Deklarācija par tiesībām uz attīstību (pieņemta 1986. gada 4. decembrī)

Deklarācija par tiesībām uz attīstību

Pieņemta ar Ģenerālās Asamblejas 1986. gada 4. decembra rezolūciju 4 / 128

Ģenerālā Asambleja,

paturot prātā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu mērķus un principus par starptautiskas sadarbības sasniegšanu starptautisku ekonomiskas, sociālas, kultūras un humanitāras dabas jautājumu atrisināšanā, kā arī veicinot un sekmējot cieņu pret cilvēka tiesībām un pamatbrīvībām visiem bez rases, dzimuma, valodas vai reliģijas atšķirības,

atzīstot, ka attīstība ir visaptverošs ekonomiskais, sociālais, kultūras un politiskais process, kas ir vērsts uz pastāvīgu visu iedzīvotāju un visu indivīdu labklājības uzlabošanu, balstoties uz viņu aktīvu, brīvu un apzinīgu piedalīšanos attīstībā un taisnīgā no tā iegūto labumu sadalē,

ņemot vērā, ka saskaņā ar Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas noteikumiem ikvienam ir tiesības uz sociālo un starptautisko kārtību, kurā var pilnīgi īstenot šajā Deklarācijā noteiktās tiesības un brīvības,

atceroties Starptautiskā ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pakta un Starptautiskā pilsoņa un politisko tiesību pakta noteikumus,

atceroties tālāk attiecīgos Apvienoto Nāciju Organizācijas un to specializēto iestāžu līgumus, konvencijas, rekomendācijas un citus dokumentus par cilvēka būtisku attīstību, visu tautu ekonomisko un sociālo progresu un attīstību, tai skaitā dokumentus par dekolonizāciju, diskriminācijas novēršanu, cilvēka tiesību un pamatbrīvību cienīšanu un ievērošanu, starptautiskā miera un drošības saglabāšanu un tālāku draudzīgu attiecību un sadarbības starp valstīm nodrošināšanu saskaņā ar Statūtiem,

atsaucoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, uz kurām balstoties tām ir tiesības brīvi noteikt to politisko statusu un nodarboties ar to ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību,

atsaucoties arī uz tautu tiesībām īstenot atbilstoši abu Starptautisko cilvēka tiesību paktu noteikumiem pilnīgu un neierobežotu suverenitāti pār visām to dabas bagātībām un resursiem,

rūpējoties par Statūtos noteiktajiem valstu pienākumiem veicināt vispārēju cilvēka tiesību un pamatbrīvību ievērošanu visiem bez jebkādas atšķirības pēc rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelšanās, īpašuma, dzimšanas vai cita statusa,

ņemot vērā, ka masveida un briesmīgu tautu un indivīdu cilvēka tiesību pārkāpumu novēršana, ko ietekmē situācijas, tādas kā tās, kas ir koloniālisma, neokoloniālisma, aparteīda, visu rasisma formu un rasu diskriminācijas, ārvalstu kundzības un okupācijas, agresijas un draudu nacionālajai suverenitātei, nacionālajai vienotībai un teritoriālajai viengabalainībai sekas, tāpat kara draudu izslēgšana radītu labvēlīgus apstākļus lielas cilvēces daļas attīstībai,

pārliecināta par nopietnu šķēršļu esamību attīstībai, kā arī pilnīgai cilvēku un tautu apmierinātībai, ko, starp citu, veido pilsoņa, politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību noliegums, un uzskatot, ka visas cilvēka tiesības un pamatbrīvības ir nedalāmas un savstarpēji atkarīgas un ka, lai veicinātu attīstību, vienlīdzīga uzmanība un steidzamas rūpes jāveltī pilsoņa, politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanai, veicināšanai un aizsardzībai, un ka atbilstoša noteiktu cilvēka tiesību un pamatbrīvību veicināšana, cienīšana un baudīšana nevar attaisnot citu cilvēka tiesību un pamatbrīvību noliegumu,

uzskatot, ka starptautiskais miers un drošība ir būtiski elementi tiesību uz attīstību īstenošanā,

vēlreiz apstiprinot, ka pastāv cieša saistība starp atbruņošanos un attīstību un ka progress atbruņošanās jomā ievērojami veicinātu progresu attīstības jomā, un ka resursi, kuri atbrīvosies atbruņošanās pasākumu rezultātā, jāveltī visu tautu, it īpaši jaunattīstības valstu ekonomiskajai un sociālajai attīstībai un labklājībai,

atzīstot, ka cilvēka personība ir attīstības procesa galvenais objekts un ka tādēļ attīstības politikai jāpadara cilvēks par attīstības galveno dalībnieku un ieguvēju,

atzīstot, ka tautu un indivīdu attīstībai labvēlīgu apstākļu radīšana ir šo valstu galvenais uzdevums,

apzinoties, ka starptautiska līmeņa pūlēm veicināt un aizsargāt cilvēka tiesības jābūt saistītām ar pūlēm iedibināt jaunu starptautisko ekonomisko kārtību,

apstiprinot, ka tiesības uz attīstību ir neatņemamas cilvēka tiesības un ka attīstības iespēju vienlīdzība ir gan nāciju, gan indivīdu, kas veido nācijas, privilēģija,

izsludina sekojošu Deklarāciju par tiesībām uz attīstību:

1.pants

1. Tiesības uz attīstību ir neatņemamas cilvēka tiesības, pamatojoties uz kurām katram cilvēkam un visām tautām ir dotas tiesības piedalīties, dot savu ieguldījumu un baudīt ekonomisko, sociālo, kultūras un politisko attīstību, kurā var pilnībā īstenot visas cilvēka tiesības un pamatbrīvības.

2. Cilvēka tiesības uz attīstību nozīmē arī tautu pašnoteikšanās tiesību pilnīgu īstenošanu, kas ietver, pēc atbilstošiem abu Starptautisko cilvēka tiesību paktu noteikumiem, viņu neatņemamo tiesību izmantošanu uz pilnīgu suverenitāti pār visām viņu dabas bagātībām un resursiem.

2.pants

1. Cilvēks ir attīstības galvenais objekts un viņam jābūt tiesību uz attīstību aktīvam dalībniekam un ieguvējam.

2. Visi cilvēki ir atbildīgi par attīstību gan individuāli, gan kolektīvi ņemot vērā nepieciešamību pēc cieņas pret viņu cilvēka tiesībām un pamatbrīvībām, kā arī viņu pienākumus pret sabiedrību, kas vienīgā var nodrošināt brīvu un pilnīgu cilvēka būtības īstenošanu, un tādēļ viņiem jāveicina un jāaizsargā attīstībai atbilstoša politiskā, sociālā un ekonomiskā kārtība.

3. Valstīm ir tiesības un pienākums formulēt atbilstošu nacionālās attīstības politiku, kas vērsta uz pastāvīgu visu iedzīvotāju un visu indivīdu labklājības uzlabošanu, balstoties uz viņu aktīvu, brīvu un nozīmīgu piedalīšanos attīstībā un uz taisnīgu labumu sadali pēc tam.

3.pants

1. Valstis uzņemas lielāko atbildības daļu par tiesību uz attīstību īstenošanai labvēlīgu nacionālo un starptautisko apstākļu radīšanu.

2. Tiesību uz attīstību īstenošana pieprasa pilnīgu cieņu pret starptautisko tiesību principiem par draudzīgām attiecībām un sadarbību starp valstīm atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem.

3. Valstu pienākums ir sadarboties vienai ar otru attīstības nodrošināšanā un šķēršļu attīstībai novēršanā. Valstīm ir jāīsteno savas tiesības un jāpilda savi pienākumi tādā veidā, lai veicinātu jauno starptautisko ekonomisko kārtību, kas balstīta uz suverēnu vienlīdzību, savstarpēju atkarību un savstarpēju ieinteresētību un sadarbību starp visām valstīm, kā arī lai sekmētu cilvēka tiesību ievērošanu un īstenošanu.

4.pants

1. Valstu pienākums ir individuāli un kolektīvi spert soļus, lai formulētu tādu starptautiskās attīstības politiku, kas veicinātu pilnīgu tiesību uz attīstību īstenošanu.

2. Ir nepieciešama pastāvīga rīcība, lai veicinātu jaunattīstības valstu straujāku attīstību. Kā papildinājums jaunattīstības valstu pūlēm starptautiska sadarbība ir nepieciešama, nodrošinot šīs valstis ar piemērotiem līdzekļiem un aprīkojumu, lai sekmētu to vispusīgu attīstību.

5.pants

Valstīm jāsper apņēmīgi soļi, lai novērstu masveida un smagus tautu un indivīdu cilvēka tiesību pārkāpumus, ko ietekmē situācijas, kas veidojušās aparteīda, visu rasisma formu un rasu diskriminācijas, koloniālisma, ārvalstu kundzības un okupācijas, agresijas, ārvalstu iejaukšanās un draudu nacionālajai suverenitātei, nacionālajai vienotībai un teritoriālajai viengabalainībai, kara draudu un atteikuma atzīt tautu pamattiesības uz pašnoteikšanos rezultātā.

6.pants

1. Visām valstīm jāsadarbojas, lai sekmētu, veicinātu un stiprinātu vispārēju visu cilvēka tiesību un pamatbrīvību cienīšanu un ievērošanu visiem neatkarīgi no rases, dzimuma, valodas vai reliģijas.

2. Visas cilvēka tiesības un pamatbrīvības ir neatdalāmas un savstarpēji atkarīgas; vienlīdzīga un neatliekama uzmanība ir jāpievērš pilsoņu, politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanai, veicināšanai un aizsardzībai.

3. Valstīm ir jāsper soļi, lai novērstu šķēršļus attīstībai, kuri ir pilsoņu un politisko, kā arī ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību neievērošanas rezultāts.

7.pants

Visām valstīm ir jāveicina starptautiskā miera un drošības iedibināšana, saglabāšana un stiprināšanu un šajā nolūkā, jādara viss iespējamais, lai sasniegtu vispārēju un pilnīgu atbruņošanos efektīvā starptautiskajā kontrolē, kā arī nodrošinātu, ka resursi, kas atbrīvojušies efektīvu atbruņošanās pasākumu rezultātā, tiek izmantoti vispusīgai, it īpaši jaunattīstības valstu, attīstībai.

8.pants

1. Valstīm nacionālajā līmenī jāveic visi tiesību uz attīstību īstenošanai nepieciešamie pasākumi un jānodrošina, cita starpā, visiem vienlīdzīgas iespējas izmantot pamatresursus, izglītību, medicīnas pakalpojumus, pārtiku, mājokļus, nodarbinātību un taisnīgu ienākumu sadali. Ir jāveic efektīvi pasākumi, lai nodrošinātu sieviešu aktīvu lomu attīstības procesā. Ir jāīsteno atbilstošas ekonomiskas un sociālas reformas, lai novērstu visas sociālās netaisnības.

2. Valstīm jāveicina iedzīvotāju līdzdalība visās jomās kā svarīgs attīstības un pilnīgas visu cilvēka tiesību īstenošanas faktors.

9.pants

1. Visi šajā Deklarācijā noteiktie tiesību uz attīstību aspekti ir nedalāmi un savstarpēji atkarīgi un katrs no tiem ir jāapsver kopējā kontekstā.

2. Neko šajā Deklarācijā nevar iztulkot vai nu kā pretēju Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem, vai kā tādu, kas pieļauj, ka kāda valstij, grupai vai personai ir tiesības iesaistīties vai veikt kādu darbību, kas vērsta uz Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā un Starptautiskajos cilvēka tiesību paktos noteikto tiesību pārkāpumiem.

10.pants

Ir jāsper soļi, lai nodrošinātu tiesību uz attīstību pilnīgu izpildi un progresīvu paplašināšanu, iekļaujot politikas, likumdošanas un citu pasākumu formulēšanu, pieņemšanu un īstenošanu nacionālajā un starptautiskajā līmenī.