā persona, jo tās tiesības vistiešākā veidā var tikt aizskartas ar tiesas spriedumu. Tātad personai, par kuru ir ierosināta lieta par rīcībnespējas atzīšanu, ir visas CPL 74.pantā noteiktās tiesības:
1) iepazīties ar lietas materiāliem, izdarīt no tiem izrakstus un izgatavot kopijas;
2) piedalīties tiesas sēdē;
3) pieteikt noraidījumus;
4) iesniegt pierādījumus;
5) piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā;
6) pieteikt lūgumus;
7) dot tiesai mutvārdu un rakstveida paskaidrojumus;
8) izteikt savus argumentus un apsvērumus;
9) celt iebildumus pret citu lietas dalībnieku lūgumiem, argumentiem un apsvērumiem;
10) pārsūdzēt tiesas spriedumus un lēmumus;
11)saņemt spriedumu, lēmumu un citu lietā esošo dokumentu norakstus, kā arī izmantot citas procesuālās tiesības, kuras tām piešķirtas ar šo likumu.
33.nodaļā (Personas atzīšana par rīcībnespējīgu un aizgādnības nodibināšana) ir noteikts tikai viens ierobežojums no 74.pantā minētajām tiesībām, proti, 266.panta 2.daļā ir noteikts, ka "personu, par kuras rīcības nespēju izskata lietu, aicina uz tiesas sēdi, ja to atļauj šīs personas veselības stāvoklis". Tādējādi personai, par kuras rīcības nespēju izskata lietu, ir visas CPL 74.pantā minētās tiesības, vienīgi veselības stāvokļa dēļ var tikt ierobežota tiesība piedalīties tiesas sēdē.
Tiesības uz taisnīgu tiesu
Iepriekšminētās prasības vispārīgi izriet arī no personas cilvēktiesībām uz taisnīgu tiesu. Satversmes 92.panta pirmais teikums nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6.panta 1.daļā noteic, ka ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesā saskaņā ar likumu.
Vispirms, lai noteiktu, vai uz personu, pret kuru ir ierosināta lieta par rīcības spējas atņemšanu, attiecas Konvencijas 6.panta 1.daļā garantētās tiesības, jānoskaidro, vai šis process skar personas "civilās tiesības un pienākumus".
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) lietā Winterwerp v. Netherlands2 (73. paragrāfs) secina: "Spēja rīkoties ar kāda īpašumu iesaista privāto tiesību īstenošanu, tādējādi ietekmējot "civilās tiesības un pienākumus" Konvencijas 6.panta pirmās daļas izpratnē." Tāpat arī lietā Matter v. Slovakia3 (51.paragrāfs) tiesa secina: "Procesa mērķis ir noteikt, vai pieteicējam var tikt atjaunota rīcības spēja, t.i., vai viņam ir tiesības pašam īstenot Civilkodeksā noteiktās tiesības un pienākumus. Rezultāts tādējādi ir tieši izšķirošs pieteicēja "civilo tiesību un pienākumu" noteikšanai. Attiecīgi [Konvencijas] 6.panta 1.daļa ir piemērojama."
Tātad procesā par personas atzīšanu par rīcības nespējīgu personai viennozīmīgi ir jānodrošina visas Konvencijas 6.panta 1.daļā garantētās tiesības.
6.panta 1.daļa ietver dažādas garantijas, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdztiesību, tiesības uz neatkarīgu un objektīvu tiesu, lietas izskatīšanu laikus utt. Neinformējot personu par tiesas procesu, tiek liegta pieeja tiesai.
No 6.panta 1.daļas izriet arī pušu līdztiesības princips - ikvienam, kas ir puse procesā (lietas dalībnieks), jābūt samērīgai iespējai prezentēt savu lietu tiesai tādos apstākļos, kas nenostāda to būtiski neizdevīgākā situācijā, salīdzinot ar otru pusi. Lietā De Haes and Gijsels v. Belgium4 ECT secina: jābūt taisnīgam līdzsvaram starp pusēm. Ruiz-Mateos v. Spain5 lietā ECT nosaka: tiesības uz taisnīgu tiesu ietver iespēju abām pusēm iepazīties un izteikties par visiem pierādījumiem. Arī pušu līdztiesības princips, liedzot pieeju tiesai, netiek nodrošināts.
Ja persona netiek informēta par pieņemto spriedumu, ar kuru tai tiek atņemta rīcībspēja, persona arī nevar izmantot savas likumā garantētās tiesības pārsūdzēt tiesas spriedumu apelācijas instancē. Turklāt, ja persona par spriedumu uzzina tikai pēc sprieduma pārsūdzības termiņa beigām, tā nevar prasīt atjaunot termiņu, jo tiesas spriedums, kas atzīst personu par rīcībnespējīgu, būs stājies spēkā,- rīcībnespējīgai personai saskaņā ar Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem ir liegts vērsties tiesā.
Pieteikuma saturs
CPL 265.pantā noteikts, ka pieteikumā jānorāda uz personas gara slimību vai plānprātību un jāmin pierādījumi, kas apstiprina šīs personas rīcības nespēju. Tātad pieteikuma iesniedzējam uzlikts par pienākumu iesniegt ne tikai faktus par personas gara slimību, bet arī pierādījumus par personas garīgo spēju trūkumu. Šādas konkrētas prasības pieteicējam uzstādītas, ņemot vērā to, ka "personas gara spēku pārbaudīšana var kaitēt gan pašam pārbaudāmajam, gan viņa mantiskām interesēm".6 Ja gadījumā likumā noteiktie pierādījumi pieteikumam nav pievienoti un nav pieteikts lūgums tiesai tos izprasīt, tas nozīmē, ka tiesai pieteikums jāatstāj bez virzības.
Gan iesniedzot pieteikumu par personas atzīšanu par rīcībnespējīgu, gan ierosinot lietu, ir arī ļoti būtiski atcerēties, ka CL 216.p. nosaka: aizgādņu gādībai uztic personas, kam vajadzīga aizsardzība. Tātad procesa ierosināšanai par personas atzīšanu par rīcībnespējīgu jānotiek personas interesēs, lai nerastos tās tiesību aizskārums, ja tā tiesiski nespēj pārstāvēt sevi, pārvaldīt savu mantu un ar to rīkoties.
Tiesību izmantošana nav pamats rīcībspējas apšaubīšanai
Neskatoties uz iepriekšminēto, ir gadījumi, kad procesa ierosināšana par personas atzīšanu par rīcībnespējīgu notiek nevis tāpēc, ka pieteicējs būtu norādījis uz personas gara spēju zudumu un personai līdz ar to būtu neieciešama aizsardzība, bet gan konkrētu iestāžu interesēs. Pieteicējs (šādos gadījumos nereti prokurors) pieteikumā lūdz atzīt personu par rīcībnespējīgu un nodibināt tai aizgādnību, jo persona vairāku gadu garumā iestādei sniedz dažāda rakstura sūdzības un iesniegumus, tādā veidā dezorganizējot konkrēto institūciju darbu, jo nepamatoto sūdzību un iesniegumu izskatīšana aizņem daudz laika un resursu.
Satversmes 104.pantā ir noteikts: "Ikvienam ir tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem7 un saņemt atbildi pēc būtības." Likuma "Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību iestādēs" 1.pantā ir noteikts, ka "Ikvienai fiziskai un juridiskai personai ir tiesības griezties valsts un pašvaldību institūcijās ar mutvārdu un rakstveida iesniegumiem, sūdzībām un priekšlikumiem un saņemt atbildi pēc būtības šajā likumā noteiktajā kārtībā".
Tātad tiesības vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības, kā arī tiesības vērsties tiesā ir garantētas Latvijas Republikas Satversmē. Satversmē un likumos piešķirto tiesību izmantošana, neatkarīgi no motīviem, nevar būt civiltiesisks, disciplinārs pārkāpums vai pat noziedzīgs nodarījums. Un nav pamata vērsties pret šādu tiesību izmantošanas faktu, lai arī cik bieži, nepamatoti, atkārtoti vai par pārbaudē neapstiprinātiem faktiem šīs tiesības tiktu izmantotas. Personu, kas vērsusies iestādēs ar iesniegumiem, nevar sodīt vai iebiedēšanas nolūkos radīt tai nelabvēlīgas sekas tikai tādēļ, ka persona izmantojusi savas likumā paredzētās tiesības vai to aizsardzības mehānismus. Tikai tas, ka persona vēršas ar iesniegumiem iestādēs, nenorāda uz garīgu slimību vai cilvēka rīcībnespēju.
Iestāžu uzdevums ir izskatīt sūdzības un iesniegumus. Nav noteikti limiti, cik reižu cilvēks var sūdzēties, un nav paredzēts, ka draudētu kādas sekas, ja sūdzība nav pilnībā pamatota. Un pieteicējam nav pamata paust nepatiku un vērsties pret šādu tiesību izmantošanas faktu.
Ja sūdzību saturs ir apmelojošs vai kādu personu aizskarošs, aizskartā persona var vērsties tiesā ar civilprasību par goda un cieņas aizskaršanu vai neslavas celšanu, vai arī lūgt ierosināt krimināllietu par šo faktu. Taču vēršanās pret sūdzētāju ar šādām metodēm (lūdzot atzīt personas rīcībnespēju) nav savienojama ar demokrātiskas un tiesiskas valsts būtību.
Turklāt, ja atsevišķās lietās prokuratūra (kā pieteicējs) personas sūdzībās un iesniegumos "vairāku gadu garumā" saskatīja konkrētus "nemitīgus apvainojumus un dažādu amatpersonu apmelojumus", ko uzskatīja par pārtraucamu nelikumīgu darbību, prokuroram atbilstoši Prokuratūras likuma 20.pantam bija jāiesniedz personai rakstveida iesniegums par nepieciešamību pārtraukt nelikumīgo darbību. Tad, ja iesniegumā minētās prasības netiktu pildītas vai uz to netiktu saņemta atbilde, prokurors būtu tiesīgs griezties tiesā vai citā kompetentā institūcijā ar pieteikumu par personas saukšanu pie likumā noteiktās atbildības. Vairākās lietās prokurors "vairāku gadu garumā" šādu iesniegumu tā arī neiesniedza, tā vietā vēršoties tiesā ar pieteikumu par personas atzīšanu par rīcībnespējīgu.
Nobeigums
Analizējot pastāvošo praksi lietās par personas atzīšanu par rīcībnespējīgu, ir saskatāmi ļoti būtiski tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumi, kas savukārt var radīt arī citu cilvēktiesību pārkāpumus. Turklāt daļa šādu tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu rodas arī tādu likumu nepilnību dēļ, kas šajā rakstā nemaz netika aplūkotas. Tomēr vairums pārkāpumu šajās lietās rodas, tiesai kļūdaini vai apzināti nepareizi piemērojot likumus. Tātad, nodrošinot jau esošo normu, kas regulē rīcībnespējas atzīšanas procesu, tiesisku piemērošanu, tiktu ievērots arī vairums garantēto cilvēktiesību. ø
1 R.Saulīte. Civilprocesa likuma komentāri. 31.nodaļa. Sestā sadaļa. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2001, 246.-247.lpp.
2 Winterwerp v. Netherlands. // Judgement 24 October 1979.
3 Matter v. Slovakia. // Judgement 5 July 1999.
4 De Haes and Gijsels v. Belgium. // 24 February 1997.
5 Ruiz-Mateos v. Spain. // 23 June 1993.
6 R.Saulīte. Civilprocesa likuma komentāri. 33.nodaļa. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2001, 255.lpp.
7 Iesniegums - dokuments, ko persona iesniedz kādai juridiskai personai vai tās amatpersonai, parasti ar lūgumu kaut ko izlemt, atrisināt, izskatīt utt. - Juridisko terminu vārdnīca, Rīga, 1998.
Publicēts: Jurista Vārds > 23.05.2006 20 (423) > Problēmas. Risinājumi
