“Tiktāl, ciktāl” jeb vai ārkārtējā situācija var būt pamats cilvēktiesību ierobežošanai?

Īsā atbilde ir, jā var. Un te sākas pats interesantākais – ierobežojumi nevar būt nesamērīgi un beztermiņa. Turklāt arī tad cilvēki var vērsties nacionālā vai pārnacionālā tiesā.

Nereti dzirdēts sakām, ka kaut ko šķietami pašsaprotamu un ierastu novērtējam tikai pēc tam, kad tas zudis vai gājis mazumā. Te līdzība arī ar cilvēktiesībām – ja tās baudām ikdienā, uztveram to kā normu, bet, līdz ko kāds tās sāk mums ierobežot, rodas loģisks jautājums: “Kāpēc un ar kādām tiesībām?!”

Nevienam nav noslēpums, ka nu jau kādu laiku dzīvojam Covid-19 krīzes diktētajā jaunajā realitātē, kas nesušas virkni izmaiņu iedzīvotāju, uzņēmumu un iestāžu ikdienas darba kārtībā. Vēlos sniegt skaidru pozīciju – Saeimas un valdības līdzšinējie soļi un lēmumi, kas vērsti Covid-19 krīzes pārvarēšanai, ir bijuši nepieciešami un pamatoti. Tā rezultātā, citējot infektologu prof. Ugu Dumpi par pandēmijas ierobežošanu un saslimušo skaitu: “Skaitļos, salīdzinot ar citām valstīm, izskatāmies pieklājīgi.”

Tomēr vienlaikus vēlos vērst uzmanību, ka neskatoties uz salīdzinošajiem panākumiem cīņā ar pašu slimību, pandēmijas ierobežošanas piesegā ir centieni ierobežot arī līdz šim baudītas tiesības. Un par to nevajadzētu zaudēt modrību.

Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāre Dunja Mijatoviča savos nesenajos paziņojumos vērš uzmanību uz valstu centieniem Covid-19 pandēmijas ierobežošanas vārdā samazināt konkrētas tiesības vai kādas grupas brīvības, piemēram, mediju brīvību, personu ar invaliditāti vai ieslodzīto personu  tiesību ievērošanu.

Atgriežoties pie jautājuma, vai ārkārtējā situācija ir arguments cilvēktiesību ierobežošanai, jāatgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā noteikto tiesību ierobežojumi šobrīd ir gan Latvijas, gan citu Eiropas Padomes dalībvalstu iedzīvotāju realitāte. Konvencijas 15.pants pieļauj zināmas atkāpes ārkārtas stāvokļa laikā  no Konvencijas normu ievērošanas.

Latvijas valdība 2020.gada 16.martā pēc savas iniciatīvas (proaktīvi) informēja Eiropas Padomi, ka ārkārtas stāvokļa dēļ pieņemtie ierobežojumi var potenciāli pārsniegt ierobežojumus, ko jau šobrīd Konvencija pieļauj leģitīmā mērķa “sabiedrības veselība” nodrošināšanai. Tomēr Konvencijas 15.pantā ietvertās tiesības ir interpretējamas šauri, pieļaujot atkāpšanos no saistībām, tikai tik daudz, cik to nenovēršami  prasa  situācijas  ārkārtas  raksturs. Tas nenozīmē, ka Latvijas valdība, izmantojot izsludināto ārkārtas stāvokli, drīkst nesamērīgi ierobežot iedzīvotāju tiesības jomās un veidos, kas nav nenovēršami nepieciešami sabiedrības veselības nodrošināšanai – Covid-19 epidēmijas ierobežošanai.

Vienlaikus vēlos vērst iedzīvotāju uzmanību, ka arī šādā situācijā iedzīvotāji nezaudē savas tiesības vērsties ar individuālām sūdzībām Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa joprojām saglabā tiesības izskatīt katru individuālu cilvēktiesību pārkāpuma gadījumu, vai valsts rīcība nav pārsniegusi Konvencijas 15.pantā noteiktās tiesības, proti, vai valsts ir rīkojusies tikai tiktāl, cik to nenovēršami prasa situācijas ārkārtas raksturs.

Papildus uzsveru, ka Latvijas iesniegtā atkāpšanās nemaina to, ka personu Satversmes 96. (privātās dzīves, mājokļa neaizskaramība), 98. (tiesības brīvi izbraukt no valsts), 99. (reliģiskās apliecības brīvība), 100. (vārda brīvība), 112. (tiesības uz izglītību) un citos pantos noteikto tiesību ierobežojumi ir vērtējami Satversmes 116.pantā ietvertā pamattiesību ierobežošanas testa ietvarā. Proti, vai ierobežojums noteikts ar likumu, aizsargā cilvēktiesības, demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Turklāt iedzīvotāji nezaudē tiesības izmantot arī nacionālos tiesību aizsardzības mehānismus, piemēram, vēršanos policijā, prokuratūrā vai tiesā.

Vienlaikus Konvencijas 15.pants uzsver atkāpšanās pagaidu raksturu, un šāda atkāpšanās nevar kļūt pastāvīga. Arī tiesībsargs seko, lai personu tiesību ierobežojumi būtu samērīgi un netiktu noteikti nesamērīgi ilgstoši. Sevišķa uzmanība ir pievēršama precīzai, laicīgai un cilvēktiesību principiem atbilstošai sabiedrības tiesību uz informācijas pieejamību nodrošināšanai, kā arī īpaši aizsargājamo sabiedrības grupu tiesību nodrošināšanai. Ar līdz šim paveikto šajā jautājumā ikviens var iepazīties Tiesībsarga biroja mājaslapā.

Ierobežojumi ir pieļaujami un pat nepieciešami, tomēr aicinu valsts vadītāju un atbildīgos valsts priekšstāvjus atcerēties, ka cilvēktiesības nav atceltas.

Es kā tiesībsargs uzraugu un turpināšu uzraudzīt, lai ierobežojumi būtu samērīgi. Aicinu ikvienu Latvijas iedzīvotāju mani informēt, ja sastopaties ar, jūsuprāt, nepamatotiem pamattiesību ierobežojumiem, kas tiek noteikti Covid-19 pandēmijas ierobežošanas vārdā.

Iedzīvotāji, aicinu saglabāt veselo saprātu un nenodarboties ar patvaļu! Tā, piemēram, Tiesībsarga birojā ir ienākusi informācija par kādas pašvaldības patvaļu ieslēdzot pašizolācijā esošu personu mājoklī, neļaujot tam pēc savas gribas izkļūt no mājokļa. Būtībā tā ir prettiesiska personas ieslodzīšana. Vai gadījums kādā citā novadā, kur kāda iedzīvotāju grupa internetvidē pasludina kādu iedzīvotāju par Covid-19 inficētu, kaut gan tas neatbilst patiesībai, tādejādi aizskarot personas cieņu un godu. Ja jums ir aizdomas par pašizolācijas, karantīnas vai stingras karantīnas mājās noteikumu neievērošanu, vērsieties policijā! Nenodarbojieties ar patvaļu vai linča tiesu!

Noslēgumā vēlos atgādināt, ka, neskatoties uz Satversmē noteikto valsts pienākumu aizsargāt veselību, valsts esam mēs paši. No tā, cik godprātīgi, apzinīgi un savstarpēji cienoši mēs būsim viens pret otru, arī atkarīgs, cik veiksmīgi mēs kā tauta un ar kādām mācībām šo krīzi pārdzīvosim.

 

Labu veselību visiem vēlot,

Cieņā tiesībsargs Juris Jansons

PĀRĒJĀS ZIŅAS

IELĀDĒT VĒL