Iestādes iekšējais normatīvais akts nevar būt pamatojums psihiatrijas pacientu cilvēktiesību ierobežošanai

Garīgās veselības jomā jau gadiem ilgi iztrūkst būtisks posms – normatīvais regulējums par to, kas notiek ar personu no piespiedu ārstēšanas uzsākšanas līdz tās pārtraukšanas brīdim. Šobrīd psihiatrijas klīnikās sastopama prakse ir personu cilvēktiesību ierobežošana, pamatojoties tikai uz iestādes izdotu iekšēju normatīvu aktu, tomēr tas ir pretrunā Satversmes 96.pantam.

Šobrīd spēkā ir tiesību akti, kas nosaka, kādos gadījumos pacientam piemērojama piespiedu ārstēšana psihoneiroloģiskajās klīnikā un kā šādu ārstēšanu pārtraukt. Tomēr joprojām nav normatīvā regulējuma par procesu starp ārstēšanas uzsākšanu un tās pārtraukšanu. Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs (turpmāk – klīnika) personu cilvēktiesību ierobežošanas pamatotībā atsaucas uz pašu izdotu iekšēju normatīvu aktu.

Tiesībsargs vairakkārt uz šo problēmu norādījis klīnikas vadītājam Jānim Buģinam, kas vienlaikus ir arī Veselības ministrijas galvenais speciālists psihiatrijā. Veselības ministrijas galvenā speciālista psihiatrijā pienākumos saskaņā ar pašas ministrijas izdotu nolikumu ir piedalīties veselības jomas attīstības plānošanas dokumentu un citu normatīvo aktu izstrādē.

Atbildē tiesībsargam klīnikas vadītājs pauž viedokli, ka pacienta privātās dzīves ierobežojumi ir nepieciešami ārstniecības mērķu sasniegšanai un sabiedrība gūst labumu no iespējami ātrākas pacienta psihiskās veselības uzlabošanās, jo pacienti tiek ārstēti par valsts budžeta līdzekļiem. Tiesībsargs neiebilst ierobežojumiem, ja vien tie ir noteikti ar likumu.

Tiesībsargs Juris Jansons: „Garīgās veselības aprūpe ir joma, kurā nav piemērojams princips – mērķis attaisno līdzekļus. Nav pieļaujams, ka tāpēc vien, ka pacienti ar garīgās veselības traucējumiem ir tā sabiedrības grupa, kas pati vairumā gadījumu nevar parūpēties par savu tiesību ievērošanu, kāds var ignorēt šo pacientu cilvēktiesības. Arī atruna par budžeta līdzekļiem šajā gadījumā neiztur kritiku.”

Tiesībsargs jau 2007.gada ziņojumā vērsa uzmanību uz neatbilstošu normatīvo regulējumu garīgās veselības jomā Latvijā. Lai arī atsevišķus jautājumus ir mēģināts sakārtot, daudzi jautājumi joprojām palikuši nesakārtoti, tādejādi radot iespējamus cilvēktiesību pārkāpumus. Piemēram, psihoneiroloģiskajās slimnīcās, kur notiek piespiedu ārstēšana tiek pielietoti vairāki piespiedu līdzekļi un arī ierobežotas personas tiesības uz privāto dzīvi, tomēr normatīvais regulējums praktiski neeksistē – ierobežojumus nosaka ar iekšējās kārtības noteikumiem.

Lai cilvēktiesību ierobežojums būtu pieļaujams, tam vispirms jābūt noteiktam likumu. Savukārt, ja cilvēktiesību ierobežojumi noteikti ar iekšējās kārtības noteikumiem, secināms – tie nav noteikti ar likumu un tādēļ neatbilst Satversmei.

PĀRĒJĀS ZIŅAS

IELĀDĒT VĒL