Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē

Satversmes 115. pants

Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija)

Vides aizsardzības likums

Teritorijas attīstības plānošanas likums

Aizsargjoslu likums

Par ietekmes uz vidi novērtējumu

Par piesārņojumu

Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām u.c.

 

Satversmes 115. pants nosaka: „Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu.”

 

No minētās tiesību normas izriet divi būtiski satura elementi:

  • valstij[1] ir konstitucionāls pienākums aizsargāt vidi un
  • personai ir subjektīvās tiesības dzīvot labvēlīgā vidē[2].

 

Šajā normā ir ietverts valsts pozitīvais pienākums rūpēties par vides aizsardzību. Lai aizsargātu vidi un ievērotu subjektīvās tiesības uz vidi, valstij ir pienākums atturēties no vidi degradējošu darbību veikšanas, kā arī pieņemt tādu vides politiku, kas veicina dabas vides saglabāšanu un vides kvalitātes uzlabošanu. Valstij ir arī pienākums pasargāt cilvēkus no vides riska, ko rada ne tikai valsts, bet arī privātpersona. Tiesības uz labvēlīgu vidi ietver pienākumu, ieguldot atbilstošus līdzekļus, izdot normatīvos aktus, kas regulē vides aizsardzību, izveidot iestādes, kas uzrauga un veicina vides aizsardzību, kā arī īstenot pasākumus, kas vērsti uz vides aizsardzību.

 

Tiesības uz vidi satur gan procesuālo dimensiju, gan materiālo dimensiju. Procesuālā dimensija paredz personas tiesības uz vides informāciju tiesības saņemt informāciju par vides stāvokli. Tādēļ valsts pienākums izveidot vides aizsardzības sistēmu ietver arī pienākumu nodrošināt informācijas par vides stāvokli esamību un sabiedrības iespēju ar šo informāciju iepazīties. Šo tiesību procesuālā dimensija paredz arī sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem. Savukārt tiesību dzīvot labvēlīgā vidē materiālā dimensija[3] paredz tiesības dzīvot vidē, kuras stāvoklis neapdraud personas veselību un labklājību. Satversmes 115. pants ietver personas veselības un labklājības nemateriālo aspektu[4].

 

Indivīdam ir subjektīvas tiesības prasīt no valsts iepriekš minēto pienākumu izpildi, kā arī atbildību par to neizpildīšanu vai nepienācīgu izpildīšanu. Tādējādi privātpersonai piemīt subjektīvas prasījuma tiesības pret valsti gadījumos, kad vides aizsardzības sistēma nav izrādījusies efektīva un tas aizskāris šīs personas tiesības vai tiesiskās intereses.

 

Dažas Tiesībsarga biroja aktivitātes šajā jomā:

 

 

[1]Ar terminu “valsts” ir saprotamas arī pašvaldības un citas atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas, kurām kopīgi ar valsts pārvaldes iestādēm ir pienākums aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Latvijas Republikas Satversmes komentāri, VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības S.Meiere, I.Čepāne, 115.panta komentārs, 727.lp.

[2]Latvijas Republikas Satversmes komentāri, VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Aut. kol. (S.Meieres, I.Čepānes 115.panta komentārs), prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 727.lp. Papildus jānorāda, ka tiesību doktrīnā Satversmes 115. pantā nostiprinātās tiesības dzīvot labvēlīgā vidē vēsturiski ir saistītas ar tiesībām uz veselību, sk. Latvijas Republikas Satversmes komentāri, VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Aut. kol. (S.Meieres, I.Čepānes 115.panta komentārs), prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 719.lp.

[3]Satversmes tiesas praksē vides tiesības materiālajā izpratnē nav vērtētas. Arī starptautiskajās cilvēktiesībās nav “izkristalizējies” skaidrs minēto tiesību saturs, pastāv uzskats, ka vides tiesības materiālajā izpratnē ir daļa no pilsoniskajām tiesībām uz dzīvību.

[4]Latvijas Republikas Satversmes komentāri, VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Aut. kol. (S.Meieres, I.Čepānes 115.panta komentārs), prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 730.lp.