Pilsoniskās un politiskās tiesības

Tiesības uz dzīvību

Latvijas Republikas Satversmes 93. pants
Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 3. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 6. pants
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2. pants
 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir noteikusi, ka Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2.pants, kas garantē personas tiesības uz dzīvību un nosaka apstākļus, kādos dzīvības atņemšana var tikt attaisnota, ir vērtējama kā viena no būtiskākajām klauzulām Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, no kuras nav pieļaujamas nekādas atkāpes. Kopsakarībā ar 3. pantu tas veido vienu no būtiskākajām demokrātiskās sabiedrības pamatvērtībām. Pamatojoties uz to, gadījumi, kad dzīvības atņemšana var tikt attaisnota, ir jātulko maksimāli šauri.

Valsts pienākums aizsargāt jebkura iedzīvotāja dzīvību sastāv no trīs daļām:

  • noteiktos apstākļos, veikt nepieciešamās darbības, lai novērstu nepamatotu dzīvības zaudējumu;
  • pienākumu izmeklēt aizdomīgus nāves gadījumus;
  • pienākumu atturēties, tās pārstāvju veidā, no prettiesiskas nogalināšanas.

Dzīvības atņemšana apcietinājumā var notikt dažādos apstākļos, piemēram, nogalināšana nopratināšanas laikā, apcietinātā pašnāvība, ko izraisījuši draudi, dzīvībai bīstamu miesas bojājumu nodarīšana.

 

Personas tiesības uz brīvību un neaizskaramību

Latvijas Republikas Satversmes 94. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 9. pants
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5. pants
 

Personas tiesības uz brīvību plašākā nozīmē ietver sevī, piemēram, brīvību lemt, kur persona vēlas pārvietoties, bet personas drošība – kā brīvība no valsts vai citu subjektu iejaukšanās personas integritātē.

Tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību nav absolūtas un var tikt ierobežotas likumā noteiktā kārtībā un apjomā. Latvijā, piemēram, saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Kriminālprocesa likumā un citos normatīvajos aktos noteikto kārtību.

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5. pantā un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 9. pantā personas brīvības garantija tiek attiecināta uz personas spēju fiziski pārvietoties. Taču šie panti negarantē pārvietošanās brīvību vispār, bet gan brīvību no personas ievietošanas dažāda tipa aizturēšanas iestādēs

Brīvības atņemšana var būt attaisnota tikai tad, ja tā ir atņemta likumā noteiktos gadījumus un kārtībā, saskaņojot brīvības atņemšanu ar likumā noteikto procedūru un citiem noteikumiem. Tai ir jābūt pamatotai un tā nevar notikt patvaļīgi. Tiesības uz brīvību ietver sevī arī nosacījumu, ka persona nevar tikt turēta nebrīvē bez tiesas sprieduma, neesot attiecīgam pamatojumam. Valstij ir pozitīvs pienākums darīt visu iespējamo, lai persona tiktu pakļauta tiesas procesam saprātīgās laika robežās.

 

Spīdzināšanas un cietsirdīgas apiešanās aizliegums

Latvijas Republikas Satversmes 95. pants
ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 5. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 7. , 10. pants
ANO 1957. gada Ieslodzīto režīma minimālie Standartnoteikumi
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3. pants
 

Starptautiskie un nacionālie normatīvie akti aizliedz cietsirdīgu izturēšanos un spīdzināšanu. Minētajam aizliegumam ir absolūts raksturs, t.i., nav pieļaujami izņēmumi un atkāpes. Reālajā dzīvē ar šo normu piemērošanu vislielākā saskarsme ir slēgta tipa iestādēs, kur personai ir ierobežotas tiesības aizstāvēt sevi.

Pastāv dažāda veida necilvēcīga izturēšanās, kas tiek vērtēta ņemot vērā izpildes veidu un metodes; soda dabu un kontekstu; iepriekšējo nodomu un sistemātisko organizēšanu; vecumu; ilgumu; ietekmi uz veselību; veselības stāvokli tajā laikā; soda sabiedrisko nozīmi; vai valsts iestādēm bija citas iespējas un drošības nolūkos piemēroto līdzekļu nepieciešamību un proporcionalitāti.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka cietsirdīga apiešanās, sodīšana vai pazemošana ir rīcība, kas pat ja nenodara reālus miesas bojājumus, ir saistīta ar intensīvu vai regulāru fizisko vai garīgo ciešanu radīšanu personai. Minētā rīcība upuros izraisa baiļu, pazemojuma un mazvērtības sajūtu, kas spēj tos pazemot, kā arī iespējams lauzt to fizisko un morālo pretestību. Līdzīgu atzinumu ir sniegusi arī ANO Cilvēktiesību komiteja - tas, kā aizliegtā apiešanās vai sods tiek klasificēts, ir atkarīgs no apiešanās rakstura, mērķa un smaguma pakāpes. Turklāt ikviena no minētajām izturēšanās pakāpēm ietver ne tikai fiziskas, bet arī garīgas ciešanas.

 

Tiesības vēlēt un tikt ievēlētam

Latvijas Republikas Satversmes 101., 8. un 9. pants
ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 21. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. pants
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 3. pants
 

Vēlēšanu tiesības – gan tiesības vēlēt, gan tikt ievēlētam – ir cieši saistītas ar tiesībām uz līdzdalību valsts un pašvaldību darbībā. Šīs tiesības nodrošina pilsoņu pārstāvību valsts un pašvaldību darbā un ir viens no demokrātiskas valsts pamatelementiem.

Šīm tiesībām atbilst valsts pienākums gādāt, lai tiesības vēlēt un tikt ievēlētam būtu praktiski īstenojamas bez nepamatotiem ierobežojumiem. No tā izriet, ka pieļaujami tikai objektīvi pamatoti un saprātīgi, likumā noteikti ierobežojumi. Tas attiecas ne tikai uz vēlēšanu norises laiku, bet arī uz vēlēšanu kārtību plašākā nozīmē - reģistrēšanos balsošanai vai kandidēšanai, vēlēšanu periodiskumu un pieejamību, rezultātu apkopošanas un pasludināšanas kārtību. Visā vēlēšanu procesā jānodrošina vienlīdzība un vēlētāju brīvas gribas paušana.

 

Tiesības uz tiesisko statusu – pilsonības, patvēruma un migrācijas jautājumi

ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 6. un 15. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. pants
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Septītā Protokola 1.pants
Konvencija par bēgļa statusu
 

Vispārējs starptautisko cilvēktiesību princips nosaka, ka katram cilvēkam, lai kur viņš atrastos, ir tiesības uz viņa atzīšanu par tiesību subjektu - lai valstī viņam tiktu piešķirts noteikts statuss, statusam atbilstošs tiesību un pienākumu kopums, kā arī attiecīgi personu apliecinoši dokumenti.

Ir noteiktas cilvēktiesību garantijas, kas jānodrošina ikvienai personai neatkarīgi no statusa (piem., tiesības uz dzīvību), bet pārējais personas tiesību un pienākumu kopums atšķirties atkarībā no statusa – vai persona ir valsts pilsonis, pastāvīgais iedzīvotājs, bēglis vai ieceļojis īslaicīgi. Taču ir būtiski, lai valstī pastāvētu noteikta sistēma personu legalizācijai un statusa piešķiršanai, un tas notiktu bez jebkādas diskriminācijas, ievērojot nacionālo un starptautisko tiesību normas. Visām iestādēm, risinot ar personu statusu saistītos jautājumus, jāievēro cilvēktiesību normas – jāapejas humāni un likumā pieļautajās robežās ņemot vērā personu tiesības uz, piemēram, ģimenes dzīvi, brīvību un drošību.

 

Tiesības uz taisnīgu tiesu

Latvijas Republikas Satversmes 92. pants
ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 10., 11. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14., 15. pants
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pants, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7.protokola 2., 3., 4.pants.
 

ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Šīs tiesības ietver dažādus aspektus — tiesas taisnīguma, atklātuma, neatkarības, savlaicīguma, objektivitātes un likumības principus, tiesas sprieduma publiskošanu, nevainīguma prezumpciju un citas garantijas tiesas procesā iesaistītajām pusēm.

Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Valstij jāraugās, lai nevainīguma prezumpcija tiktu ievērota gan tiesībsargājošo iestāžu darbībās, gan plašsaziņas līdzekļos un sabiedrības aktivitātēs. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību. Valstij ir jānodrošina bezmaksas advokāts mazaizsargātajām sabiedrības grupām, kā arī jāveic visi iespējamie pasākumi, lai maznodrošinātas personas varētu pilnībā realizēt savas tiesības uz taisnīgu tiesu.

Tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošinājums ir ļoti būtisks, jo tas ietekmē iespējas aizsargāt personas pārējās tiesības. Par tiesisku un demokrātisku var saukt tikai tādu valsti, kurā personas var paļauties uz tiesībsargājošo iestāžu likumīgu, objektīvu un operatīvu darbību.

 

Vārda un izteiksmes brīvība

Latvijas Republikas Satversmes 100. pants
ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 19. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. pants
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pants
 

Vārda un izteiksmes brīvība ietver uzskatu brīvību, tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Tiesības uz izteiksmes un vārda brīvību ir pamats ikviena cilvēka brīvībai paust savus uzskatus, nebaidoties no ierobežošanas, sodīšanas vai vajāšanas.

Vārda brīvība demokrātiskā sabiedrībā ir ļoti plaša un tās ierobežošana iespējama tikai galējos izņēmuma gadījumos. Turklāt vārda brīvība attiecināma ne tikai uz ”informāciju” vai ”idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc.

Vienlaikus šīs cilvēktiesības tomēr nav absolūtas un nenozīmē visatļautību izteikumos. Valsts šīs tiesības noteiktā kārtībā un apjomā var ierobežot, īpaši tādēļ, ka to īstenošana ir saistīta ar noteiktiem pienākumiem un atbildību.

 

Pulcēšanās brīvība

Latvijas Republikas Satversmes 103. pants
ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 20. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 21. pants
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. pants
 

Tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos, līdzīgi kā tiesības uz vārda brīvību, ir viena no demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām. Pulcēšanās, kā arī biedrošanās un vārda brīvība atzīstamas par būtiskākajām politiskajām tiesībām. Šīs tiesības nodrošina to, ka aktīva pilsoniskā sabiedrība var publiski paust savu viedokli, kā arī līdzdarboties demokrātisko procesu norisē.

Pulcēšanās brīvība ietver gan tiesības piedalīties attiecīgajā pasākumā, gan tiesības šo pasākumu organizēt. Lai gan pulcēšanās pieprasa vairāku personu dalību, tomēr šīm tiesībām ir individuāls raksturs.

Tiesības uz pulcēšanās brīvību nav absolūtas un var tikt ierobežotas. Jāņem arī vērā, ka starptautiskās tiesību normas aizsargā vienīgi tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos.

 

Biedrošanās brīvība

Latvijas Republikas Satversmes 102. pants
ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 20. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 22. pants
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. pants
 

Biedrošanās brīvība garantē tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās jebkura kopēja mērķa, kas nav aizliegts ar likumu, sasniegšanai. ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 20. pants satur arī īpašu norādi uz to, ka nevienu nedrīkst piespiest iestāties kādā organizācijā.

Biedrošanās brīvībai var būt visdažādākās izpausmes formas – kultūras, sporta, mākslas, izglītības, labdarības, ideoloģiskās, interešu grupu un citas personu apvienības. Par speciālajām biedrošanās brīvības izpausmes formām ir uzskatāmas politiskās partijas, reliģiskās organizācijas un arodbiedrības.

 

Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi

Latvijas Republikas Satversmes 96. pants
ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 12. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17. pants
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pants
 

Privātās dzīves tiesību saturu veido: personas identitāte, fiziskā vai garīgā integritāte, tostarp gods un cieņa, sava dzīves telpa, seksuālās darbības un sociālās attiecības, attiecības ar citām personām, ieskaitot informāciju par šīm attiecībām, . Tas ietver arī tiesības paturēt savu privāto dzīvi noslēpumā no citām privātpersonām. Valstij ir pienākums ne vien pašai nepamatoti neiejaukties indivīdu privātajā dzīvē, bet arī pasargāt viņus no līdzpilsoņu un plašsaziņas līdzekļu aizskāruma.

Sūdzības par personas tiesībām uz privāto dzīvi ir saistītas ar dažādiem jautājumiem – korespondences un mājokļa neaizskaramību, informācijas izpaušanas pieļaujamību, uzvārdu atveidošanu latviešu valodā, fotogrāfiju izmantošanu, telefonsarunu noklausīšanos, e-pasta kontroli un kameru uzstādīšanu bez iepriekšēja brīdinājuma, personas datu aizsardzību u.c.

Savukārt, personas tiesības uz ģimenes dzīvi ietver tādus aspektus kā laulības noslēgšana, ģimenes dzīves neaizskaramība, tiesības veidot ģimeni u.t.t.

 

Domu, apziņas un reliģijas brīvība

Latvijas Republikas Satversmes 99. pants
ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 18. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. pants
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 9. pants, arī 1. protokola 2. pants
 

Katrai personai ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Kā ir norādīts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, šīs tiesības ietver arī brīvību mainīt savu reliģisko pārliecību vai ticību un nodoties savai reliģijai vai ticībai kā vienatnē, tā kopā ar citiem, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību. Tās ir arī tiesības neticēt un nepraktizēt ticību, ja persona to nevēlas.

Personas pārliecība nav saistāma tikai ar reliģiju. Tā ir jebkura personas pārliecība, kura ir nopietna un svarīga personai. Tas var būt, piemēram, pacifisms vai personas filozofiska pārliecība.

Šīs tiesības ir vērstas arī uz plurālisma saglabāšanu sabiedrībā. Tomēr personām ir jāakceptē tas, ka viņu pārliecība tiek plaši noliegta sabiedrībā, kā arī tas, ka pastāv citas pārliecības propaganda.

 

Pārvietošanās brīvība

Latvijas Republikas Satversmes 98.pants
ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 9. un 13. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 12. un 13. pants
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4.protokola 2., 3. un 4. pants un 7.protokola 1., 6(5).pants
 

Pārvietošanās brīvība ir tiesības netraucēti pārvietoties teritorijā un izvēlēties dzīvesvietu. Tāpat tā paredz, ka jebkuram ir tiesības brīvi atstāt jebkuru valsti, arī to, kur persona ir pilsonis. Šī brīvība paredz, ka no valsts nevar tikt izraidīti un tajā ir jāļauj iebraukt tās pilsoņiem, kā arī to, ka ir aizliegta masveida ārvalstnieku izraidīšana.

 

Tiesības pildīt valsts dienestu

Latvijas Republikas Satversmes 101. pants
ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 21. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17. pants
 

Tiesības pildīt valsts dienestu nošķiramas no personas tiesībām uz nodarbošanos. Darbs valsts dienestā no privātajā sektorā veicamā darba atšķiras gan pēc tiesisko attiecību nodibināšanas juridiskajiem aspektiem, gan veicamā darba mērķa, kas ir cieši saistīts ar valsts uzdevumu pildīšanu.

Tiesību pildīt valsts dienestu izmantošanas veids Latvijā ir nosakāms ar likumu, uz ko norāda arī Satversmes formulējums – „Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu.” Pieeja valsts dienestam valstij nav jānodrošina visiem, kas to vēlas, taču izvirzītajiem kritērijiem jābūt objektīviem.

Likums satur virkni ierobežojumu personām, kas vēlas šo dienestu pildīt – tā, piemēram, tiem ir jābūt valsts pilsoņiem, lojāliem pret demokrātiju u.c. Šīs tiesības ir vērstas uz demokrātiskās valsts iekārtas leģitimitātes nodrošināšanu.