Apvienoto Nāciju Organizācijas Vadlīnijas nepilngadīgo noziedzības novēršanai (Rijadas Vadlīnijas)
Pieņemtas un proklamētas ar Ģenerālās Asamblejas rezolūciju 45/112 1990. gada 14. decembrī.
I. PAMATPRINCIPI
1. Nepilngadīgo noziedzības novēršana ir svarīga noziegumu novēršanas sastāvdaļa sabiedrībā. Iesaistoties likumīgos, sociāli noderīgos pasākumos un pieņemot humānu ievirzi pret sabiedrību un dzīves uztveri, jaunieši var veidot nekriminogēnu attieksmi pret dzīvi.
2. Nepilngadīgo noziedzības veiksmīga novēršana prasa visas sabiedrības pūliņus, lai nodrošinātu pusaudžu harmonisku attīstību, respektējot un atbalstot viņu personību no agras bērnības.
3. Šo Vadlīniju tulkošanas mērķos galvenajai ievirzei ir jābūt bērna interesēm. Jauniem cilvēkiem jābūt aktīvai lomai un partnerattiecībām ar sabiedrību, un viņus nedrīkst uzskatīt vienīgi par socializācijas un kontroles subjektiem.
4. Ieviešot šīs Vadlīnijas, saskaņā ar nacionālajām tiesību sistēmām, katras preventīvas programmas centrā ir jābūt jauniešu labklājībai sākot no agras bērnības.
5. Ir jāatzīst nepieciešamība pēc progresīvas noziedzības novēršanas politikas, pasākumu sistemātiskas izpētes un izstrādāšanas. Tai vajadzētu izvairīties no bērna kriminalizēšanas un sodīšanas par uzvedību (rīcību), kas nopietni nekaitē citiem, bet sodīšana varētu nopietni kaitēt bērna attīstībai. Šādai politikai un pasākumiem jāietver:
(a) iespēja , īpaši, izglītības iespēju nodrošināšana, kas apmierinātu mainīgās jauno cilvēku vajadzības un kalpotu par atbalsta ietvariem jaunu cilvēku personības attīstības garantijām, īpaši, to, kuri tiek acīm redzami apdraudēti vai ir sociālā riska grupā, un kuriem nepieciešama īpaša aprūpe un aizsardzība;
(b) īpaša noziegumu novēršanas filozofija un metodes, kuru pamatā ir likumi, procesi, institūcijas, nodrošinājums un dienestu nodrošināšanas tīkls, kuru mērķis ir samazināt motivāciju, nepieciešamību un iespēju izdarīt tiesībpārkāpumu, vai apstākļus, kas to var veicināt;
(c) oficiāla iejaukšanās, kuras pamatā ir jābūt tikai jauniešu vispārējām interesēm, vadoties no godīguma un taisnīguma principiem;
(d) visu jauniešu labklājības, attīstības tiesību un interešu garantēšana;
(e) apsvērums, ka puiciska uzvedība un izturēšanās, kas neatbilst vispārpieņemtām sabiedrības normām un vērtībām, bieži ir nobriešanas un izaugsmes procesu viens no posmiem, un pati no sevis pazūd lielākajā cilvēku daļā, kad viņi kļūst pieauguši;
(f) apziņa, ka pēc ekspertu valdošā viedokļa, apzīmējot jauniešus par tādiem, kuriem ir “novirzes”, “noziedzīgiem” vai tādiem, kuri ir “pirms noziedzības” stāvoklī, “tikpat kā noziedzīgiem”, bieži veicina pastāvīgu, nevēlamu uzvedības modeļu attīstību jauno personu vidū.
6. Ir jāattīsta sabiedriski dienesti un programmas nepilngadīgo noziedzības novēršanai, ja nav izveidotas nekādas atbilstošas aģentūras, kas risinātu šos jautājumus. Sociālās kontroles oficiālās iestādes ir jāizmanto vienīgi kā pēdējais līdzeklis.
II. VADLĪNIJU DARBĪBAS IETVARI
7. Šīs Vadlīnijas ir jātulko un jāievieš plašos Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas, Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām, Deklarācijas par bērna tiesībām, Konvencijas par bērna tiesībām un Apvienoto Nāciju Organizācijas Standarta minimuma noteikumu par nepilngadīgo tieslietu administrācijas (Pekinas noteikumi) ietvaros, kā arī saskaņā ar citiem dokumentiem un normām, kas skar visu bērnu un jauniešu tiesības, intereses un labklājību.
8. Šīs Vadlīnijas ir jāievieš arī ekonomisko, sociālo un kultūras apstākļu ietvaros, kas ir pārsvarā katrā Dalībvalstī.
III. VISPĀRĒJIE NOZIEDZĪBAS NOVĒRŠANAS NOTEIKUMI
9. Visos Valdības līmeņos ir jāievieš visaptveroši noziedzības novēršanas sekojoši plāni:
(a) problēmas dziļa analīze un pieejamo programmu, pakalpojumu, nodrošinājuma un resursu inventarizācija;
(b) skaidri definēti pienākumi kvalificētām iestādēm, institūcijām un personālam, kas ir iesaistīti preventīvajos pasākumos;
(c) mehānismi atbilstošai koordinēšanai preventīvos pasākumos starp valdības un nevalstiskajām institūcijām;
(d) politika, programmas un stratēģijas, kuru pamatā ir prognožu izpēte, kurām nepārtraukti jāseko un rūpīgi jānovērtē to ieviešanas gaitā;
(e) metodes, ar kurām tiek efektīvi samazinātas iespējas izdarīt noziegumus;
(f) sabiedrības iesaistīšanās ar plašu pakalpojumu un programmu starpniecību;
(g) cieša, starpnozaru sadarbība starp nacionālajām, Valsts valdību, provinču un pašvaldībām, iesaistoties privātajam sektoram, ievērojamiem sabiedrības pilsoņiem un darba, bērnu aprūpes, veselības izglītības, sociālajām, tiesību sargāšanas un juridiskajām institūcijām, veicot saskaņotus pasākumus, lai novērstu nepilngadīgo un jauniešu noziedzību;
(h) jaunatnes līdzdalība noziedzības novēršanas politikā un procesos, ieskaitot sabiedrības resursu izmantošanas, jaunatnes pašpalīdzības, cietušo kompensācijas un palīdzības programmās;
(i) specializēti darbinieki visos līmeņos.
IV. SOCIĀLIZĀCIJAS PROCESS
10. Uzsvars jāliek uz preventīvo politiku, kas veicina veiksmīgu visu bērnu un jauniešu iekļaušanu sabiedrībā un integrāciju, īpaši, ar ģimenes, sabiedrības, vienaudžu grupu, skolu, profesionālo apmācību un darba pasaules, kā arī brīvprātīgo organizāciju starpniecību. Pienācīga uzmanība ir jāveltī pienācīgai bērnu un jauniešu personības attīstībai, un viņi ir jāpieņem kā pilntiesīgi un līdztiesīgi partneri socializācijas un integrācijas procesos.
A. Ģimene.
11. Katrai sabiedrībai ir liela nozīme jāpiešķir ģimenes un visu tās locekļu vajadzībām un labklājībai.
12. Tā kā ģimene ir galvenā vienība, kas ir atbildīga par bērna sākotnējo iekļaušanu sabiedrībā, jāsekmē valdības un sabiedrības centieni, lai saglabātu ģimenes, ieskaitot paplašinātas ģimenes, integritāti. Sabiedrības pienākums ir palīdzēt ģimenei rūpēties par bērnu, aizsargāt viņu un nodrošināt viņa fizisko un garīgo labklājību. Jānodrošina atbilstoši pasākumi, ieskaitot bērnudārzu atvēršanu.
13. Valdībai ir jāiedibina politika, kuras mērķis ir bērnu audzināšana stabilas un nokārtotas ģimenes vidē. Ģimenēm, kurām ir nepieciešama palīdzība, lai atrisinātu nedrošus stāvokļus vai konfliktus, ir tā jānodrošina ar atbilstošiem dienestiem.
14. Ja nav stabilas un nokārtotas ģimenes vides, un kad sabiedrības pūles palīdzēt vecākiem nav bijušas sekmīgas, un radinieki nevar izpildīt šo lomu, ir jāapsver alternatīva bērnu izvietošana, ieskaitot audžu vecākus un adopciju. Šādai izvietošanai būtu pēc iespējas jāatgādina stabilas un nokārtotas ģimenes vide, tai pašā laikā radot patstāvīguma sajūtu bērnam, tādējādi, mēģinot izvairīties no problēmām, kas ir saistītas ar vecāku maiņu.
15. Īpaša uzmanība ir jāveltī bērniem no ģimenēm, kuras ir ietekmējušas problēmas, kuras radījušas straujas un nevienmērīgas ekonomiskās, sociālās un kultūras pārmaiņas, īpaši, iezemiešu, migrantu un bēgļu ģimeņu bērniem. Tā kā šādas pārmaiņas var sagraut ģimenes sociālo spēju nodrošināt bērnu tradicionālo ievirzīšanu un audzināšanu un izglītošanu, bieži lomu un kultūras konflikta rezultātā, ir jāizveido jauni un sociāli konstruktīvi bērnu socializācijas alternatīvie varianti.
16. Ir jāveic pasākumi un jāizveido programmas, lai nodrošinātu ģimenes ar iespēju uzzināt par vecāku lomu un pienākumiem bērnu attīstībā un aprūpē, sekmējot pozitīvas attiecības starp bērniem un vecākiem, liekot apjaust vecākiem bērnu un jauniešu problēmas un vecinot viņu iesaistīšanos ģimenes un sabiedrības pasākumos.
17. Valdībām ir jāveic pasākumi, kas veicinātu ģimenes vienotību un harmoniju un aizkavētu bērnu atdalīšanu no viņu vecākiem, ja vien apstākļi, kas ietekmē bērna labklājību un nākotni, neatstāj citu dzīvotspējīgu iespēju.
18. Ir svarīgi uzsvērt ģimenes un radu socializācijas funkcijas. Ir arī vienlīdz svarīgi atzīt jaunā cilvēka nākotnes lomu, pienākumus, līdzdalību un partnerattiecības sabiedrībā.
19. Nodrošinot bērna tiesības uz pienācīgu iekļaušanos sabiedrībā, Valdībām un citām iestādēm ir jāpaļaujas uz pastāvošajām sociālajām un juridiskajām institūcijām, bet, kad tradicionālās institūcijas un paražas vairs nav efektīvas, tām ir arī jānodrošina un jāatļauj jauni pasākumi.
B. Izglītība.
20. Valdībām ir pienākums grantēt visiem jauniešiem sabiedrisko izglītību.
21. Papildus akadēmiskajai un profesionālajai apmācībai, izglītības sistēmām ir jāveltī īpaša uzmanība sekojošajam:
(a) pamatvērtību mācīšanai un cieņas izveidošanai pret bērna paša kultūras identitāti un veidiem, pret tās valsts, kurā bērns dzīvo, sociālajām vērtībām, pret civilizācijām, kas atšķiras no bērna paša civilizācijas un pret cilvēka tiesībām un pamatbrīvībām;
(b) jaunā cilvēka personības, talantu, garīgo un fizisko spēju attīstībai un veicināšanai līdz to augstākajām iespējām;
(c) jauno cilvēku kā aktīvu un efektīvu dalībnieku, nevis kā vienkāršu objektu, iesaistīšanai izglītības procesā;
(d) pasākumu veikšanai, kas audzinātu identitātes sajūtas radīšanu ar piederību skolai un sabiedrībai;
(e) jauno cilvēku sapratnes un respekta veicināšanai pret citādiem uzskatiem un viedokļiem, kā arī kultūras un citām atšķirībām;
(f) informācijas un ievirzes sniegšanai par profesionālo apmācību, darba iespējām un karjeras attīstību;
(g) pozitīva emocionāla atbalsta sniegšanai jauniem cilvēkiem un izvairīšanās no psiholoģiski nepareizas izturēšanās pret viņiem;
(h) izvairīšanās no bargiem disciplināriem pasākumiem , īpaši, miesas sodiem.
22. Izglītības sistēmām ir jāsadarbojas ar vecākiem, sabiedriskām organizācijām un iestādēm, kuras rūpējas par jauno cilvēku darbību.
23. Jaunie cilvēki un viņu ģimenes ir jāinformē par likumu un no likuma izrietošām viņu tiesībām un pienākumiem, kā arī universālo vērtību sistēmu, ieskaitot Apvienoto Nāciju Organizācijas dokumentus.
24. Izglītības sistēmām ir jāveltī īpašas pūles un uzmanība jauniem cilvēkiem, kuri ir sociālā riska grupā. Ir jāizveido un pilnībā jāizmanto speciālās preventīvās programmas, izglītojošie materiāli, mācību plāni, pieejas metodes un līdzekļi.
25. Īpaša uzmanība ir jāveltī visaptverošai politikai un stratēģijām, kas aizkavētu jauniešu alkohola, narkotiku un citu vielu lietošanu. Skolotājiem un citiem profesionāliem darbiniekiem ir jābūt atbilstoši nodrošinātiem un apmācītiem, lai viņi varētu novērst un risināt šīs problēmas. Studentu kolektīviem ir jābūt pieejamai informācijai par narkotiku un alkohola lietošanas negatīvajām sekām.
26. Skolām ir jākalpo kā resursu un atbalsta centriem, kas nodrošina jaunos cilvēkus ar medicīniskajiem, konsultatīvajiem un citiem pakalpojumiem, īpaši, tiem, kuriem ir īpaša nepieciešamība, vai kuri cieš no ļaunprātības, nolaidības, mocīšanas vai ekspluatācijas.
27. Ar dažādu izglītojošu programmu palīdzību skolotāji, citi pieaugušie un studentu organizācijas ir jāpadara jūtīgi pret jaunu cilvēku problēmām, vajadzībām un uztveri, īpaši pret to jauniešu, kuri pieder pie nepriviliģētu, nelabvēlīgu, etnisko vai citu minoritāšu un zemu ienākumu grupām.
28. Skolu sistēmām ir jāmēģina pieskaņoties un sekmēt augstākos profesionālos mācību plānus, mācīšanas un apgūšanas metodes un pieeju, kā arī kvalificētu skolotāju piesaistīšanu un apmācību standartus. Atbilstošām profesionālām organizācijām un varas institūcijām ir jānodrošina regulāra procesa uzraudzīšana un novērtēšana.
29. Skolu sistēmām, sadarbojoties ar sabiedrības grupām, ir jāplāno, jāattīsta un jāievieš jauniešu ārpus klases nodarbības pēc viņu interesēm.
30. Īpaša palīdzība ir jāsniedz bērniem un jauniešiem, kuriem rodas grūtības ar regulāru apmeklēšanu un kavēšanu.
31. Skolām ir jāveicina programmas un noteikumi, kas ir godīgi un taisnīgi; studentiem ir jābūt pārstāvētiem organizācijās, kas formulē skolu politiku, t. sk., disciplīnas un lēmumu pieņemšanas kārtības politiku.
C. Sabiedrība.
32. Ir jāattīsta sabiedriskie dienesti un programmas, vai jāpastiprina, kur tās ir, kas atbilst jaunu cilvēku īpašajām vajadzībām, problēmām, interesēm un rūpēm un kas sniedz jauniem cilvēkiem un viņu Ģimenēm atbilstošus padomus un ievirzi.
33. Sabiedrībai ir jānodrošina, vai jāstirpina, ja tādi jau pastāv, dažāda veida sabiedrības atbalsta pasākumi jauniem cilvēkiem, ieskaitot sabiedriskos attīstības centrus, atpūtas un izklaidēšanās iespējas un pakalpojumus, kas atbilstu bērnu speciālajām problēmām, kas pārstāv sociālā riska grupas. Nodrošinot šos palīdzības pasākumus, ir jāgarantē personas tiesību respektēšana.
34. Ir jāizveido speciālas iespējas, kas nodrošinātu atbilstošu pajumti jauniem cilvēkiem, kas vairs nespēj dzīvot mājās vai kuriem nav māju, kur dzīvot.
35. Ir jānodrošina dažādi pakalpojumi un palīdzības pasākumi, lai atrisinātu grūtības, kas rodas jauniešiem, pārtopot par pieaugušajiem. Šādiem pasākumiem ir jāietver speciālas programmas jauniem narkomāniem, kurās uzsvērta aprūpe, konsultēšana, palīdzība un uz terapiju orientēta iejaukšanās.
36. Valdībai un citām institūcijām ir jāsniedz finansiāls un citā veida atbalsts brīvprātīgām organizācijām, kas palīdz jauniem cilvēkiem.
37. Vietējā līmenī ir jārada un jāstiprina jaunatnes organizācijas, un tām ir jāpiešķir pilntiesīgs līdzdalības statuss sabiedrības lietu pārvaldē. Šīm organizācijām ir jāmudina jauniešus veidot kolektīvus un brīvprātīgus projektus, īpaši, projektus, kuru mērķis ir palīdzēt jauniem cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama palīdzība.
38. Valdības iestādēm ir jāuzņemas īpaša atbildība un jānodrošina ar nepieciešamajiem pakalpojumiem bērni - bezpajumtnieki un bērni, kas dzīvo uz ielām; jauniešiem ir jābūt pieejamai informācijai par vietējām iespējām, izmitināšanu, darbiekārtošanu un citām palīdzības formām un avotiem.
39. Jauniem cilvēkiem ir jāizveido un jādara viņiem viegli pieejamas atpūtas un sporta iespējas un pakalpojumi, kas viņus īpaši interesē.
D. Masu mēdiji.
40. Masu mēdiji ir jāmudina nodrošināt, ka jauniem cilvēkiem ir pieejama informācija un materiāli no dažādiem nacionāliem un starptautiskiem avotiem.
41. Masu mēdiji ir jāmudina attēlot jauniešu pozitīvo ieguldījumu sabiedrībā.
42. Masu mēdiji ir jāmudina izplatīt informāciju par pakalpojumu un iespēju pastāvēšanu, kas ir domāti jauniem cilvēkiem sabiedrībā.
43. Masu mēdiji vispār, un, īpaši, televīzija un filmu industrija, ir jāmudina samazināt attēloto pornogrāfijas, narkotiku un vardarbības līmeni, un rādīt vardarbību un ekspluatāciju nelabvēlīgā gaismā, kā arī izvairīties no pazemojošiem un degradējošiem, īpaši, bērnu, sieviešu un savstarpējo attiecību skatiem, un veicināt līdztiesīgas attiecības un lomas.
44. Masu mēdijiem ir jāapzinās to plašā sociālā loma un atbildība, kā arī ietekme raidījumos, kas skar jauniešu alkohola un narkotiku lietošanu. Tiem ir jāizmanto savs spēks, lai novērstu narkotiku lietošanu, sniedzot pastāvīgu informāciju un izmantojot sabalansētas metodes. Visos līmeņos ir jāveicina efektīvas pret-narkotiku kampaņas.
V. SOCIĀLĀ POLITIKA
45. Valdības iestādēm ir jādod augsta prioritāte jauniešu plāniem un programmām un jānodrošina pietiekoši līdzekļi un citi resursi efektīvu pakalpojumu, iespēju un personāla nodrošināšanai, kas sniegtu atbilstošu medicīnisko un garīgo veselības aprūpi, ēdināšanu, pajumti un citus atbilstošus pakalpojumus, ieskaitot narkotiku un alkohola lietošanas samazināšanu un ārstēšanu, nodrošinot, ka šie resursi sasniedz jaunos cilvēkus un nāk viņiem par labu.
46. Jaunu cilvēku institucionalizācijai ir jābūt pēdējam līdzeklim un uz visīsāko laiku, un vislielākā nozīme ir jāpiešķir jaunā cilvēka galvenajām interesēm. Kritēriji, kas nosaka šāda veida iejaukšanos, ir strikti jādefinē, un tā var tikt izmantota tikai šādās situācijās:
(a) kad bērns vai jaunietis cietis kaitējumu, ko viņam radījuši vecāki vai aizbildņi;
(b) kad vecāki vai aizbildņi ir bērnu vai jauno cilvēku ir seksuāli, fiziski vai emocionāli izmantojuši;
(c) kad vecāki vai aizbildņi ir pret bērnu vai jauno cilvēku izturējušies nevērīgi, pametuši vai viņu ekspluatējuši;
(d) kad vecāku vai aizbildņu izturēšanās ir fiziski vai morāli apdraudējusi bērnu vai jauno cilvēku;
(e) ja nevis vecāku vai aizbildņu, bet bērna vai jaunā cilvēka uzvedība ir nopietni, fiziski vai garīgi apdraudējusi viņu pašu, un ja ne jaunietis/jauniete pats, ne sabiedriskie dienesti, kuri neatrodas šajā vietā, nevar atrisināt apdraudējumu ar citiem līdzekļiem , kā tikai izmantojot institucionalizāciju.
47. Valdības iestādēm ir jānodrošina jaunieši ar iespēju turpināt Valsts finansētu pilna laika izglītību un iegūt darba pieredzi, ja vecāki vai aizbildņi nespēj atbalstīt jaunieti.
48. Pamatojoties uz drošiem zinātniskās izpētes rezultātiem, ir jāizplāno un jāattīsta noziedzības novēršanas programmas un tās ir periodiski jāpārbauda, jānovērtē un atbilstoši jāuzlabo.
49. Profesionālo darbinieku vidū un pārējā sabiedrībā ir jāizplata zinātniskā informācija par uzvedības veidu vai situācijām, kas norāda uz / vai kas var izraisīt jauniešiem psiholoģiskās vai fiziskās traumas, kaitējumus vai pārdarījumus, kā arī ekspluatāciju.
50. Līdzdalībai plānos un programmās vispār ir jābūt brīvprātīgai. Jauniešus pašus ir jāiesaista šo plānu un programmu veidošanā, attīstīšanā un ieviešanā.
51. Valdībai ir jāsāk vai jāturpina pētīt, attīstīt un ieviest politiku, pasākumus un stratēģiju kriminālās tiesvedības sistēmas ietvaros un ārpus tās, kas novērstu vardarbību pret jauniešiem Ģimenēs, kas ietekmētu jauniešus un kas nodrošinātu taisnīgu vardarbības Ģimenē upuru lietas izskatīšanu.
VI. LIKUMDOŠANA UN NEPILNGADĪGO TIESLIETU ADMINISTRĀCIJA
52. Valdībām ir jāpieņem un jāievieš īpaši likumi un kārtība, kas veicinātu un aizsargātu visu jauniešu tiesības un labklājību.
53. Jāievieš likumdošana, kas novērš bērnu un jauniešu traumēšanu, ļaunprātīgu izmantošanu, ekspluatāciju un izmantošanu kriminālu darbību veikšanai.
54. Neviens bērns vai jaunietis nedrīkst tikt pakļauts bargai vai pazemojošai pārmācīšanai vai sodam mājās, skolās vai citās institūcijās.
55. Ir jāizveido tāda likumdošana un likumu piemērošana, kuras mērķis ir ierobežot un kontrolēt jebkuru ieroču pieejamību bērniem un jauniešiem.
56. Lai aizkavētu turpmāku jauniešu pazemošanu, traumēšanu un sodīšanu, ir jāievieš likumdošana, ka nodrošinātu, ka jebkura darbība, kas netiek uzskatīta par likumpārkāpumu, un par to netiek piemērots sods, ja to ir veicis pieaugušais, netiek arī uzskatīta par likumpārkāpumu un par to netiek piemērots soda mērs, ja to ir izdarījis jaunietis.
57. Ir jāapsver iespēja izveidot ombudu vai citu neatkarīgu institūciju, kas nodrošinātu, ka jaunieša statuss, tiesības un intereses tiek atbalstītas un ka notiek atbilstoša griešanās pie pieejamiem dienestiem. Ombuds vai cita izvēlēta institūcija arī uzraudzītu Riadas Vadlīniju, Pekinas noteikumu un Noteikumu par jauniešu aizsardzību, kuriem ir atņemta brīvība, ieviešanu. Ir jāizveido arī bērnu advokātu dienesti.
58. Tiesību sargāšanas abu dzimumu un citi atbilstošie darbinieki jāapmāca, lai viņi varētu reaģēt uz jauniešu īpašajām prasībām un pēc iespējas labāk pārzinātu programmas un ieviržu iespējas, kas novērstu jauniešus no saskarsmes ar tiesību sargāšanas sistēmu.
59. Ir jāpieņem un stingri jāievieš likumdošana, kas aizsargātu bērnus un jauniešus no narkotiku lietošanas un narkotiku izplatītājiem.
VII. IZPĒTE, POLITIKAS IZVEIDE UN KOORDINĀCIJA
60. Jāpieliek pūles un uz starpdisciplīnu un iekšējās bāzes jāiedibina atbilstoši mehānismi, kas veicinātu mijiedarbību un koordināciju starp ekonomikas, sociālām, izglītības un attīstības institūcijām un dienestiem, tieslietu sistēmu, jaunatni, sabiedrību, attīstības un citām atbilstošām institūcijām.
61. Informācijas, pieredzes un ekspertīzes apmaiņa, kas iegūta projektos, programmās, prakses un iniciatīvu laikā, kas saistītas ar jauniešu noziegumiem, noziedzības novēršanu un nepilngadīgo tieslietām, ir jāpastiprina nacionālajā, reģionālajā un starptautiskajā līmeņos.
62. Ir tālāk jāattīsta un jāstiprina reģionālā un starptautiskā sadarbība jauniešu likumpārkāpumu, noziedzības novēršanas un nepilngadīgo tieslietu jautājumos, kas iesaistītu praktiķus ekspertus un lēmumu pieņēmējus.
63. Valdībām, Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēmai un citām attiecīgajām organizācijām ir stingri jāatbalsta tehniskā un zinātniskā sadarbība praktiskajos un politikas jautājumos, īpaši, attiecībā uz ievirzes, demonstrācijas projektiem un īpašiem jautājumiem, kas skar jauniešu noziegumus un nepilngadīgo likumpārkāpumu novēršanu.
64. Ir jāveicina sadarbība, uzsākot zinātnisko izpēti jomā par efektīviem uzlabojumiem jaunatnes noziegumu un nepilngadīgo noziedzības novēršanā, un šādas izpētes rezultāti ir plaši jāizplata un jānovērtē.
65. Atbilstošām Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūrvienībām, institūcijām, iestādēm un dienestiem ir cieši jāsadarbojas un jākoordinē dažādi jautājumi, kas skar nepilngadīgo tiesības un nepilngadīgo noziedzības novēršanu.
66. Saskaņā ar šīm Vadlīnijām, Apvienoto Nāciju Organizācijas Sekretariātam, sadarbojoties ar ieinteresētajām institūcijām, ir jāveic aktīva darbība, vadot izpēti zinātnisko sadarbību, formulējot politikas variantus, pārskatot un uzraugot tās īstenošanu, un jākalpo par drošas informācijas avotu efektīvai noziedzības novēršanai.
