ANO konvencija par bērna tiesībām

Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk ANO) Konvencija pār bērna tiesībām tika pieņemta ANO Ģenerālajā asamblejā 1989.gada 20.novembrī. Konvencijas teksta izstrādāšanā, kas ilga 10 gadus (1979.-1989.), piedalījās dažādu valstu speciālisti, kas attiecīgajā laika posmā darbojās ANO Cilvēktiesību komisijā.

Nepieciešamība izveidot starptautisku bērnu tiesību aizsardzības instrumentu bija pamatota ar to, ka nedz ANO Statūtos, nedz citās universālās cilvēktiesību konvencijās līdztekus vispārīgajiem principiem, saskaņā ar kuriem ir aizliegta personas diskriminācija (rase, ādas krāsa, dzimums, valoda, reliģija, politiskā vai cita pārliecība, nacionālā vai sociālā izcelšanās, mantiskais stāvoklis, dzimšana), īpaši netika atrunāts personas vecums. Turklāt bērni pieder pie lielas un mazaizsargātas sabiedrības grupas.

Bez tam ANO 1966. gadā pieņemtajos Starptautiskajos cilvēktiesību paktos bērnu tiesību traktējums neatbilda mūsdienu prasībām. Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām ir noteiktas bērna tiesības uz vārdu, pilsonības iegūšanu, katra bērna tiesības „uz tādiem aizsardzības līdzekļiem, kādi viņa ģimenei, sabiedrībai un valstij jāsniedz viņam kā mazgadīgajam”. Tajā tiek runāts par nepieciešamo bērnu aizsardzību laulības šķiršanas gadījumā, aizliegumu piespriest nāves sodu par noziegumiem, ko izdarījušas personas, kas jaunākas par astoņpadsmit gadiem (6., 23., 24.pants) Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām aicina nodrošināt bērnu un jauniešu aizsardzību pret ekonomisko un sociālo ekspluatāciju, aizliedz izmantot mazgadīgo darbaspēku un bērnu darbaspēku jomās, kas ir kaitīgas bērnu tikumībai un veselībai (10.pants). Minētajā paktā ir ietverti dažādi aspekti, kas skar tiesības uz ģimenes dzīvi.

ANO Konvencijas par bērna tiesībām pieņemšana bija nepieciešama, lai novērstu robus starptautiski-tiesiskajā regulējumā bērnu tiesību jomā. Konvencija aptver bērnu pilsoniskās, politiskas, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības no dzimšanas līdz pilngadības sasniegšanai (līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai, ja saskaņā ar nacionālo likumu nav paredzēta agrāka vecuma robeža). Ar konvencijas pieņemšanu starptautiskajā dzīvē tika ieviesta virkne jaunu cilvēktiesību: tiesības uz izdzīvošanu un attīstību (6.pants), tiesības uz fizisko un psiholoģisko atdzimšanu un sociālo reintegrāciju gadījumos, kad bērns ir cietis no ļaunprātīgas apiešanās un ekspluatācijas (39.pants), tiesības uz individualitātes saglabāšanu (8.pants), tiesības nepiedalīties bruņotos pasākumos (38.pants) un citas tiesības.

Ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām pieņemšanu bērns tika atzīts par patstāvīgu tiesību subjektu, turklāt pēc minētā dokumenta pieņemšanas bērnu tiesības pirmo reizi ieguva arī starptautisko tiesību spēku. Konvencija pasludināja vadošo bērnu tiesību aizsardzības principu - bērnu interešu prioritātes principu, kurš jāievēro, izskatot jebkuru ar bērnu saistīto jautājumu. Skatot jebkuru jautājumu, kas skar bērna tiesības un intereses, ir jāaplūko konvencijas normas kopumā. Īpaši konvencijā ir uzsvērts, ka jautājumi, kas skar bērnu, ir jāizskata, ņemot vērā konvencijas 4 vadošos principus: iepriekš minēto bērna vislabāko interešu principu (3.pants), diskriminācijas aizlieguma principu (2.pants), bērna tiesības paust savu viedokli un tikt uzklausītam (12.pants), kā arī bērna tiesības uz dzīvību un attīstību (6.pants). Piemēram, izskatot jautājumus par bērna ar invaliditāti tiesībām, noteikti ir jāizvērtē konvencijas 23. pantā noteiktās bērna ar invaliditāti tiesības, kā arī papildus jāvērtē, vai ir ievēroti visi iepriekš minētie principi un pārējos konvencijas pantos noteiktais. Konvencija īpaši izdala sabiedrības pienākumu rūpēties un atbalstīt sociāli mazaizsargātas bērnu grupas: bērnus bāreņus, bērnus ar invaliditāti, bērnus bēgļus u.c.

Šobrīd konvencijai pievienojušās vairāk nekā 190 valstis, tostarp arī Latvija.

ANO Bērna tiesību komiteja

Saskaņā ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām 43.pantu, lai izvērtētu, cik sekmīgi dalībvalstis nodrošina un īsteno konvencijā noteiktās saistības, tika nodibināta ANO Bērna tiesību komiteja. Dalībvalstīm ir pienākums sniegt Bērna tiesību komitejai periodiskus ziņojumus par pasākumiem, ko tās veikušas konvencijā atzīto tiesību nostiprināšanai un par progresu, kas sasniegts šo tiesību realizēšanā. Pirmo ziņojumu dalībvalstis iesniedz divu gadu laikā pēc konvencijas stāšanās spēkā attiecīgajā dalībvalstī. Pēc tam ziņojums jāsniedz reizi piecos gados. Saskaņā ar konvenciju dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt savu ziņojumu plašu atklātumu savās valstīs.

ANO ietvaros ir izveidotas procedūras, kas ļauj nevalstiskajām organizācijām, kā arī valsts neatkarīgajam cilvēktiesību institūcijām sniegt alternatīvos ziņojumus, kā arī mutisku informāciju, kas var tikt izskatīta Bērna tiesību komitejā kopā ar dalībvalsts periodisko ziņojumu. Iepriekš minēto organizāciju sniegtā informācija ļauj Bērna tiesību komitejas locekļiem pārliecināties par dalībvalsts valdības ziņojuma patiesīgumu un iegūt informāciju, kas neparādās ziņojumā.

Iepazīstoties ar valdības ziņojumā sniegto informāciju un noklausoties valsts pārstāvjus, kā arī iepazīstoties ar alternatīvajiem ziņojumiem, ja šādi tika iesniegti, Bērna tiesību komiteja pieņem noslēguma secinājumus/noslēguma komentārus (concluding observations), kas pēc būtības ir komitejas vērtējums par situāciju bērnu tiesību jomā attiecīgajā dalībvalstī. Kaut gan komitejas noslēguma secinājumiem tādiem kā priekšlikumi un ieteikumi, no juridiskā viedokļa nav saistoša spēka, tie tomēr atspoguļo kompetentas ekspertu institūcijas viedokli. Šo secinājumu neievērošana vai ignorēšana liecina par dalībvalsts saistību attiecībā uz konvencijas īstenošanu valstī apzinīgu nepildīšanu. Tomēr ir arī gadījumi, kad komitejas secinājumi ir par pamatu izmaiņām valsts politikā, likumdošanā un praksē. Iepriekš minētie noslēguma secinājumi ir pieejami jebkurai ieinteresētajai dalībvalstij. Tiem jābūt pieejamiem arī attiecīgās dalībvalsts iedzīvotājiem.

Kopš pievienošanās konvencijai Latvijas valdība sniegusi Bērna tiesību komitejai 2 ziņojumus. Sākotnējais ziņojums Bērna tiesību komitejā tika iesniegts 1998.gada 25.novembrī un tika izskatīts 2001.gadā. Latvijas Republikas kārtējais (pirmais) ziņojums par konvencijas izpildi Latvijas Republikā par laika posmu no 2001.gada līdz 2004.gada 1.martam tika iesniegts Bērna tiesību komitejā 2006.gadā.

Pirmās rekomendācijas Latvijai, iepazīstoties ar sākotnējo ziņojumu, Bērna tiesību komiteja sniedza 2001.gadā, tomēr tās netika publicētas un tādējādi nekļuva pieejamas plašam valsts iedzīvotāju slānim. Latvijas valdības kārtējais sagatavotais ziņojums tika izskatīts Bērna tiesību komitejas sēdē 2006. gada 16. maijā un 2006.gada 2. jūnijā Bērna tiesību komiteja sniedza noslēguma secinājumus Latvijai. Līdz šim noslēguma secinājumi ir pieejami tikai neoficiālā tulkojumā latviešu valodā.