Izdevumi sociālās aizsardzības pabalstiem mums ir viszemākie ES: Latvija grimst nabadzībā

Eiropas Komisija savā dienestu darba dokumentā ziņojumā par Latviju 2016. gadā ir norādījusi: "Latvijā izdevumi sociālās aizsardzības pabalstiem (14% no IKP 2013. gadā) ir viszemākie ES, un sociālajiem pārvedumiem ir samērā maza ietekme uz nabadzības mazināšanu. (..) Latvijas ieguldījums sociālās atstumtības novēršanas pabalstos (tostarp GMI jeb garantētais minimālais ienākums) ir tikai 0,1 % no IKP, turpretī ES vidējais rādītājs ir 0,5 %. Ieguldījums mājokļa pabalstos ir tikpat mazs: 0,1 % no IKP, salīdzinot ar 0,6 % ES. Sociālās palīdzības finansējums ir pilnībā decentralizēts, un tas var vēl vairāk saasināt reģionālo nevienlīdzību. Turklāt sociālās palīdzības sistēma nenodrošina pietiekamu atbalstu pabalstu saņēmējiem, lai palīdzētu viņiem atgriezties atpakaļ darba tirgū."[1]

Komisija kā cerību uz situācijas uzlabojumu norāda Latvijas valdība plānu ar 2017. gadu noteikt minimālo ienākumu līmeni, ar kuru paredzēts nodrošināt vispārēju sociālās drošības tīklu. Tomēr tiesībsargam ir pamats skeptiski lūkoties uz konkrētās koncepcijas iedzīvināšanu. Proti, minimālo ienākumu līmeņa ieviešana nav vērojama valdības piedāvātajā valsts budžeta paketē 2017. gadam.

"Gadu no gada, uzklausot iedzīvotājus klātienē un, vērtējot iedzīvotāju iesniegumu saturu, es nonāku pie skaudra secinājuma – Latvijas lielākā problēma ir nabadzība. Nabadzība, pie kuras lielākā daļa iedzīvotāju paši nemaz nav vainojami. Te nav stāsts par tiem, kas paši izvēlējušies dzīvot pēc saviem likumiem: nestrādāt, nemācīties, nemaksāt nodokļus, nevērīgi izturēties pret savu veselību, un tamlīdzīgi.

Mani satrauc to iedzīvotāju likteņi, kas bijuši gana atbildīgi pret sevi, citiem un savu valsti, tikai apstākļu sakritības dēļ nonākuši neapskaužamā situācijā. Satraucoši, ka bieži vien tās ir personas, kuras atbilstoši starptautiskajam standartam būtu jāsaņem īpašāka valsts aizsardzība, tā saucamie, mazāk aizsargātie iedzīvotāji: bērni, gados veci cilvēki, personas ar invaliditāti, strādājošas sievietes maternitātes periodā, nepilnās ģimenes, patvēruma meklētāji", – tā Juris Jansons, Latvijas Republikas tiesībsargs.

Latvijas sociālās realitātes aina skaitļos viennozīmīgi norāda uz to, ka Latvija grimst nabadzībā:

  • Latvijā nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai ir pakļauti 606 tūkstoši jeb 31% iedzīvotāju;[2]
  • Latvijā ir viena no lielākajām atšķirībām starp valsts turīgāko un trūcīgāko iedzīvotāju ienākumiem. 2012. gadā valsts turīgākie 10% iedzīvotāju kopumā saņēma 26% no visiem ienākumiem. Vēl lielāka iedzīvotāju nevienlīdzība vērojama tikai Bulgārijā;[3]
  • 70% jeb 322 tūkstoši Latvijas pensionāru saņem pensiju, kas nav lielāka par 300 eiro mēnesī,[4] līdz ar ko Latvijā, pretēji citām valstīm, vērojams salīdzinoši augsts nabadzības riska īpatsvars tieši vecāku cilvēku vidū;[5]
  • Īpaši augsts nabadzības un sociālās atstumtības risks vērojams starp sievietēm pensijas vecumā – līdz pat 47%. Ja sieviete dzīvo viena, šis nabadzības riska rādītājs pieaug līdz 67%;[6]
  • Satraucoši, ka Latvijā nabadzībai un sociālajai atstumtībai tiek pakļautas arī personas, kas strādā mazkvalificētos darbos un saņem minimālo darba algu, kas pēc nodokļu nomaksas pamatā ir vien 270 eiro.[7] Nabadzības riskam pakļauti 9% nodarbināto.[8]
  • Augstākais nabadzības risks vērojams Latgalē – līdz pat 40% nabadzīgo iedzīvotāju dzīvo tieši Latgales reģionā, salīdzinoši Rīgā dzīvo tikai 13% nabadzīgo iedzīvotāju.[9]
  • Latvijas iedzīvotāju apmierinātība ar veselības aprūpes sistēmu ir viena no viszemākajām Eiropas Savienībā. Veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība ir ļoti ierobežota, aptuveni katrs piektais Latvijas iedzīvotājs nepieciešamības gadījumā nav vērsies pie veselības aprūpes speciālista.[10]
  • Pēdējo gadu laikā Latvijā ievērojami pieaudzis personu ar invaliditāti skaits. [11]
  • No 23 bēgļiem, kurus Latvija uzņēma Eiropas Savienības (ES) bēgļu pārvietošanas programmas ietvaros un kuri ieguvuši alternatīvo statusu, 21 cilvēks jau Latviju ir pametis.[12]

Labklājības tematikai tiesībsargs ir pievērsies vairākkārtīgi. Gandrīz visi svarīgākie cilvēktiesību dokumenti runā par labklājību kā mērķi, uz kuru tiekties, kā vērtību, normu, kas katrai demokrātiskai valstij jānodrošina tās iedzīvotājiem.

Tiesībsarga pēdējo gadu aktivitātes labklājības veicināšanai:

  • 2012. gadā par nabadzības risku Latvijā tiesībsargs informēja starptautiskos sadarbības partnerus;
  • 2013. gadā aicināja likumdevēju ratificēt Pārskatīto Eiropas Sociālo hartu pilnā apmērā;
  • 2013. gada septembrī ar Ziņojumu par nabadzību uzstājās Eiropas ombudu tīkla sanāksmē Dublinā;
  • 2015. gadā tiesībsargs vērsās pie jaunievēlētā Valsts prezidenta R. Vējoņa, norādot, ka valdība, nosakot prioritātes, gadu no gada atrod valsts attīstībai svarīgākas nozares, bet ne tādas kā sociāla drošība, pieejama veselības aprūpe un iedzīvotāju labklājība. Tādējādi valsts līmenī sociālās jomas problemātika tiek risināta minimāli vai tiek atstāta pašu iedzīvotāju ziņā. Ar šādu attieksmi grūti atzīt, ka sociālais taisnīgums Latvijā tiktu īstenots ne tikai vārdos, bet arī darbos;
  • Šā gada jūlijā 13. Bīriņu konstitucionālās tiesībpolitikas seminārā diskusijās par sociālo tiesību ietvaru, iepazīstinot ar reāliem piemēriem no dzīves, tiesībsargs aicināja klātesošos no teorijas pāriet uz praksi un apsvērt, vai reālie piemēri no dzīves liecina par pietiekami atbildīgi noteiktu sociālā minimuma slieksni Latvijā.

[1]      Eiropas Komisija Komisijas dienestu darba dokuments 2016. gada ziņojums par valsti – Latviju, Brisele, 26.2.2016., pieejams: http://ec.europa.eu/europe2020/pdf/csr2016/cr2016_latvia_lv.pdf, aplūkots 30.09.2016. 

[2]      Dati par 2014. gadu, avots: Centrālā statistikas pārvalde, Ienākumi un dzīves apstākļi Latvijā 2015. gadā, pieejams: http://www.csb.gov.lv/sites/default/files/nr_14_ienakumi_un_dzives_apstakli_latvija_2015_16_00_lv_en.pdf, aplūkots 30.09.2016.

[3]      European Commission, Research findings - Social Situation Monitor - Income inequality in EU countries, pieejams: http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=1050&intPageId=1870&langId=en, aplūkots 30.09.2016. 

[4]      Dati par 2016.gada jūniju, avots Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, pieejams: http://www.vsaa.lv/lv/budzets-un-statistika/statistika?gid=6&dates=2016-06-01, aplūkots: 30.09.2016.

[5]      Europe 2020 indicators – poverty and social exclusion, pieejams: http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Europe_2020_indicators_-_poverty_and_social_exclusion#cite_ref-8, aplūkots: 30.09.2016.

[6]      Dati par 2014. gadu, avots: Centrālā statistikas pārvalde, Ienākumi un dzīves apstākļi Latvijā 2015. gadā, pieejams: http://www.csb.gov.lv/sites/default/files/nr_14_ienakumi_un_dzives_apstakli_latvija_2015_16_00_lv_en.pdf, aplūkots 30.09.2016

[7]      Ministru kabineta 2015.gada 24.novembra noteikumi Nr.656 "Noteikumi par minimālās mēneša darba algas apmēru normāla darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu", 2.p., pieejams: http://likumi.lv/ta/id/278067-noteikumi-par-minimalas-menesa-darba-algas-apmeru-normala-darba-laika-ietvaros-un-minimalas-stundas-tarifa-likmes-aprekinasanu, aplūkots 30.09.2016.

[8]      Dati par 2014. gadu, avots: Centrālā statistikas pārvalde, Ienākumi un dzīves apstākļi Latvijā 2015. gadā, pieejams: http://www.csb.gov.lv/sites/default/files/nr_14_ienakumi_un_dzives_apstakli_latvija_2015_16_00_lv_en.pdf, aplūkots 30.09.2016

[9]      Turpat;

[10]     Obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanas koncepcija, Latvijas Banka, pieejams: https://www.bank.lv/images/stories/pielikumi/publikacijas/citaspublikacijas/OVA-koncepcija.pdf; aplūkots 30.09.2016.

[11]     2011. gada sākumā Latvijā bija 149 tūkstoši personas ar invaliditāti, bet 2015. gada sākumā jau 168 tūkstoši, Veselības un darbnespējas ekspertīzes valsts ārstu komisijas dati, nav publiskoti.

PĀRĒJĀS ZIŅAS

IELĀDĒT VĒL