Mūsdienu izpratne par demokrātisku valsti ir cieši saistīta ar tādiem konceptiem kā varas dalīšana un tiesiskums. Līdz ar to arī tiesu loma demokrātijā ir ļoti nozīmīga. Tiesa ir būtisks līdzsvara un atsvara sistēmas elements, it īpaši parlamentārā republikā. Parlamentārā republikā, kāda ir arī Latvija, valdība pārstāv parlamenta vairākumu, tāpēc parlamentu un valdību ir grūti uzskatīt par savstarpēji līdzsvarojošiem. Līdz ar to līdzsvara un atsvara mehānismu kontekstā ļoti nozīmīgs ir tiesas uzdevums kontrolēt valdības darbību izpildvaras jomā.
Tiesas ir arī būtisks indivīda tiesību aizsardzības mehānisms. Tiesiska valsts nozīmē to, ka ikviens pakļaujas tiesībām - gan privātpersona, gan likumdevējs, gan izpildvara, gan arī tiesas. Taču tiesiska valsts nozīmē arī to, ka indivīdam ir dotas tiesības vērsties tiesā, lai aizstāvētu savas tiesības, ja viņš uzskata, ka izpildvara tās ar savām darbībām vai lēmumiem ir nepamatoti
aizskārusi.
Attīstoties izpratnei par to, ka tiesiskums nav tikai atbilstība likumdevēja rakstītām tiesību normām, bet arī vispārējiem tiesību principiem, ļoti būtiska ir tiesu loma tādu ar demokrātiju cieši saistītu vērtību aizsardzībā kā cilvēktiesības un mazākuma intereses. Tiesas uzdevums ir ikvienu izpildvaras lēmumu izvērtēt arī no cilvēktiesību standartu skatupunkta, tādējādi neļaujot demokrātijai kļūt par vairākuma diktatūru, kur mazākumam nav nekādu tiesību.
Taču demokrātija nozīmē arī indivīda tiesības izvēlēties. Tāpēc mūsdienās demokrātiskas valstis aizvien biežāk piedāvā arī alternatīvus strīdu risināšanas mehānismus. Eiropā visizplatītākais šāda veida mehānisms strīdu risināšanai starp valsti un privātpersonu ir ombuda institūcija. Arī Latvijā šāds mehānisms pastāv. 1995.gadā tika izveidots Valsts cilvēktiesību birojs, kas ombuda funkcijas pildīja līdz 2007.gada 1.janvārim, kad darbu uzsāka Tiesībsarga birojs.
Ombuda institūciju modeļi ir ļoti dažādi. Atšķiras gan ombudu pilnvaru termiņi, gan izvirzīšanas procedūras, gan arī kompetences. Taču pārsvarā ombudu amatā apstiprina parlaments, un tā kompetencē ietilpst gan tiesiskuma, gan cilvēktiesību, gan labas pārvaldības principa ievērošanas veicināšana. Ir valstis, kur lielāks akcents tiek likts uz labu pārvaldību, bet ir arī valstis, kur galvenais ombuda kompetences smaguma punkts ir cilvēktiesības. Latvijā saskaņā ar Tiesībsarga likumu tiesībsarga kompetencē ir gan veicināt cilvēktiesību ievērošanu, gan arī labas pārvaldības principa ievērošanu. Viena no ombudinstitūciju pazīmēm visā pasaulē ir tas, ka ombuds nepieņem saistošus lēmumus, tas var sniegt tikai rekomendācijas, ieteikumus. Tā ir arī Latvijā.
Taču tam nevajadzētu būt par pamatu, lai uzskatītu, ka ombuds ir apmēram tas pats, kas tiesa, tikai vājāks, jo nevar pieņemt saistošus lēmumus. Tas, ka ombuds nevar pieņemt saistošus lēmumus, lielā mērā nosaka arī to, ka ombudinstitūcijas demokrātiskā valstī ar savu darbu var papildināt tiesas sniegto aizsardzību. Ir vairākas atšķirības starp ombudu un tiesām, kas ļauj ombudam darboties ne tikai kā alternatīvam strīdu risināšanas mehānismam, bet arī papildināt tiesas.
Parasti kā pirmā atšķirība tiek norādīts tas, ka sūdzības izskatīšana ombuda institūcijā ir bez maksas un īsākā termiņā. Lai arī Latvijā valsts nodeva par pieteikuma iesniegšanu administratīvajā tiesā nav augsta un likums paredz arī iespēju to samazināt vai pat pilnībā atbrīvot personu no nodevas, tomēr tas, ka nodeva ir paredzēta, var atturēt personas vērsties tiesā. Tā tas var notikt gadījumos, kad personai nodarītais zaudējums ir mazāks par nodevas apmēru. Tāpat reizēm persona var nevēlēties tiesāties vairāku gadu garumā, lai atrisinātu kādu problēmu. Šobrīd administratīvajās tiesās lietas izskatīšana pirmajā instancē parasti tiek noteikta pēc vairāk nekā gada no pieteikuma iesniegšanas. Tā kā pastāv arī apelācijas un kasācijas iespējas, tad kopumā tiesas process var ilgt pat trīs gadus. Savukārt tiesībsargs sūdzību parasti izskata dažu mēnešu laikā. Lielākoties sūdzības izskatīšana ir pabeigta jau trīs mēnešu laikā. Tā kā tiesībsargs nevar pieņemt saistošus lēmumus, tiesībsarga atzinumu nevar arī pārsūdzēt.
Tā, piemēram, tiesībsarga uzmanības lokā šovasar nonāca jautājums par to, ka personām, kas invaliditātes, slimības vai vecuma dēļ nespēj iziet no sava mājokļa, netiek nodrošinātas iespējas piedalīties parakstu vākšanā, jo nav paredzēts, ka persona var izsaukt vēlēšanu komisijas pārstāvi uz savām mājām. Tiesībsargs saņēma vairākus telefona zvanus, kā arī vēstules, kur cilvēki izteica savu sašutumu par šo situāciju. Tiesībsargs vērsās pie Saeimas ar priekšlikumu par nepieciešamajiem grozījumiem likumā, lai šīs tiesības tiktu nodrošinātas, un Saeima solīja šo problēmu līdz gada beigām atrisināt. Nav dzirdēts, ka kāda persona par šo jautājumu būtu vērsusies tiesā. Uzskatu, ka tas, visticamāk, ir saistīts ar to, ka nepieciešamais parakstu skaits tika savākts un tautas nobalsošana notika. Tāpēc cilvēki nevēlējās sastādīt pieteikumus un gaidīt varbūt vairāk nekā gadu, kamēr tiesa izskatīs šo pieteikumu. Līdz ar to, iespējams, šī problēma paliktu bez risinājuma līdz nākamajai parakstu vākšanas reizei, lai arī šajā gadījumā runa ir par ļoti būtiskām demokrātijas vērtībām - par personas tiesībām piedalīties valsts darbībā, kā arī par vienlīdzīgām iespējām visiem, neskatoties uz personas veselības stāvokli. Kā teica kāda kundze, valsts nedrīkst viņu uzskatīt par nepilnvērtīgu pilsoni un liegt viņai kādas visiem pilsoņiem piemītošas tiesības tikai tāpēc, ka sava ļoti cienījamā vecuma dēļ viņa vairs nav spējīga iziet no mājas. Var pilnībā piekrist šai kundzei un jācer, ka Saeima neaizmirsīs par savu solījumu.
Tāpat sūdzības izskatīšanas procedūra ombuda institūcijā ir mazāk formāla un ombudam ir iespējas būt daudz elastīgākam, meklējot strīda risinājumu. Ja nav vairs iespējams novērst kaitējumu konkrētajai personai, tad ļoti svarīgi ir ombuda ieteikumi par atvainošanos personai, prakses maiņu iestādē, nepieciešamo grozījumu izstrādi normatīvajos aktos.
Tiesas galvenais uzdevums ir atrisināt konkrēto strīdu, taču ombuds parasti mēģina atrast kompleksu problēmas risinājumu, mēģinot novērst arī līdzīgu pārkāpumu atkārtošanos nākotnē. Tiesībsargam nepieciešamības gadījumā ir tiesības sniegt priekšlikumus normatīvo aktu grozīšanai, kas ļauj precizēt regulējumu, tā izvairoties no pārkāpumiem nākotnē. Tiesībsargs var pieprasīt sniegt informāciju par to, kas ir darīts, lai nākotnē tādi pārkāpumi nenotiktu.
Ir būtiski, ka netiek prasīts, lai persona, kas vēršas pie ombuda, pati jau būtu cietusi no pārkāpuma. Persona var norādīt ombudam arī uz tādām problēmām, kas to pašu tieši neskar. Tā, piemēram, tiesībsargs izskatīja pārbaudes lietu par saglabājamo datu nodošanas kārtību. Šie dati satur informāciju par to, kas, kam, kad ir zvanījis, kur atradies savienojuma sākumā. Šajā gadījumā galvenais jautājums bija, vai netiek pārkāptas personas tiesības uz privāto dzīvi, ja šie dati tiek pieprasīti un nodoti policijai un citām iestādēm, neprasot tiesas atļauju. Tiesībsargs izvērtēja šo jautājumu un secināja, ka saglabājamo datu pieprasīšanai un saņemšanai tiesas atļauja ir nepieciešama, lai nodrošinātu pienācīgu aizsardzību tiesībām uz privāto dzīvi. Tā rezultātā tika sniegti ieteikumi iestādēm gan par spēkā esošo normatīvo aktu interpretāciju, gan arī priekšlikumi Saeimai par normatīvo aktu grozīšanu. Taču pārbaudes lieta tika uzsākta nevis uz tādas personas iesnieguma pamata, par kuru saglabājamie dati būtu nodoti policijai. Ar iesniegumiem pie tiesībsarga vērsās vairāki elektronisko sakaru komersanti, kuriem, saskaroties ar šādiem policijas pieprasījumiem, radās šaubas par to atbilstību cilvēktiesību standartiem.
Tāpat tiesībsargam ir tiesības izvērtēt jautājumu arī pēc savas iniciatīvas, nesagaidot personu iesniegumus, turpretim tiesām šādas iespējas nav. Tas ir būtisks papildinājums tiesas piedāvātajai aizsardzībai, jo ļauj risināt iespējamās problēmas, pirms vēl kādam ir nodarīts kaitējums, kā arī tādās situācijās, kur personai nav iespēju vērsties tiesā vai ir maz ticams, ka kāds to darīs. Tā, piemēram, tiesībsargs pēc savas iniciatīvas izvērtēja likumprojektu, kurš paredzēja atteikties no partiju izdevumu ierobežojumiem priekšvēlēšanu kampaņās. Tiesībsargs Saeimai norādīja, ka šādi ierobežojumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu brīvas un vienlīdzīgas vēlēšanas, kā arī lai personu tiesības kandidēt vēlēšanās tiktu nodrošinātas ikvienam un lai tās būtu reālas, nevis tikai teorētiskas. Tāpēc ierobežojumu atcelšana nebūtu pieļaujama. Šajā situācijā personai varētu būt ļoti sarežģīti, pat neiespējami vērsties tiesā.
Parasti arī tiek norādīts, ka tiesībsargs vērtē ne tikai iestādes darbības vai lēmuma tiesiskumu, kā to dara tiesas. Kā norāda politikas zinātņu doktors profesors P. Nikifors Diamandūrs (P.Nikiforos Diamandouros), kas ir Eiropas ombuds, ar tiesiskumu viss vēl nebeidzas. Var būt situācija, kad iestādes rīcība ir tiesiska, taču tā vienalga neatbilst labas pārvaldības prasībām. Viņš kā piemēru norāda situāciju, kad kāda persona vērsās pie Eiropas Centrālās bankas ar lūgumu sniegt informāciju, ko banka ir darījusi, lai ietekmētu eiro kursu. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem bankai ir pienākums sniegt tās rīcībā esošu informāciju, nevis sagatavot jaunu informāciju pēc personas pieprasījuma. Tāpēc banka šajā situācijā bija tiesīga atteikties sagatavot pieprasīto informāciju. Eiropas ombuds uzskatīja, ka atteikums sniegt pieprasīto informāciju būtu tiesisks, taču no labas pārvaldības principa šajā gadījumā izriet pienākums izskaidrot atteikuma iemeslu, lai arī normatīvie akti to neprasa.
Latvijā labas pārvaldības princips ir iekļauts Valsts pārvaldes iekārtas likumā. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tas ir konstitucionāls princips. Arī administratīvās tiesas to piemēro savos spriedumos. Tā, piemēram, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 2006.gada 15.marta nolēmumā lietā Nr.SKA-0084-06 norādīja: kaut arī normatīvajos aktos nav ietverts speciāls termiņš, kurā pieņemams lēmums par nodokļu parāda piedziņu, šāds termiņš nevar būt neierobežots un labas pārvaldības princips prasa šādu lēmumu pieņemt saprātīgā laikā. Tas norāda, ka Latvijā ne tikai tiesībsargs, bet arī tiesas ir gatavas piemērot labas pārvaldības principu un prasīt no iestādēm arī tādu rīcību, kas precīzi un detalizēti nav noregulēta normatīvajos aktos.
Līdz ar to Latvijā varbūt nav tik lielas atšķirības starp jēdzieniem "tiesiskums" un "laba pārvaldība". Tomēr tiesībsargs, pamatojoties uz labas pārvaldības principu, var dot ieteikumus, kā vēl vairāk uzlabot kādas procedūras pat tad, ja tās ir tiesiskas. Tāpat tiesībsargam ir jārisina situācijas, kur persona sūdzas par valsts amatpersonu nepieklājīgu vai nelaipnu attieksmi.
Labas pārvaldības principa pamatideja ir tā, ka valsts pārvalde kalpo indivīdam. Tas nozīmē, ka valsts amatpersonām ir jābūt laipnām, pieklājīgām un pretimnākošām. Cilvēki mūsdienās vairs nevēlas būt pasīvi objekti, kas pacietīgi gaida, kad valsts pārvalde pieņems atbilstošu lēmumu. Cilvēki vēlas, lai pret tiem izturas ar cieņu. Tas nozīmē, ka indivīds vēlas iesaistīties lēmuma pieņemšanā. Indivīdam ir jādod iespēja izteikt savus apsvērumus, un tie ir jāizvērtē pirms lēmuma pieņemšanas. Tāpat indivīds sagaida, ka valsts pārvalde pamatos savu rīcību un lēmumus. Līdz ar to valsts pārvaldei sava darbība būtu jāveic atbilstoši šīm idejām, un labas pārvaldības principam būtu jākļūst par neatņemamu valsts pārvaldes ikdienas sastāvdaļu.
Un tieši tāpēc, ka cilvēki vēlas sagaidīt no valsts pārvaldes cieņas pilnu attieksmi, uz labu pārvaldību nevajadzētu skatīties tikai kā uz tiesību principu, kura ievērošanu var panākt, izmantojot tiesību aizsardzības līdzekļus. Tā rezultātā var veidoties situācija, kad amatpersonai galvenais ir, lai būtu detalizētas instrukcijas, kuras precīzi izpildot var izvairīties no sankcijām, nevis iedziļināties katrā situācijā un izprast, ko tad cilvēki vēlas no amatpersonas sagaidīt. Labas pārvaldības principam ļoti nozīmīga ir arī ētiskā dimensija, no kuras izriet prasība valsts pārvaldei izturēties ar cieņu pret indivīdu un kalpot tam. Tāpēc svarīgi ir ne tikai norādīt uz sankcijām, kas var sekot kādas rīcības gadījumā, bet gan izskaidrot labas pārvaldības būtību un valsts amatpersonām palīdzēt veidot izpratni par labu pārvaldību. Tiesībsargam atšķirībā no tiesām ir plašas pilnvaras darboties arī šajā jomā, veicot izglītojošo darbu.
Ņemot vērā minēto, var secināt, ka tiesībsargs tāpat kā tiesas stāv demokrātisko vērtību sardzē. Atsevišķos aspektos tiesībsargs var pat papildināt tiesu darbu. Taču tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka tiesas būtu mazāk svarīgas. Tiesas ir un paliek galvenais aizsardzības mehānisms demokrātiskā valstī. Un arī tiesībsargs var strādāt efektīvi tikai tad, ja tiesas darbojas efektīvi.
Anita Kovaļevska,
Tiesībsarga biroja Cilvēktiesību departamenta vadītāja,
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektore
Gaidīšu kādu atbildi. Ar cieņu Kaspars Valdmanis
Uzdot jautājumu Tiesībsargam: