Tiesības uz veselības aprūpi

Saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikuma 219.pantu par nepilngadīgu personu uzskatāma persona, kas ir jaunāka par 18 gadiem. Savukārt Ārstniecības likumā  sniegta termina “pacients” definīcija -  tā ir persona, kas saņem veselības aprūpes pakalpojumus vai vēršas pēc tiem. Tātad persona, kas ir jaunāka par 18 gadiem, īstenojot savas tiesības uz veselības aprūpi, ir uzskatāma par nepilngadīgu pacientu. Pacientu tiesību likumā, kas ir spēkā kopš 2010. gada 1.marta, attiecībā uz nepilngadīga pacienta ārstēšanu ir noteikts speciāls regulējums. Minētajā likumā noteikts 14 gadu slieksnis, kuru sasniedzot nepilngadīgam pacientam ir tiesības patstāvīgi lemt par savu ārstniecību.

Jāatzīmē, ka atbilstoši Pacientu tiesību likuma 13.panta ceturtajā daļā noteiktajam ikvienam nepilngadīgam pacientam ir tiesības saņemt no ārstniecības personas savam vecumam un briedumam saprotamu informāciju. Tātad ārstniecības personai ir pienākums sniegt bērnam informāciju par viņa veselības stāvokli un ārstniecību bērnam saprotamā veidā.  Tāpat likums nosaka nepilngadīga pacienta tiesības tikt uzklausītam un atbilstoši savam vecumam un briedumam piedalīties ar ārstniecību saistītā lēmuma pieņemšanā.

Pacienta ārstēšanas viens no būtiskajiem priekšnosacījumiem ir pacienta piekrišana ārstēšanai. Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 1. panta otrās daļas 2. punktu informētā piekrišana ir pacienta piekrišana ārstniecībai, kuru viņš dod mutvārdos, rakstveidā vai ar tādām darbībām, kas nepārprotami apliecina piekrišanu, turklāt dod to brīvi, pamatojoties uz ārstniecības personas savlaicīgi sniegto informāciju par ārstniecības mērķi, risku, sekām un izmantojamām metodēm. Ja pacientam netiek sniegta pietiekama un viņam saprotama informācija gan par savu veselības stāvokli, gan arī par izmantotās ārstniecības nozīmi un iespējamām sekām, viņš nevar sniegt savu piekrišanu.

Pacientu tiesību likuma 13. panta pirmajā daļā noteikts, ka līdz 14 gadu vecumam nepilngadīga pacienta ārstniecība ir pieļaujama, ja viņa likumiskais pārstāvis par to ir informēts un devis savu piekrišanu. Bet minētā panta otrā daļa paredz, ka nepilngadīga pacienta no 14 gadu vecuma ārstniecība ir pieļaujama, ja saņemta viņa piekrišana, izņemot šā likuma 7.panta astotajā daļā noteikto. Izņēmums ir tie gadījumi, kad vilcināšanās apdraud pacienta dzīvību un nav iespējams saņemt paša pacienta vai personas, kas pārstāv pacientu, piekrišanu ārstniecībai.

Regulējums, kas attiecas uz ārstniecību, ir attiecināms arī uz vakcināciju, jo saskaņā ar Ārstniecības likumā sniegto termina “ārstniecība” skaidrojumu ārstniecība ietver arī  profesionālu un individuālu slimību profilaksi. Vakcinācija (potēšana) ir specifisks profilakses pasākums, lai, ievadot vakcīnu, ierosinātu vai uzturētu organisma neuzņēmību pret kādu infekcijas slimību. Tātad 14 gadu vecumu sasniedzis bērns ir tiesīgs pats lemt par vakcinēšanos.  

Pacientu tiesību likuma 13. panta trešā daļa regulē gadījumu, ja nepilngadīgs pacients (no 14 gadu vecuma) atsakās dot savu piekrišanu ārstniecībai, bet ārsts uzskata, ka ārstniecība ir šā pacienta interesēs. Tādā gadījumā piekrišanu ārstniecībai dod nepilngadīgā pacienta likumiskais pārstāvis. Tātad arī piekrišanu vakcinācijai, ja ārsts uzskata, ka vakcinācija ir konkrētā bērna interesēs, var dot bērna likumiskais pārstāvis.

No minētajām tiesību normām izriet, ja 14 gadu vecumu sasniedzis bērns vēlas vakcinēties, vecāku piekrišana nav nepieciešama. Bērns pats var vērsties vakcinācijas iestādē.  Ja bērns savas tiesības nevar īstenot bez vecāku palīdzības, piemēram, nevar patstāvīgi nokļūt vakcinācijas iestādē un vecāki atsakās viņu turp nogādāt vai apmaksāt ceļa izdevumus, jo nepiekrīt vakcinācijai, bērna un vecāku domstarpību izšķiršana ir bāriņtiesas kompetencē.

Pacientu tiesību likumā attiecībā uz nepilngadīgiem pacientiem noteiktas arī situācijas, kad lēmumu par bērna ārstēšanu ir tiesīga pieņemt bāriņtiesa. Piemēram, gadījumā, kad bērnam ir radušies psihiski vai uzvedības traucējumi narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošu vielu lietošanas dēļ un bērnam nodrošināma obligāta ārstēšana un sociālā rehabilitācija, bet pats bērns un viņa likumiskais pārstāvis ārstēšanai nepiekrīt. Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 14.panta pirmo daļu, ja nepilngadīga pacienta likumiskais pārstāvis atsakās dot savu piekrišanu ārstniecības uzsākšanai vai likumiskie pārstāvji nespēj vienoties par ārstniecības uzsākšanu, vai ārstam nav zināma nepilngadīgā pacienta likumisko pārstāvju atrašanās vieta, bet viņš uzskata, ka ārstniecības uzsākšana ir šā pacienta interesēs, atļauju ārstniecībai, pamatojoties uz ārsta motivētu iesniegumu, triju darbdienu laikā pēc šā ārsta motivēta iesnieguma saņemšanas var dot bāriņtiesa.

Savukārt, ja dzīvē rodas situācijas, kad bērns nonāk kritiskā stāvoklī un nevar gaidīt, bet bērna likumiskais pārstāvis atsakās dot savu piekrišanu vai likumiskie pārstāvji nespēj vienoties par ārstniecības uzsākšanu, vai ārstam nav zināma nepilngadīga pacienta likumisko pārstāvju atrašanās  vieta, lēmumu par nepilngadīga pacienta ārstēšanu pieņem ārstu konsilijs. Par pieņemto lēmumu ārstu konsīlijs triju darbdienu informē bāriņtiesu (Pacientu tiesību likuma 14.panta otrā daļa).

Lai arī Pacientu tiesību likums regulē vairākas situācijas un  nepilngadīga pacienta tiesības, saņemot ārstniecību, jāatzīmē, ka Seksuālās un reproduktīvās veselības likums paredz citu vecuma slieksni attiecībā uz nepilngadīgo pacientu tiesību īstenošanu. Minētā likuma 27.panta pirmā daļa nosaka, ja grūtniecība iestājusies pacientei, kura ir jaunāka par 16 gadiem, ārstam, kas konstatējis grūtniecību, ir pienākums uzklausīt pacienti un veltīt pienācīgu uzmanību viņas uzskatiem, ņemot vērā šīs pacientes vecumu un brieduma pakāpi. Ārsta pienākums ir par grūtniecības iestāšanos informēt grūtnieces vecākus vai aizbildni.

Šī panta otrā daļa paredz, ka, ja grūtniecība iestājusies pacientei, kura ir jaunāka par 16 gadiem, grūtniecības pārtraukšana pēc pašas nepilngadīgās pacientes vēlēšanās būs iespējama, ja vismaz viens no viņas vecākiem vai aizbildnis ir devis tam rakstveida piekrišanu.

Saskaņā ar Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 27.panta trešo daļu grūtniecības pārtraukšana medicīnisku indikāciju dēļ vai gadījumā, kad tā iestājusies izvarošanas rezultātā, pacientei, kura ir jaunāka par 16 gadiem, ir pieļaujama, ja ir ārstu konsilija apstiprinājums vai tiesībaizsardzības iestādes izsniegta izziņa par izvarošanas gadījumu un ja vismaz viens no pacientes vecākiem vai aizbildnis devis rakstveida piekrišanu.

Ja pacientei, kura ir jaunāka par 16 gadiem, radies strīds ar vecākiem vai aizbildni par grūtniecības saglabāšanu, ir jāvēršas bāriņtiesā. Šajā gadījumā grūtniecības pārtraukšanai būs  nepieciešams bāriņtiesas lēmums.

Pacienta medicīniskie dati, kas satur informāciju par slimībām, ārstēšanas metodēm, ārstēšanas plānu, izmeklēšanu rezultātiem u.c. ir personas  sensitīvi dati un tiem jābūt maksimāli drošiem un konfidenciāliem. Pacientu tiesību likuma 10.panta sestā daļa paredz nepilngadīga pacienta likumiskajam pārstāvim tiesības saņemt informāciju par šā pacienta veselības stāvokli, izņemot šā likuma 13.pantā noteikto. Nepilngadīga pacienta likumiskajam pārstāvim informāciju nesniedz, ja šādas informācijas izpaušana var kaitēt attiecīgā pacienta interesēm. Ārsts pieņemto lēmumu ieraksta pacienta medicīniskajos dokumentos un informē par to bāriņtiesu.

Ārstam ir pienākums informēt  vecākus (aizbildni)  par tāda nepilngadīgā pacienta veselības stāvokli un ārstniecību, kurš ir jaunāks par 14 gadiem. Savukārt informāciju par 14 gadus sasniegušā pacienta veselības stāvokli un ārstēšanu ārsts var sniegt vecākiem tikai tad, ja ir saņemta bērna rakstiska piekrišana (atbilstoši Pacientu tiesību likuma 10.panta otrajā daļa noteiktajam). Iepriekš minētā kārtība attiecināma arī uz 14 gadu vecumu sasnieguša pacienta medicīnisko dokumentu satura izpaušanu viņa likumiskajiem pārstāvjiem.

Uzziņai:

Civillikums. PIRMĀ DAĻA. Ģimenes tiesības 

Ārstniecības likums

Pacientu tiesību likums