Latvijas Republikas Tiesībsarga institūcijas vēsturedrukāt

Tiesībsarga jeb starptautiski biežāk lietotā vārda – ombuda, institūcija pasaulē tika radīta 1809. gadā Zviedrijā, un tās galvenie darbības virzieni bija policijas un tiesu taisnīgas darbības veicināšana. Arī pats nosaukums “ombuds” nāk no zviedru valodas, un tas ir kļuvis par starptautiski izmantojamu terminu, ar kuru apzīmē šāda veida institūcijas. Pēc vairāk nekā 100 gadiem - 1919. gadā, līdzīga institūcija tika nodibināta Somijā, bet vēl pēc 36 gadiem - Dānijā. Īpašo popularitāti ombuda institūcija ieguva 20. gs. sešdesmitajos gados, kad tā tika nodibināts daudzās Eiropas valstīs, Jaunzēlandē, Kanādā u.c. valstīs.

Par ombuda institūcijas attīstību veicinošu faktoru kļuva Eiropas Padomes Konsultatīvās asamblejas 1972. gada rezolūcija, kurā Eiropas Padomes biedri tika mudināti ieviest ombudsmeņa institūciju. 20. gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados šādu institūciju izveidoja arī daudzas Dienvidamerikas un Austrumeiropas zemes, tai skaitā Latvijas kaimiņvalstīs - Lietuvā 1995. gadā un Igaunijā 1999. gadā.

Deviņdesmito gadu vidū arī Latvijā norisinājās diskusija par institūcijas, kas rūpētos par personas tiesību aizstāvību, izveidošanu. Jau tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gada 4. maijā Latvija pievienojās svarīgākajiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, bet 1994. gadā, atsaucoties 1993. gada Vīnē notikušās ANO Cilvēktiesību pasaules konferences aicinājumam, tika izstrādāta valsts programma “Cilvēktiesību aizsardzība un veicināšana”.

Kā viens no variantiem 1995. gadā Saeimā notikušajās diskusijās tika piedāvāts valsts pārvaldes sistēmu papildināt ar neatkarīgu, Skandināvijas ombuda paraugam atbilstošu institūciju. Tomēr tika nolemts, ka šādas institūcijas izveidei valsts nav gatava, un tobrīd nepieciešamākās jaunās institūcijas funkcijas ir izglītošana un tieši cilvēktiesību veicināšana valstī. Vadoties no šī uzdevuma, minētās valsts programmas, Apvienoto Nāciju Organizācijas Parīzes principiem, kas attiecas uz valsts cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas institūciju statusu un darbību, kā arī Austrālijas līdzīgas institūcijas pieredzi, Latvijā tika izveidots Valsts cilvēktiesību birojs (turpmāk - VCB).

VCB tika nodibināts 1995. gada 18. jūlijā kā valsts iestāde, kas veicina cilvēka un pilsoņa pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu Latvijā. 1997. gadā par VCB direktoru tika ievēlēts Olafs Brūvers, un savus pienākumus pēc pārvēlēšanas viņš pildīja līdz 2005. gadam. No 2005. gada līdz 2007. gada 1. janvārim direktora pienākumus pildīja direktora vietniece Diāna Šmite.

VCB bija patstāvīga valsts iestāde, kuras funkcijās ietilpa sūdzību izskatīšana par jebkuru cilvēktiesību pārkāpumu. Salīdzinot ar citām pasaules ombudinstitūcijām, VCB varēja definēt kā speciālu cilvēktiesību ombudu, kuram, balstoties uz Parīzes principiem, bez sūdzību izskatīšanas tika piešķirts arī mandāts veikt citas aktivitātes. Likums par Valsts cilvēktiesību biroju noteica trīs galvenos iestādes darbības virzienus - individuālu sūdzību pieņemšanu un izskatīšanu, cilvēktiesību situācijas analīzi un pētniecību, kā arī sabiedrības izglītošanu un informēšanu par cilvēktiesībām.

Savas darbības laikā no 1995. gada līdz 2006. gada beigām VCB saņēma un izskatīja kopā 48 003 iedzīvotāju sūdzības par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Visbiežāk personas VCB vērsās saistībā ar tiesībām uz mājokli, sociālo drošību, humānu apiešanos un cieņas respektēšanu ieslodzījumu vietās, par personas tiesiskā statusa jautājumiem. Daudzos gadījumos šīs problēmas izdevās atrisināt. VCB arī regulāri sniedza atzinumus Saeimai, citām valsts un pašvaldību iestādēm par dažādiem cilvēktiesību aspektiem, publicēja ziņojumus par aktuālām cilvēktiesību problēmām, veica pārbaudes slēgta tipa iestādēs, organizēja informatīvi izglītojošus pasākumus u.c. aktivitātes.

Diemžēl VCB darbu negatīvi ietekmēja resursu un valsts atbalsta trūkums. Kā savā uzrunā 2006. gada decembrī Tiesībsarga institūcijas izveidošanai veltītajā starptautiskajā konferencē atzina toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, ”Valsts cilvēktiesību birojs līdz šim pastāvīgi cieta no valsts uzmanības un finansiālā atbalsta trūkuma. Pusotru gadu birojs darbojas bez parlamenta iecelta un apstiprināta vadītāja, jo politiķi nespēja vienoties par šim amatam piemērotu kandidatūru. Būsim godīgi – līdz šim birojs ir saņēmis tieši tik lielu atbalstu, lai eksistētu, bet absolūti nepietiekošu, lai attīstītos, nemaz jau neminot, ka tas ar konkurētspējīgu atalgojumu piesaistītu spējīgus cilvēktiesību ekspertus un juristus”.

Radās arī cita veida problēmas. Galvenā no tām - gadījumos, kad valsts un pašvaldības iestādes pārkāpa personas tiesības, taču šis pārkāpums neskāra cilvēktiesību jomu, indivīdiem bieži nebija iespējama efektīva savu tiesību aizstāvēšana. Šajos gadījumos nevarēja palīdzēt arī VCB, jo šādu jautājumu izskatīšana neietilpa VCB kompetencē.

Tāpēc, neraugoties uz VCB dibināšanu un sekmīgo darbību, sabiedrībā visu laiku tika uzturēta ideja par tādas institūcijas izveidošanu, kura paralēli cilvēktiesību nodrošināšanai nodarbotos arī ar labas pārvaldības principa ieviešanu un īstenošanu. Pēc Pasaules Bankas ieteikuma 1997. gada 23. decembra Ministru kabineta sēdē akceptētajā Valsts pārvaldes attīstības stratēģijā līdz 2000. gadam tika paredzēts līdz 1999. gadam izvērtēt ombuda institūcijas attīstības iespējas. Arī 1998. gada Latvijas Nacionālā programma integrācijai Eiropas Savienībā ļoti skaidri pauda nepieciešamību izveidot ombuda institūciju, lai pilnveidotu valsts pārvaldes institucionālo sistēmu un sevišķi iestāžu un personāla atskaitīšanos par sasniegtajiem rezultātiem.

Tomēr reāls darbs pie ombudinstitūcijas izveidošanas sākās tikai 2000. gada augustā, kad pēc Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas iniciatīvas tika izveidota darba grupa Latvijas Ombuda institūcijas koncepcijas izstrādei. To vadīja profesors Juris Deifelds un tajā piedalās Valsts prezidenta kancelejas, Juristu biedrības, Satversmes tiesas, VCB pārstāvji, Latvijas Universitātes profesori, juristi un vairāku sabiedrisku organizāciju un citu institūciju pārstāvji. 2001. gada 16. janvārī koncepcijas projekts tika iesniegts Valsts prezidentei un sākās šī dokumenta apspriešana.

Atbildot uz Prezidenta Kancelejas lūgumu sniegt savu vērtējumu izstrādātajai koncepcijai un ombuda institūcijas nepieciešamībai Latvijā, šajā procesā iesaistījās arī starptautiskās institūcijas. Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pārstāvniecības Latvijā izveidoja starptautisku ekspertu misiju – darba grupu, kuras galvenais uzdevums bija izpētīt Latvijas cilvēktiesību aizsardzības mehānismus un efektīvas valsts pārvaldes nodrošināšanas jautājumus.

2001. gada 22. maijā tika publiskots darba grupas ziņojums. Tajā eksperti norādīja, ka ir jāpieņem lēmums, kas nodrošinātu Latvijas sabiedrībai iespēju vērsties pie neatkarīga uzraudzības mehānisma arī sliktas pārvaldības gadījumos neatkarīgi no tā, vai tajos ir ietverts vai nav ietverts cilvēktiesību aspekts. Tika piedāvāti trīs institucionālie modeļi šī mērķa sasniegšanai. Pirmais - varētu pastāvēt divas atsevišķas institūcijas: viena – cilvēktiesībām, otra – atbildības garantēšanai sabiedrībai un labas pārvaldības principu nodrošināšanai. Otrajā variantā Latvijai tika piedāvāts “sektoru ombuds uz VCB bāzes”. Šādā modelī vairāki ombudi, piemēram, tradicionālais (jau minētais skandināvu) ombuds, datu aizsardzības un vienlīdzīgas attieksmes jautājumu ombudi, bērnu tiesību ombuds ir saglabājuši darbības neatkarību, taču darbojas viena centrālā biroja ietvaros. Visbeidzot – trešais variants, kuru eksperti izdalīja kā ieteicamo, paredzēja VCB tiesiskā mandāta paplašināšana, kurā būtu iekļauti ne tikai tie jautājumi, kas skar cilvēktiesības, bet arī visi tie, kas jebkādā veidā attiecas uz sliktu valsts pārvaldi.

Nozīmīgs solis diskusiju veicināšanai bija 2001. gada 2. jūnijā ar minēto organizāciju un Ziemeļvalstu Ministru padomes Informācijas centra palīdzību organizētā starptautiskā konference “Tiesībsarga institūcijas izveide Latvijā”, kurā cita starpā tika diskutēts arī par ekspertu priekšlikumiem.

Vadoties no šiem ieteikumiem un diskusiju laikā izteiktajiem viedokļiem, Valsts prezidentes dibinātā darba grupa 2002. gadā izstrādāja likumprojektu “Ombudbiroja likums”. Šā likuma mērķis bija radīt īpašu valsts institūciju – Ombudbiroju, lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu un nodrošinātu efektīvāku kontroli pār publisko tiesību subjektu un to amatpersonu rīcības pamatotību un taisnīgumu administratīvajās lietās. Projekts paredzēja Ombudbiroja izveidošanu uz VCB bāzes, sadalot kompetenci pieciem ombudiem, kuri ir vienlīdzīgi savās pilnvarās - vispārējo cilvēktiesību ombudu; bērnu tiesību ombudu; pašvaldību ombudu; tieslietu, iekšlietu un militāro jautājumu ombudu; procesuālo tiesību ombudu. Taču šis modelis izpelnījās profesionāļu kritiku, jo sadrumstalota institūcija ar vairākiem neatkarīgiem ombudiem rada cilvēkos neizpratni, pie kura no tiem jāvēršas, kā arī veicina kompetenču pārklāšanos.

2003.gadā pie Valsts prezidentes kancelejas tika izveidota jauna darba grupa, kuras uzdevums bija izstrādāt likumprojektu par ombuda (valsts tiesībsarga) institūciju. Darba grupa izvēlējās jaunu institucionālu pieeju jeb iepriekš minētās starptautiskās eksperta grupas trešo variantu, paredzot VCB tiesiskā mandāta paplašināšanas ceļu. Iestādi vadītu viens ombuds ar plašām pilnvarām, tai skaitā ierosināt pārbaudes lietas (arī pēc personīgas iniciatīvas), tiesības ierasties jebkurā uzņēmumā, organizācijā un iestādē, par kuru tiek veikta pārbaude un iepazīties ar pārbaudei nepieciešamajiem materiāliem, tiesības bez speciālas atļaujas apmeklēt slēgta tipa iestādes, brīvi pārvietoties iestādes teritorijā, apmeklēt visas telpas un vienatnē tikties ar personām, kuras tiek turētas slēgta tipa iestādēs, tiesības uzklausīt bērna viedokli bez citu personu klātbūtnes, ja bērns to vēlas, tiesības, aizstāvot personu tiesības un likumīgās intereses, iesniegt pieteikumus tiesā. Pēc VCB ierosinājuma darba grupa atbalstīja ideju piešķirt Tiesībsarga birojam tiesības izvērtēt gadījumus, kas saistīti ar atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu arī no privāto tiesību subjektu puses.

Šajā laika periodā tika definēts Latvijas ombuda institūcijas nosaukums. Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija jau iepriekš par piemērotāko Latvijas Ombuda institūcijas nosaukumu atzina nosaukumu ”Tiesībsargs”. 2003. gadā šo nosaukumu akceptēja arī Tiesībsarga likumprojekta izstrādes darba grupa.

Tiesībsarga likums tika pieņemts 2006. gada 6. aprīlī un stājās spēkā 2007. gada 1. janvārī. Diemžēl līdz pat 2006. gada decembrim netika pietiekami aktīvi meklētas kandidatūras uz šo posteni, tāpēc likuma stāšanās spēkā brīdī Tiesībsarga institūcija bija bez apstiprināta vadītāja. Taču jaunā institūcija uzsāka darbu, jo Tiesībsarga likumā tika noteikts, ka Tiesībsargs ir VCB tiesību un saistību pārņēmējs, un strādāt jaunajā institūcijā piekrita visi iepriekšējie VCB darbinieki.

Pirmais mēģinājums apstiprināt Tiesībsargu bija 2007. gada 11. janvārī. Uz šo posteni tika izvirzīti divi kandidāti - Latvijas Universitātes Juridiskās Fakultātes Valststiesību zinātņu katedras vadītājs un zvērināts advokāts Ringolds Balodis, kā arī politoloģe Rasma Kārkliņa. Taču trīs balsošanas kārtās neviens no kandidātiem nesaņēma Saeimas vairākuma atbalstu. Pie tam pēdējā kārtā par Ringoldu Balodi nobalsoja 44 deputāti, bet pret bija 47 parlamentārieši.

Tika nolemts līdz 2007. gada 15. februārim meklēt jaunus kandidātus, un šajā termiņā kā vienīgais kandidāts tika izvirzīts Satversmes tiesas tiesnesis Romāns Apsītis. 2007. gada 1. martā ar absolūto balsu vairākumu - 70 balsīm, viņš tika apstiprināts par pirmo Latvijas Republikas Tiesībsargu.