Principi garīgi slimu personu aizsardzībai un garīgās veselības aprūpes uzlabošanai
Pieņēmusi Ģenerālā Asambleja ar 1991. gada 17. decembra rezolūciju 46/119
Piemērošana
Šie Principi jāpiemēro bez jebkāda veida diskriminācijas, tādas, kas pamatota ar darba nespēju, rasi, ādas krāsu, dzimumu, valodu, reliģiju, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālo, etnisko vai sociālo izcelsmi, juridisko vai sociālo statusu, vecumu, īpašumu vai dzimšanu.
Definīcijas
Šajos Principos:
“advokāts“ nozīmē jebkuru juridisko vai citu kvalificētu pārstāvi;
“neatkarīga varas institūcija” nozīmē kompetentu un neatkarīgu institūciju, kuru nosaka vietējais likums;
“ garīgās veselības aprūpe” aptver analīzi un diagnozi par personas garīgo stāvokli, ārstēšanu, aprūpi un rehabilitāciju garīgās slimības gadījumos vai tad, ja pastāv aizdomas par garīgo slimību;
“garīgās veselības aprūpes iestāde” nozīmē jebkuru iestādi vai jebkuru iestādes daļu, kuras primārā funkcija ir garīgās veselības aprūpes sniegšana;
“garīgo veselības aprūpi praktizējošais personāls” nozīmē ārstu, klīnikas psihologu, medmāsu, sociālo darbinieku vai citu atbilstoši apmācītu un kvalificētu personu ar speciālām iemaņām, kas atbilst garīgās veselības aprūpei;
“pacients” nozīmē personu, kas saņem garīgās veselības aprūpi un aptver visas personas, kas uzņemtas garīgās veselības aprūpes iestādē;
“personiskais pārstāvis” nozīmē personu, kurai ar likumu uzticēts pienākums pārstāvēt pacienta intereses jebkādā noteiktā veidā vai kas pacienta vārdā īsteno noteiktas tiesības, un aptver vecākus vai nepilngadīgās personas likumīgo aizbildni, ja vietējais likums nenosaka savādāk;
“pārskatīšanas institūcija” nozīmē saskaņā ar 17. principu nodibināto institūciju, kas pārskata piespiedu uzņemšanas vai aizturēšanas gadījumus garīgās aprūpes iestādēs.
Vispārējā ierobežošanas atruna
Tiesību, kas izvirzītas šajos Principos, izmantošanu var pakļauta tikai tādiem ierobežojumiem, kā noteikts ar likumu un ir nepieciešams, lai aizsargātu attiecīgās personas vai citu veselību vai drošību vai kā savādāk aizsargātu sabiedrības drošību, kārtību, veselību vai morāli vai citu personu pamattiesības un brīvības.
- princips
Pamatbrīvības un pamattiesības
1. Visām personām ir tiesības uz vislabāko pieejamo garīgās veselības aprūpi, kurai jābūt daļai no veselības un sociālās aprūpes sistēmas.
2. Pret visām garīgi slimām personām, vai tām, pret kurām izturas kā pret tādām personām, jāizturas humāni un respektējot pret cilvēka iedzimto cieņu.
3. Visām garīgi slimām personām vai tām, pret kurām izturas kā pret šādām personām, ir tiesības uz aizsardzību pret ekonomiskās, seksuālās un citas izmantošanas formām, fiziskiem vai cita veida pārdarījumiem un pazemojošu izturēšanos.
4. Nedrīkst pastāvēt nekāda veida diskriminācija, kas pamatota ar personas garīgo slimību.
“Diskriminācija” nozīmē jebkāda veida atšķirību, izslēgšanu vai priekšrocību, kuras sekas ir vienlīdzīgu tiesību izmantošanas atcelšana vai ierobežošana. Tikai īpaši pasākumi, lai aizsargātu garīgi slimu personu tiesības vai nodrošinātu garīgi slimu personu atveseļošanos, netiks uzskatīti par diskriminējošiem. Diskriminācija neaptver nekādu atšķirību, izslēgšanu vai priekšrocību, kas veikta saskaņā ar šo Principu noteikumiem un ir nepieciešama, lai aizsargātu garīgi slimu personu vai citu personu cilvēka tiesības.
5. Katrai garīgi slimai personai ir tiesības izmantot visas civilās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, kā tās atzītas Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā, Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Starptautiskajā konvencijā par pilsoņa un politiskajām tiesībām un citos atbilstošos dokumentos, tādos kā Deklarācijā par invalīdu tiesībām un Principu apkopojumā par visu personu aizsardzību, kas jebkādā veidā aizturētas vai atrodas apcietinājumā.
6. Jebkurš lēmums, ka persona sakarā ar viņas vai viņa garīgo slimību nav rīcībspējīga un, jebkurš lēmums, ka sakarā ar šādu rīcības nespēju viņai jāieceļ personiskais pārstāvis, jāpieņem tikai pēc godīga procesa neatkarīgā un objektīvā tiesā, kas nodibinātas saskaņā ar vietējo likumu. Personai, kuras rīcībspēja tiek izskatīta, ir tiesības uz advokāta pārstāvību. Ja persona, kuras rīcībspēja tiek izskatīta, nenodrošina šādu pārstāvību, tā ir jānodrošina bez maksas, ja attiecīgajai personai nav pietiekami daudz līdzekļu, lai segtu šādus izdevumus. Advokāts šajā procesā nedrīkst pārstāvēt garīgās veselības aprūpes iestādi vai tās personālu un vienlaicīgi arī tās personas, kuras rīcībspēja tiek izskatīta, ģimenes locekli, ja vien nenolemj, ka šajā gadījumā nepastāv interešu konflikts. Lēmumi par rīcībspēju un personisko pārstāvi jāpārskata saprātīgos starplaikos, kā to paredz vietējais likums. Personai, kuras rīcībspēja tiek izskatīta, viņa vai viņas pārstāvim, ja tāds ir, vai jebkurai citai ieinteresētai personai jābūt tiesībām uz jebkura šāda lēmuma pārsūdzēšanu augstākstāvošā tiesā.
7. Ja tiesa vai cita kompetenta institūcija atzīst, ka garīgi slima persona nav spējīga kārtot savas lietas, tad tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams un atbilst attiecīgās personas stāvoklim, jāveic pasākumi, lai nodrošinātu viņa / viņas interešu aizsardzību.
- princips
Nepilngadīgo aizsardzība
Šo Principu mērķu ietvaros un saskaņā ar vietējo likumu īpašas rūpes jāveltī nepilngadīgo aizsardzībai, tajā skaitā, lai aizsargātu nepilngadīgos, nepilngadīgo tiesību aizsardzībai, ja nepieciešams, jāieceļ viņu personiskais pārstāvis, kas nav ģimenes loceklis.
3. princips
Dzīve sabiedrībā
Katrai garīgi slimai personai, cik vien tas ir iespējams, jābūt tiesībām dzīvot un strādāt sabiedrībā.
4. princips
Garīgās slimības noteikšana
1. Tas, ka persona ir garīgi slima, jānosaka saskaņā ar starptautiski pieņemtajiem medicīnas standartiem.
2. Atzinumu, ka persona ir garīgi slima, nekad nedrīkst izdarīts, pamatojoties uz politisko, ekonomisko vai sociālo statusu vai piederību kultūras, rases vai reliģiskajai grupai, vai uz jebkādu citu iemeslu, kas nav tieši saistīts ar garīgās veselības stāvokli.
3. Ģimenes vai profesionālais konflikts vai neatbilstība morāles, sociālajām, kultūras vai politiskajām vērtībām, vai reliģiskie ticējumi, kas dominē šīs personas sabiedrībā, nekad nedrīkst būt noteicošais faktors, lai atzītu personu par garīgi slimu.
4. Iepriekšēja ārstēšana vai hospitalizācija pacienta stāvoklī pati par sevi neattaisno jebkuru atzīšanu par garīgi slimu patlaban vai nākotnē.
5. Neviena persona vai institūcija nedrīkst noteikt, ka persona ir vai kā citādāk norādīt, ka persona ir garīgi slima, izņemot gadījumos, kas ir tieši saistīti ar garīgo slimību vai garīgās slimības sekām.
5. princips
Medicīniskā pārbaude
Nevienu personu nedrīkst piespiest iziet medicīnisko pārbaudi, lai tādējādi noteiktu, vai viņa/viņš ir vai nav garīgi slima/slims, izņemot atbilstoši vietējā likumā atļautai procedūrai.
6. princips
Konfidencialitāte
Jāievēro visu personu, uz kurām attiecas šie Principi, tiesības uz informācijas konfidencialitāti.
7. princips
Sabiedrības un kultūras loma
1. Katram pacientam ir tiesības tikt aprūpētam un ārstētam, cik vien tas ir iespējams, sabiedrībā, kurā viņš/viņa dzīvo.
2. Ja ārstēšana notiek garīgās veselības aprūpes iestādē, pacientam kad vien iespējams, ir tiesības tikt ārstētam savas mājas tuvumā vai viņa/viņas radu vai draugu mājas tuvumā un ir tiesības atgriezties sabiedrībā, cik ātri vien iespējams.
8. princips
Aprūpes standarti
1. Ikvienam pacientam ir tiesības saņemt tādu veselības un sociālo aprūpi, un viņam ir tiesības uz tādu ārstēšanu un aprūpi, kāda atbilst viņa veselības vajadzībām saskaņā ar tiem pašiem standartiem kā citām slimām personām.
2. Katram pacientam jābūt aizsargātam pret ļaunumu, ieskaitot nepamatotu ārstēšanu, pārnodarījumus no citu pacientu, personāla vai citu personu puses, vai pret citu rīcību, kas rada garīgas ciešanas vai fizisku diskomfortu.
9. princips
Ārstēšana
1. Katram pacientam ir tiesības tikt ārstētam, cik vien iespējams, vismazāk ierobežotā vidē un saņemt vismazāk ierobežojošu vai traucējošu ārstēšanu, kas atbilst pacienta veselības vajadzībām un citu personu fiziskās drošības aizsardzības nepieciešamībai.
2. Katra pacienta ārstēšana un aprūpe jābalsta uz individuāli izstrādātu, ar pacientu apspriestu plānu, kuru regulāri jāpārskata, ja nepieciešams, jāmaina un jānodrošina ar kvalificētu profesionālu personālu.
3. Garīgās veselības aprūpe vienmēr jānodrošina saskaņā ar atbilstošiem garīgās veselības aprūpi praktizējošā personāla ētikas standartiem, ieskaitot starptautiski pieņemtos standartus, tādus kā Medicīnas ētikas principi, , kurus pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja. Zināšanas par garīgo veselību un iemaņas nekad nedrīkst izmantot ļaunprātīgi.
4. Katra pacienta ārstēšana jāvērš uz to, lai saglabātu un veicinātu personīgo neatkarību.
10. princips
Ārstēšana
1. Ārstēšanai vislielākajā mērā jāatbilst pacienta veselības prasībām, tā pacientam jāpiemēro tikai terapeitiskajām vai diagnostikas vajadzībām, to nekad nedrīkst uzspiest kā sodu vai citas personas labuma gūšanai. Ievērojot 11. principa 15. punkta noteikumus, garīgās veselības aprūpes personālam jāpielieto tikai vispārzināms ārstēšanas process vai ārstēšana, kas ir pierādījusi savu efektivitāti.
2. Viss ārstniecības process jānosaka tādam garīgās veselības aprūpes personālam, kas ir likuma pilnvarots, un viss ārstēšanas process jāpieraksta pacienta slimības vēsturē.
11. princips
Piekrišana ārstēšanai
1. Pacientu nedrīkst ārstēt bez viņa/viņas apzinātas piekrišanas, izņemot, kā noteikts tālāk sekojošajos 6., 7., 8., 13. un 15. punktā.
2. Apzināta piekrišana ir brīvprātīgi iegūta piekrišana, kas saņemta bez draudiem vai neatbilstošas ietekmēšanas pēc pacientam atbilstoši atklātas un saprotamas informācijas, kura atbilstošā veidā pasniegta tādā formā un valodā, kuru saprot pacients, par:
a) diagnostisko vērtējumu;
b) ieteiktās ārstēšanas mērķiem, metodi, iespējamo ilgumu un sagaidāmo labumu no tās;
c) alternatīvajām ārstēšanas metodēm, ieskaitot mazāk traucējošās; un
d) ieteiktās ārstēšanas iespējamajām sāpēm un diskomfortu, risku un blakusefektiem.
3. Pacients var pieprasīt personas vai personu, kuras pats izvēlas, klātbūtni procedūras laikā, kad tiek dota piekrišana.
4. Pacientam ir tiesības atteikties vai pārtraukt ārstēšanos, izņemot, kā noteikts tālāk minētajos 6., 7., 8. un 13. punktā. Pacientam ir nepieciešams izskaidrot atteikšanās vai ārstēšanas pārtraukšanas sekas.
5. Pacientu nekad nedrīkst mudināt vai lūgt atteikties no apzinātas (informētas) piekrišanas sniegšanas. Ja pacients mēģina to izdarīt, viņam jāpaskaidro, ka ārstēšanu nevar veikt bez apzinātas piekrišanas.
6. Vienīgi, kā noteikts sekojošajos 7., 8., 12., 13., 14. un 15. punktā, ieteiktais ārstēšanas plāns var tikt piemērots pacientam bez pacienta apzinātas piekrišanas, ja tiek izpildīti sekojoši nosacījumi:.
a) pacients tiek attiecīgajā laikā turēts kā piespiedu ārstēšanas pacients;
b) neatkarīga institūcija, kuras rīcībā ir visa atbilstošā informācija, ieskaitot informāciju, kura sīkāk izklāstīta augstāk 2. punktā, pārliecinās, ka attiecīgajā laikā pacients nav spējīgs sniegt vai atteikties sniegt apzinātu piekrišanu ieteiktajai ārstēšanai, vai, ja nacionālā likumdošana šādi nosaka, ka, ņemot vērā paša pacienta vai citu drošību, pacients nepamatoti atsakās no šādas piekrišanas; un
c) neatkarīgā institūcija ir pārliecināta, ka ieteiktais ārstēšanas plāns visā pilnībā atbilst pacienta veselības vajadzībām.
7. Augstāk minētais 6. punkts neattiecas uz pacientu, kuram ir personiskais pārstāvis, kas ir likuma pilnvarots, lai dotu piekrišanu ārstēšanai pacienta vārdā; bet, izņemot, kā noteikts zemāk 12., 13., 14. un 15. punktā, šāda pacienta ārstēšanu var veikt bez viņa/viņas apzinātas piekrišanas ārstēšanai saņemšanas, ja personiskais pārstāvis, kuram sniegta informācija, kur minēta augstāk 2. punktā, piekrīt pacienta vārdā.
8. Izņemot, kā zemāk noteikts 12., 13., 14. un15. punktos, pacientu var arī ārstēt bez pacienta apzinātas piekrišanas ārstēšanai, ja kvalificēts garīgo veselības aprūpi praktizējošs ārsts, likuma pilnvarots, nosaka, ka to ir nepieciešams veikt steidzami, lai novērstu tūlītēju vai iespējamu ļaunumu pacientam vai citām personām. Šādu ārstēšanu nekādā gadījumā nedrīkst turpināt ilgāk par laiku, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.
9. Gadījumos, kad jebkāda ārstēšana tiek atļauta bez pacienta apzinātas piekrišanas, neskatoties uz to, jāveltī visas pūles, lai informētu pacientu par ārstēšanas veidu un jebkurām iespējamām alternatīvām un lai iesaistītu pacientu, cik vien tas ir iespējams, ārstēšanas plāna sastādīšanā.
10. Viss ārstēšanas process nekavējoties jāiereģistrē pacienta slimības vēsturē, norādot, vai pacients tam piekritis brīvprātīgi, vai ne.
11. Nedrīkst pielietot pacienta fizisku ierobežošanu vai piespiedu izolāciju, izņemot saskaņā ar garīgo slimību ārstniecības iestādē oficiāli apstiprinātām procedūrām un tikai tad, ja tas ir vienīgais pieejamais līdzeklis, lai novērstu tūlītēju vai neizbēgamu kaitējumu pacientiem vai citiem. To nedrīkst turpināt ilgāk par laiku, kas ir pilnīgi nepieciešams šim mērķim. Visi fiziskās ierobežošanas vai piespiedu izolēšanas gadījumi, to iemesli un to veids ir jāiereģistrē pacienta slimības vēsturē. Pacients, kas ir ierobežots vai izolēts, jātur cilvēcīgos apstākļos, viņš jātur stingrā un regulārā uzraudzībā, un viņš jāaprūpē kvalificētiem personāla darbiniekiem. Personiskajam pārstāvim, ja tāds ir nekavējoties, un ja tas ir atbilstoši jāpaziņo par jebkuru pacienta fizisku ierobežošanu vai piespiedu izolēšanu.
12. Kā garīgās slimības ārstniecības līdzekli nekad nedrīkst pielietot sterilizāciju.
13. Nozīmīgu medicīnisku vai ķirurģisku procedūru garīgi slimai personai var pielietot tikai gadījumos, kad to atļauj vietējais likums un tiek uzskatīts, ka tā vislabāk atbilst pacienta veselības vajadzībām, un kad pacients apzināti dod tai piekrišanu; tad ja pacients nav spējīgs apzināti dot piekrišanu, procedūras veikšana jāatļauj tikai pēc neatkarīgas pārbaudes.
14. Psihoķirurģija un citas agresīvas un nenovēršamas garīgās slimības ārstēšanas metodes garīgās veselības aprūpes iestādē nekad nedrīkst piemērot piespiedu kārtā ārstējamam pacientam, un tikai tik lielā mērā, cik vietējais likums atļauj, tās var piemērot jebkuram citam pacientam tikai tad, kad pacients ir devis apzinātu piekrišanu un neatkarīga ārējā institūcija ir pārliecinājusies, ka ir patiesa apzināta piekrišana un ka ārstēšana visā pilnībā kalpos pacienta veselības vajadzībām.
15. Nevienu pacientu nekad nedrīkst pakļaut klīniskajiem izmēģinājumiem un eksperimentālajai ārstēšanai bez apzinātas piekrišanas; pacientu, kurš nav spējīgs dot apzinātu piekrišanu, var pakļaut klīniskajam izmēģinājumam vai eksperimentālajai ārstēšanai vienīgi tikai ar kompetentas, speciāli šādam mērķim izveidotas neatkarīgas pārbaudes institūcijas atļauju.
16. Gadījumos, kas sīkāk paskaidroti augstāk 6., 7., 8., 13., 14. un 15. punktā, pacientam vai viņa/ viņas personiskajam pārstāvim, vai jebkurai ieinteresētajai personai jābūt tiesībām apelēt pie tiesas vai citas neatkarīgas institūcijas par jebkādas ārstēšanas piemērošanu viņam vai viņai.
12. princips
Paziņojums par tiesībām
1. Pēc uzņemšanas garīgās veselības aprūpes iestādē pacients, cik vien ātri iespējams, ir jāinformē tādā formā un valodā, kuru pacients saprot, par visām viņa tiesībām saskaņā ar šiem Principiem un vietējo likumu. Šai informācijai jāietver izskaidrojums par šīm tiesībām un to izmantošanu.
2. Ja, un tiktāl, ciktāl pacients nav spējīgs saprast šādu informāciju, pacienta tiesības jāpaziņo personiskajam pārstāvim, ja tāds ir, un, ja tas ir piemēroti, personai vai personām, kuras vislabāk spēj pārstāvēt pacienta intereses un vēlas to darīt.
3. Pacients, kuram ir atbilstošas spējas, ir tiesīgs iecelt personu, kuru jāinformē viņa vai viņas vārdā, kā arī personu, kas pārstāvēs viņa vai viņas intereses attiecībās ar aprūpes iestādes vadību.
13. princips
Tiesības un apstākļi garīgās veselības aprūpes iestādēs
1. Katram pacientam, kurš atrodas garīgās veselības aprūpes iestādēs, cita starpā, būs pilnībā respektētas tiesības uz viņa vai viņas :
a) atzīšanu visur kā personu it visur likuma priekšā;
b) privāto dzīvi;
c) sazināšanās brīvību, kas ietver brīvību sazināties ar citām personām iestādē; brīvību nosūtīt un saņemt bez cenzūras privātas vēstules (sūtījumus); brīvību privāti satikties ar savu advokātu vai personisko pārstāvi un jebkurā saprātīgā laikā ar citiem apmeklētājiem; brīvību izmantot pasta un telefona pakalpojumus, laikrakstus, radio un televīziju;
d) reliģijas vai ticības brīvību.
2. Videi un sadzīves apstākļiem garīgās veselības aprūpes iestādē, cik vien iespējams, jālīdzinās normāliem apstākļiem un videi tāda paša vecuma cilvēkiem, un, cita starpā, tiem ir jāietver:
a) apstākļi atpūtai un brīvā laika pavadīšanas pasākumiem;
b) apstākļi izglītības iegūšanai;
c) iespējas nopirkt vai saņemt pirmās nepieciešamības priekšmetus ikdienas dzīvei, izklaidei un saziņai;
d) apstākļi un stimuli izmantot šādas iespējas, lai pacientu iesaistītu aktīvā nodarbē, kas atbilst viņa vai viņas sociālajam un kultūras līmenim, un atbilstoši profesionālās rehabilitācijas līdzekļi, lai veicinātu pacienta reintegrāciju (atkaliekļaušanu) sabiedrībā. Šiem pasākumiem jāietver profesionālās orientācijas profesionālās apmācības un darbiekārtošanas pakalpojumi, lai dotu pacientiem iespēju nodrošināt vai saglabāt darbu sabiedrībā.
3. Pacientu nekādā gadījumā nedrīkst pakļaut piespiedu darbam. Iespēju robežās, kas atbilst pacienta vajadzībām un iestādes administrācijas prasībām, pacientam ir jābūt gatavam izvēlēties darbu, kuru viņš vai viņa vēlas izpildīt.
4. Garīgās veselības aprūpes iestādē nedrīkst ekspluatēt pacienta darbu. Katram šādam pacientam ir tiesības saņemt tādu pašu atlīdzību par jebkuru darbu, kuru viņš vai viņa veic, kā tiktu maksāts saskaņā ar vietējo likumu, personai, kura nav pacients. Katram šādam pacientam jebkurā gadījumā ir tiesības saņemt taisnīgu daļu no jebkuras atlīdzības, kas tiek maksāta garīgās veselības aprūpes iestādei par viņa vai viņas darbu.
14. princips
Līdzekļi garīgās veselības aprūpes iestādēm
1. Garīgās veselības aprūpes iestādei jābūt pieejamiem tādiem pašiem līdzekļiem kā jebkurai citai veselības aprūpes iestādei, un, cita starpā,:
a) kvalificētam medicīnas un citam atbilstošam profesionālajam personālam pietiekamā skaitā un pietiekami lielām telpām, lai nodrošinātu katram pacientam nošķirtību un atbilstošas un aktīvas terapijas programmu;
b) diagnostikas un terapijas iekārtām pacienta vajadzībām;
c) atbilstošai profesionālajai aprūpei ; un
d) piemērotai, pastāvīgai un visaptverošai ārstēšanai, ieskaitot medikamentu pietiekamību.
2. Katru garīgās veselības aprūpes iestādi pietiekami bieži jāpārbauda kompetentām varas institūcijām, lai nodrošinātu, ka pacientu apstākļi, ārstēšana un aprūpe atbilst šiem Principiem.
15. princips
Uzņemšanas principi
1. Ja personai ir nepieciešama ārstēšana garīgās veselības aprūpes iestādē, jāveltī visas pūles, lai tiktu novērsta uzņemšana piespiedu kārtā.
2. Garīgās veselības aprūpes iestādes pieejamībai jābūt tāpat organizētai kā jebkurai citai ārstniecības iestādei.
3. Katram pacientam, kurš nav uzņemts piespiedu kārtā, ir tiesības atstāt garīgās veselības aprūpes iestādi jebkurā laikā, ja vien netiek piemēroti kritēriji, lai viņu paturētu piespiedu kārtā, kā tas noteikts 16. principā, un viņš vai viņa jāinformē par šādām tiesībām.
16. princips
Uzņemšana piespiedu kārtā (piespiedu uzņemšana)
1. Personu var a) uzņemt kā pacientu garīgās veselības aprūpes iestādē piespiedu kārtā; vai b) jau brīvprātīgi uzņemtu kā pacientu, paturēt garīgās veselības aprūpes iestādē kā piespiedu kārtā ārstējamu pacientu, ja un vienīgi tad, ja kvalificēts garīgo veselības aprūpi praktizējošs šim nolūkam likuma pilnvarots ārsts saskaņā ar 4. principu nosaka, ka persona ir garīgi slima, un uzskata, ka:
a) sakarā ar šo garīgo slimību pastāv nopietna iespējamība, ka šai personai vai citām personām tiks nodarīts tūlītējs vai neizbēgams ļaunums; vai
b) šīs personas gadījumā, kuras garīgā slimība ir smaga un kuras spriešanas spējas ir ierobežotas, tās neuzņemšana vai nepaturēšana var radīt novest pie viņas vai viņa veselības stāvokļa nopietnu pasliktināšanos vai neļaus sniegt atbilstošu ārstēšanu, kurus var veikt uzņemot pacientu garīgās veselības aprūpes iestādē atbilstoši vismazāk ierobežojošās alternatīvas principam.
Gadījumā, kas minēts ( b) apakšpunktā, ja iespējams, jākonsultējas ar no pirmā neatkarīgu otru šādu garīgo veselības aprūpi praktizējošu ārstu. Ja notiek šāda konsultācija, piespiedu uzņemšana vai paturēšana nedrīkst notikt, ja vien tai nepiekrīt otrs garīgo veselības aprūpi praktizējošais ārsts.
2. Piespiedu uzņemšana vai paturēšana sākotnēji drīkst būt tikai uz īsu laiku, kā noteikts vietējā likumā, novērošanai un iepriekšējai ārstēšanai līdz institūcijas, kas pārbauda pieņemto lēmumu, paziņojumam par uzņemšanu vai paturēšanu. Uzņemšanas pamatojums bez kavēšanās jāpaziņo pacientam, un uzņemšanas fakts un tā pamatojums arī nekavējoties un sīki jāpaziņo institūcijai, kas izskata pieņemto lēmumu, pacienta personiskajam pārstāvim, ja tāds ir, un, ja vien pacients neiebilst, pacienta ģimenei.
3. Garīgās veselības aprūpes iestāde drīkst uzņemt pacientus piespiedu kārtā tikai tad, ja iestādei šādi rīkoties ir likusi kompetenta varas institūcija, kas ir noteikta saskaņā ar vietējo likumu.
17. princips
Pārbaudes institūcija
1. Pārbaudes institūcijai jābūt tiesai vai citai neatkarīgai un neieinteresētai institūcijai, kas nodibināta saskaņā ar vietējo likumu un darbojas saskaņā ar procesu, kas noteikts ar vietējo likumu. Tam, pieņemot savus lēmumus, jāsaņem palīdzība no viena vai vairākiem kvalificētiem un neatkarīgiem garīgo veselības aprūpi praktizējošiem ārstiem un jāņem vērā viņu viedoklis.
2. Pārbaudes institūcijas sākotnējā pārbaude, kā to pieprasa 16. principa 2. punkts, par lēmumu uzņemt vai paturēt personu piespiedu kārtā jāizdara pēc iespējas ātrāk pēc šāda lēmuma un jāveic atbilstoši vienkāršām un ātrām procedūrām, kā noteikts vietējā likumā.
3. Pārbaudes institūcijai periodiski, ar saprātīgiem starplaikiem jāpārbauda piespiedu pacientu lietas kā nosaka vietējais likums.
4. Piespiedu pacients ar saprātīgiem starplaikiem drīkst griezties pie pārbaudes institūcijas, lai tiktu atbrīvots vai iegūtu brīvprātīgā pacienta statusu kā nosaka nacionālais likums.
5. Katrā pārbaudes reizē pārbaudes institūcijai jānovērtē, vai joprojām pastāv atbilstība piespiedu uzņemšanas kritērijiem, kā noteikts 16. principa 1. punktā, un, ja ne, tad pacients jāatbrīvo no piespiedu pacienta statusa.
6. Ja garīgo veselības aprūpi praktizējošais ārsts, kas ir atbildīgs par lietu, jebkurā laikā pārliecinās, ka nosacījumi, lai piespiedu kārtā aizturētu personu, netiek izpildīti, viņam vai viņai jāpavēl atcelt šādai personai šāda pacienta statusu.
7. Pacientam vai viņa personiskajam pārstāvim, vai jebkurai ieinteresētai personai jābūt tiesībām pārsūdzēt lēmumu augstākstāvošā tiesā par to, ka pacients tiek uzņemts vai paturēts garīgās veselības aprūpes iestādē.
18. princips
Procesuālā aizsardzība
1. Pacientam jābūt tiesībām izvēlēties un iecelt advokātu, lai pārstāvētu pacientu kā tādu, ieskaitot pacienta pārstāvēšanu jebkurā sūdzības vai apelācijas procesā. Ja pacients nenodrošina šādus pakalpojumus, viņam jānodrošina bezmaksas advokāta pakalpojumi, tiktāl, ciktāl pacientam trūkst līdzekļu, lai maksātu par šādiem pakalpojumiem.
2. Pacientam, ja nepieciešams, jādod tiesības izmantot arī tulka pakalpojumi. Kur vien šādi pakalpojumi ir nepieciešami un pacients pats tos nenodrošina, tie jānodrošina pacientam bez maksas, tik tālu, cik pacientam trūkst līdzekļu, lai maksātu par šādiem pakalpojumiem.
3. Pacients un pacienta advokāts drīkst pieprasīt un uzrādīt jebkurā lietas iztiesāšanā neatkarīgu ziņojumu par garīgās veselības stāvokli un jebkurus citus ziņojumus, un mutiskus, rakstiskus vai citus pierādījumus, kas saistīti ar lietu un ir pieņemami.
4. Pacientu slimības vēsturu un jebkuru citu ziņojumu un dokumentu kopijas jāiesniedz, jānodod pacientam un pacienta advokātam, izņemot sevišķus gadījumus, kad ir noteikts, ka noteiktas informācijas atklāšana pacientam var radīt ievērojamu ļaunumu pacienta veselībai vai apdraudēt citu drošību. Kā tas var būt noteikts saskaņā ar vietējo likumu, jebkuru dokumentu, kas nav nodots pacientam, ja to iespējams izdarīt konfidenciāli, jānodod pacienta personiskajam pārstāvim un advokātam. Ja jebkura dokumenta daļa netiek nodota pacientam, pacientam vai pacienta advokātam, ja tāds ir, jāsaņem paziņojums par šādu nenodošanu un tās iemesliem, un tiem jābūt pakļautiem tiesas pārskatīšanai.
5. Pacientam, pacienta personiskam pārstāvim un advokātam jābūt tiesīgam būt klāt, piedalīties un tikt uzklausītam personīgi jebkurā lietas izskatīšanā.
6. Ja pacients vai pacienta personiskais pārstāvis vai advokāts pieprasa noteiktas personas klātbūtni lietas izskatīšanā, šāda persona ir jāpielaiž, ja vien šīs personas klātbūtne nerada nopietnu ļaunumu pacienta veselībai vai neapdraud citu drošību.
7. Jebkurš lēmums, neskatoties uz to, vai tas notiek lietas izskatīšanas laikā, vai kādā no tās daļām, jāpieņem atklātā vai slēgtā procesā, un, lemjot, vai par to var informēt sabiedrību, pilnībā jāņem vērā paša pacienta vēlēšanās, tādējādi respektējot pacienta un citu personu privātās dzīves slepenību un nepieciešamību novērst nopietnu kaitējumu pacienta veselībai, vai, lai izvairītos no citu drošības pakļaušanas riskam.
8. Lēmumam, kas izriet no procesa un tā pieņemšanas iemesliem, ir jābūt izteiktam rakstiski. Kopijas jānodod pacientam un viņas vai viņa personiskajam pārstāvim un advokātam. Nolemjot, vai lēmums tiks publicēts pilnībā vai tikai daļēji, pilnībā jāievēro pacienta personiskā vēlēšanās, tādējādi respektējot viņa vai viņas, vai citu personu privātās dzīves slepenību, sabiedrības intereses atklātas justīcijas īstenošanā un tādējādi novēršot nopietnu kaitējumu pacienta veselībai, vai, lai izvairītos no citu drošības pakļaušanas riskam.
19. princips
Informācijas pieejamība
1. Pacientam ( kas saskaņā ar šī principa noteikumiem ietver arī bijušo pacientu ) jābūt tiesībām piekļūt informācijai, par pacientu, par viņa vai viņas veselību un personisko slimības vēsturi, ko ved garīgās veselības aprūpes iestāde. Šīs tiesības var pakļaut ierobežojumiem, lai novērstu nopietnu ļaunumu pacienta veselībai un izvairītos no citu drošības pakļaušanas riskam. Kā to var noteikt vietējais likums, jebkāda šāda informācija, kas netiek sniegta pacientam, jānodod, ja to var izdarīt konfidenciāli, pacienta personiskajam pārstāvim un advokātam. Kad jebkāda informācija netiek nodota pacientam, pacientam vai pacienta advokātam, ja tāds ir, jāsaņem paziņojums par šādu nenodošanu un tās iemesliem, un tiesībām šādu lēmumu pārskatīt tiesas ceļā.
2. Jebkādi pacienta vai pacienta personiskā pārstāvja vai advokāta rakstiski komentāri pēc pieprasījuma jāpievieno pacienta lietai.
20. princips
Kriminālnoziedznieki
1. Šis princips piemērojams personām, kuras izcieš brīvības atņemšanas sodu par kriminālnoziegumiem vai kā citādāk tiek turētas ieslodzījumā kriminālprocesa vai izmeklēšanas laikā un kuras ir atzītas par garīgi slimām, vai tiek uzskatīts, ka tās varētu būt garīgi slimas.
2. Visām šādām personām ir jāsaņem iespējami vislabākā garīgās veselības aprūpe, kā noteikts 1. principā. Šie Principi uz viņiem jāattiecina cik vien lielā mērā iespējams, vienīgi ar tādu ierobežotu labojumu un izņēmumu skaitu, kuri nepieciešami šajos apstākļos. Nekādi šādi labojumi un izņēmumi nedrīkst pārkāpt personas tiesības saskaņā ar dokumentiem, kas minēti 1. principa 5. punktā.
3. Vietējais likums var pilnvarot tiesu vai citu kompetentu institūciju, kas darbojas, pamatojoties uz kompetentu un neatkarīgu medicīnisku padomu, pavēlēt uzņemt šādas personas garīgās veselības aprūpes iestādē.
4. Personu ārstēšanai, kuras atzītas par garīgi slimām, visos gadījumos jāatbilst 11. principam.
21. princips
Sūdzības
Katram pacientam vai bijušajam pacientam ir tiesības iesniegt sūdzības, izmantojot procedūras, kā noteikts saskaņā ar vietējo likumu.
22. princips
Kontrolēšana un līdzekļi
Valstīm jānodrošina, lai būtu spēkā atbilstoši mehānismi, kas veicinātu atbilstību šiem Principiem, lai pārbaudītu garīgās veselības aprūpes iestādes, lai iesniegtu, izmeklētu un pieņemtu lēmumus par sūdzībām un lai īstenotu atbilstošu disciplināro vai tiesas procesu par profesionālo noteikumu vai pacienta tiesību pārkāpšanu.
23. princips
Piemērošana
1. Valstīm jāpiemēro šie Principi ar atbilstošu likumdošanas, tiesas, administratīvu, izglītojošu un citu pasākumu palīdzību, kurus tām periodiski jāpārskata.
2. Valstīm jādara šie principus plaši zināmi ar atbilstošu un aktīvu līdzekļu palīdzību.
24. princips
Principu ietvari par garīgās veselības aprūpes iestādēm
Šie Principi attiecas uz visām personām, kuras tiek uzņemtas garīgās veselības aprūpes iestādē.
25. princips
Pastāvošo tiesību saglabāšana
Nedrīkst pastāvēt nekādi ierobežojumi vai atkāpšanās no pastāvošajām pacientu tiesībām, ieskaitot tiesības, kas atzītas piemērojamajā vietējā likumā vai starptautiskajās tiesībās, aizbildinoties ar to, ka šie Principi neatzīst šādas tiesības vai tie atzīst tās mazākā mērā.
