Atzinums pārbaudes lietā Nr.2020-40-4AD - kopsavilkums "Par personas tiesībām pārsūdzēt tiesā lēmumu par mantas konfiskāciju"

Tiesībsargs uz privātpersonas iesnieguma pamata ierosināja pārbaudes lietu Nr.2020-40-4AD par iespējamo Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92.panta un 105.panta pārkāpumu saistībā ar tiesībām pārsūdzēt tiesā tiesas nolēmumu, ar kuru kā pirmo un vienīgo lietā ir ticis pieņemts lēmums par mantas konfiskāciju.

Pārbaudes lietā tiesībsargs secināja, ka likumdevējs ir tiesīgs ar likumu noteikt, kādas lietas ir katras tiesu iestādes kompetencē, kādā kārtībā tās ir izskatāmas, un cik instancēs dažādu kategoriju lietas ir skatāmas. Minētais vienlīdz kā attiecas arī uz procesa par noziedzīgi iegūtu mantu regulējumu. Līdz ar to, neparedzot procesā par noziedzīgi iegūtu mantu lēmuma pārsūdzību kasācijas instances tiesā, likumdevējs nav rīkojies acīmredzami neatbilstoši taisnīgas tiesas principiem.

Tomēr valstij ir pienākums izveidot tādu lietu izskatīšanas kārtību, lai persona varētu efektīvi aizsargāt savas tiesības un likumīgās intereses. Atsevišķos gadījumos šādas kārtības izveidošanas pamatā ir jāņem vērā starptautisko tiesību aktu vai Eiropas Savienības tiesību aktu prasības.

2014.gada 19.maijā spēkā stājās Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 3.aprīļa Direktīva 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā, kuras 8.panta 6.punkts citstarp nosaka, ka dalībvalstis nodrošina personai, pret kuru tiek vērsta konfiskācija, efektīvu iespēju pārsūdzēt tiesā konfiskācijas rīkojumu.

No pārbaudes lietas pamatā esošajiem apstākļiem secināms, ka pirmās instances tiesa attiecībā pret iesniedzēju pieņēma lēmumu izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, savukārt apelācijas instances tiesa pieņēma lēmumu mantu atzīt par noziedzīgi iegūtu un konfiscēt valsts labā.

Attiecīgi lietā pastāv strīds, vai par konfiskācijas rīkojumu Direktīvas 2014/42/ES izpratnē ir jāuzskata ne tikai tāds lēmums, ar kuru manta ir konfiscēta, bet arī lēmums, ar kuru tiesa lemj izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. No tā savukārt ir atkarīgs, vai pašreizējais regulējums Kriminālprocesa likuma 59.nodaļā, kurā tiek lemts par personu īpašuma tiesību atņemšanu, ir pārņemts un ieviests atbilstoši Direktīvas 2014/42/ES prasībām, tādējādi nodrošinot tā atbilstību Satversmes 92.pantam.

Tiesībsargs secināja, ka Direktīvas 2014/42/ES 8.panta 6.punktā ietvertie tiesību aizsardzības pasākumi daļā, kas attiecas uz pārsūdzības tiesību nodrošināšanu atsevišķi izdalītā konfiskācijas procesā, nav pienācīgi ieviesti un pārņemti Latvijas Republikas tiesiskajā regulējumā, t.i., Kriminālprocesa likuma 59.nodaļā, gadījumos, kad lēmumu par mantas konfiskāciju kā pirmā pieņem apgabaltiesa.

No tā attiecīgi izdarāms secinājums, ka attiecībā uz iesniedzēju apelācijas instances tiesas lēmums par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu kriminālprocesā bija pirmais konfiskācijas rīkojums Direktīvas 2014/42/ES izpratnē. Ņemot vērā, ka atbilstoši spēkā esošajam Kriminālprocesa likuma regulējumam šo lēmumu par mantas konfiskāciju nebija iespējams pārsūdzēt, iesniedzējam netika nodrošināts Satversmes 92.pantam atbilstošs tiesas process.

Atzinumā tika secināts, ka Tieslietu ministrija kā vadošā valsts pārvaldes iestāde tieslietu nozarēs sadarbībā ar citām institūcijām un amatpersonām jautājumā par Kriminālprocesa likuma 59.nodaļā noteiktā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu atbilstību Direktīvai 2014/42/ES ir veikusi diskusijas un sniegusi argumentētu viedokli. Vienlaikus likumdevējs ir saskatījis nepieciešamību jautājumu turpināt diskutēt, jo iesaistīto pušu viedokļi atšķiras un sniegtie argumenti par būtiskiem tiesību jautājumiem, tostarp efektīvu pārsūdzības tiesību nodrošināšanu, ir nopietni izvērtējami.

Kā redzams no veiktajām diskusijām minētā jautājuma sakarā, tad risinājumi, kā panākt Kriminālprocesa likuma 59.nodaļas pilnīgu harmonizāciju Direktīvā 2014/42/ES noteiktajām prasībām, var būt dažādi. Piemēram, atjaunojot kasācijas instanci vai sašaurinot apgabaltiesas kompetenci. Taču neatkarīgi no izvēlētā veida tam ir jābūt efektīvam un reāli īstenojamam praksē, t.i., tādam, lai ikviena persona, pret kuru vērsta konfiskācija ar tiesas lēmumu, būtu tiesīga to pārsūdzēt augstākā instancē.

Par šajā pārbaudes lietā konstatēto tiesībsargs ir vērsies pie Saeimas Juridiskās komisijas un Tieslietu ministrijas, lūdzot līdz 2021.gada 14.jūnijam nodrošināt Kriminālprocesa likuma 59.nodaļā noteiktā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu ieviešanu atbilstoši Direktīvas 2014/42/ES prasībām.