Kam vēl ir jānotiek?

  • Latvijā ar vēzi slimo tikpat daudz cilvēku, cik vidēji Eiropā - katrs piektais, bet mirstība no slimības ir divas reizes augstāka, jo tā ļoti bieži tiek atklāta novēloti.[1]
  • Latvijā katru dienu no ārstējamām slimībām mirst 17 cilvēki.[2]
  • Latvijā gadā ar sirds un asinsvadu slimībām mirst ap 16 000 cilvēku. Sirds slimības ir galvenais nāves cēlonis visus pēdējos gados un, visticamāk, tāds būs arī turpmākos gadus.[3]
  • Latvija 2017. gadā ieņēma pirmo vietu Eiropā pēc jauno HIV gadījumu skaita pret iedzīvotāju skaitu.[4]
  • Latvijā vidēji katru gadu no tuberkulozes mirst 60 cilvēki.[5]
  • Latvijā 2018.gadā no dzīves labprātīgi aizgājuši 409 cilvēki. Pašnāvību skaita ziņā Latvija ierindojas 10. vietā pasaulē un otrajā vietā Eiropas Savienībā. Veselības ministrija atzīst, – Latvijā situācija ar garīgās veselības ārstēšanu ir kritiska.[6]
  • Latvijā to iedzīvotāju īpatsvars, kas ziņoja par labu un ļoti labu veselības stāvokli, pieauga no 35% 2005.gadā līdz 45% 2013.gadā. Taču tas joprojām ir daudz zemāks par ES vidējo rādītāju —67%. Latvijas iedzīvotāju īpatsvars, kas ziņoja par sliktu un ļoti sliktu veselību, samazinājās no 22% 2005.gadā līdz 17% 2013.gadā. Lai gan ir vērojams uzlabojums, rādītājs joprojām ir ievērojami augstāks par ES vidējo rādītāju—10%.[7]
  • Latvijā katru gadu 15-16 tūkstoš cilvēkiem tiek noteikta pirmreizēja invaliditāte, turklāt šis skaitlis ir ar pieaugošu tendenci.[8]
  • Latvijas slimnīcās un NMPD trūkst vairāk nekā 1000 ārstu, māsu un citu profesionāļu.[9]
  • Latviju pēdējo trīs gadu laikā pametuši vidēji ap 100 ārstu gadā. Nav arī ticības, ka šī tendence nākotnē mainīsies: šogad valstī medicīnas studijas pabeiguši nedaudz vairāk kā 200 medicīnas studentu, un neoficiāla informācija, ka aptuveni 20 % no viņiem neplāno stāties rezidentūrā Latvijā.[10]
  • Latvijā ir viens no augstākajiem rādītājiem ES valstu vidū attiecībā uz izdevumiem, ko iedzīvotāji ir spiesti tērēt veselības aprūpei no saviem personiskajiem līdzekļiem, līdz pat 42%. Augstāki rādītāji ir tikai Kiprai un Bulgārijai.[11]
  • Finansējums veselības aprūpei OECD valstīs svārstās robežās no 5,1 - 16,4% no IKP. Latvijā tas 2016. gadā bija 2,9%  no IKP.  Proti, Latvijā finansējums veselības aprūpei ir būtiski mazāks pat par pašu mazāko, kāds ir jebkādā no OECD valstīm. Latvijā tas ir vairāk nekā uz pusi mazāks par finansējumu veselības aprūpei mūsu kaimiņvalstī Igaunijā, kur tas sasniedz 6 % no IKP.[12]

 

Šie ir tikai daži no pēdējo gadu trauksmes zvaniem medijos un publiskajā telpā pieejamās informācijas. Vienlaikus tie ir rādītāji, kas ļoti precīzi raksturo veselības aprūpes sistēmu Latvijā. Var jau būt, ka tikai statistika un sausi cipari, var jau būt, ka esam tik ļoti notrulinājušies, ka vairs nereaģējam uz Latvijas “melno statistiku”. Tomēr vēršu uzmanību - aiz katra no šiem skaitļiem stāv kāds Latvijas iedzīvotājs. Jauns vai vecs, bagāts vai nabags, latvietis vai citas tautības, ticīgais vai ateists. Nav svarīgi. Svarīgi, ka viņš ir Latvijas valstij piederīgs un valsts par viņu ir atbildīga.  Iedzīvotāji ir viens no trim valsts pamatelementiem, un valsts nevar pastāvēt bez saviem iedzīvotājiem. Spēcīgas demokrātiskas valsts varai ir svarīgi, ka tās iedzīvotāji ir veseli, enerģiski, darbspējīgi, spēj paši par sevi parūpēties, tādējādi vairojot arī kopējo labklājību. 

Visi šie skaitļi ir labi zināmi politiķiem, tie nav radušies viena vai divu gadu laikā. Tā ir gadiem ielaista problemātika. Kāpēc mūsu valsts politiķiem gadiem tas nav bijis svarīgi?

Šobrīd pie varas ir jaunie politiskie spēki, bet dziesma tā pati vecā. Premjers budžeta veidošanā runā par partiju leģitīmo interešu sabalansēšanu.[13] Vai partiju interesēm nevajadzētu būt tādām pašām kā iedzīvotāju interesēm? Vismaz priekšvēlēšanu solījumos šīs intereses būtiski neatšķīrās. Vēl augustā pēc tikšanās ar Valsts prezidentu premjers sacīja, ka ar jauno valsts budžetu stiprinās sociālo taisnīgumu.[14] Vēl augustā atbildīgās komisijas deputāti[15] ar pilnu apņēmību nobalsoja cieši turēties pie uzstādījuma nebalsot par 2020. gada valsts budžeta apstiprināšanu, ja tajā nebūs ietverts Veselības aprūpes finansēšanas likumā noteiktais, proti, veselības aprūpei atvēlēt ne mazāk kā četrus procentus no iekšzemes kopprodukta un nodrošināt līdzekļus veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai vidēji gadā 20 procentu apmērā: 2019. gadā — 87 483 708 euro.

Būtiski atzīmēt, ka šī konkrētos skaitļos ietvertā apņemšanās likumā tika ierakstīta šīs Saeimas sasaukuma laikā, tas nebija iepriekšējās Saeimas atstāts mantojums, tas bija šodienas deputātu konkrēti dots uzdevums valdībai.

Manā ieskatā valdībai nav tiesību ignorēt likuma normā ierakstīto. Veidojot valsts budžetu, valdībai visupirms būtu jātiecas izpildīt likumdevēja skaidri dotos uzdevumus, tādus, kas nepārprotami ierakstīti likumā, un tikai pēc tam jādomā par pārējo jaunās politikas iniciatīvu īstenošanu.

Saskaņā ar Satversmi valdība par savu darbu ir atbildīga Saeimas priekšā. Tikai Saeimas pilnvarās ir dot vērtējumu par izpildvaras rīcību budžeta veidošanas procesā. Ja Saeima, balsojot par Ministru kabineta iesniegto gadskārtējo valsts budžeta projektu pirmajā vai otrajā lasījumā, to noraida, uzskatāms, ka izteikta neuzticība Ministru kabinetam.

Jau šobrīd ir vērojama atkāpšanās no vēlētājiem dotajiem solījumiem. Lai cik paradoksāli, bet to dara tā sauktie, jaunie politiskie spēki, kas solījuši cīnīties par bezkompromisa tiesiskumu, taisnīgu un modernu Latviju, tādiem principiem un vērtībām kā atbildība, tiesiskums, drošība, cilvēktiesības un solidaritāte starp cilvēkiem. Kādas valdošās partijas programma sākas ar vārdiem: “Taisnīgā Latvijā laba veselības aprūpe bez garām rindām ir pieejama visiem. Par veselības aprūpi ikvienam gādā valsts. Pacientu līdzmaksājumi ir divreiz mazāki, bet mediķu algas neliek viņiem emigrēt.”

Vērtējot situāciju, gribu atgādināt tikai par divām lietām.

Pirmkārt, tas ir deputāta zvērests. Uzņemoties deputāta pienākumus, ikviens tautas priekšstāvis dod solījumu savam vēlētājam savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas, ievērot Satversmi un likumus. Partijām un deputātiem nevar būt citu interešu, kā vien savu vēlētāju intereses. To, ka iedzīvotāji pieprasa veselības aprūpes sistēmas adekvātu finansēšanu, parāda ne viena vien aptauja. To, ka iedzīvotāji ir gatavi tērēt veselībai vairāk līdzekļu, parāda ziedojumu kampaņās vērojamā iedzīvotāju aktivitāte. 

Otrkārt, Satversmes ievadā ir ierakstīts, ka Latvija ir demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts, kas balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības. Pašreizējā Valsts prezidenta E. Levita vārdiem: “demokrātisko valstu konstitūcijas satur preambulas ne jau skaistuma dēļ. Labi formulēta, saturiska konstitūcijas preambula valsts dzīvē pilda nozīmīgas funkcijas. Pirmkārt, preambula ir vadlīnija politikai – politikai gan ir ļoti liela rīcības brīvība, tomēr preambulā ietvertās norādes dod tai noteiktu orientāciju. Otrkārt, tā ir interpretācijas vadlīnija konstitūcijas pamatdaļai. Taču galvenā preambulas funkcija – ikvienam pilsonim atklāt, kādi ir valsts pamati, jēga un būtība. Pilsonim ir jāzina, kādā valstī viņš dzīvo, lai viņš varētu attiecīgi rīkoties. Tādēļ preambula ir ikvienam cilvēkam saprotamā valodā. Tā tieši uzrunā cilvēku un pasaka, kādēļ valsts pastāv, kādēļ tā nepieciešama un kāds ir katra cilvēka uzdevums, lai sabiedrība un valsts funkcionētu tā, ka tā nāktu visiem par labu.”[16]

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts, proti, tāda valsts, kas likumdošanā, pārvaldē un tiesas spriešanā cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu. Sociāli atbildīgas valsts mērķis ir sabiedrībā izlīdzināt būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu.[17] Šī principa ietvaros valstij ir pienākums ar maksimāli pieejamiem resursiem un ar atbilstošu līdzekļu palīdzību augošā tempā panākt pēc iespējas pilnīgu sociālo tiesību īstenošanu.

  Satversmes tiesa ir arī atzinusi, ka no sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums izveidot ilgtspējīgu un sabalansētu politiku sabiedrības labklājības nodrošināšanai.[18]

Būtiski uzsvērt, ka gan starptautiskajā, gan nacionālajā līmenī tiesības uz pienācīgu veselības aprūpi ir atzītas par cilvēka pamatvajadzībām. Kā ir iespējams runāt par partiju interešu sabalansēšanu, ja netiek nodrošinātas cilvēka pamatvajadzības? Kādi vēl “melnās statistikas” dati ir nepieciešami, lai politiķi aptvertu, ka veselības nozarei ir jābūt prioritāšu prioritātei gan vārdos, gan darbos? Kad deputāti patiesi Satversmes ievadā noteikto atbilstoši savam solījumam turēs par vadlīniju?

 

[1] Saslimstība ar vēzi – vidēji kā Eiropā. Mirstība – vidēji augstāka, 29.10.2012., pieejams: https://www.tvnet.lv/5545993/saslimstiba-ar-vezi-videji-ka-eiropa-mirstiba-divreiz-augstaka

[2] Katru dienu no ārstējamām slimībām mirst 17 cilvēki, NRA, 21.09.2016., pieejams: https://nra.lv/latvija/185614-katru-dienu-latvija-no-arstejamam-slimibam-mirst-17-cilveki.htm

[3] Mirstība no sirds un asinsvadu slimībām Latvijā ir 1. vietā, NRA, 11.04.2018/, pieejams: https://nra.lv/veseliba/241894-mirstiba-no-sirds-un-asinsvadu-slimibam-latvija-ir-1-vieta.htm

[4] No visām Baltijas valstīm tieši Latvijā ir augstākā saslimstība ar HIV, 22.03.2019., pieejams: https://www.tvnet.lv/6551165/no-visam-baltijas-valstim-tiesi-latvija-ir-augstaka-saslimstiba-ar-hiv

[5] Latvijā vidēji katru gadu no tuberkulozes mirst 60 cilvēki, Diena, 23.03.2018., pieejams: https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/latvija-videji-katru-gadu-no-tuberkulozes-mirst-60-cilveki-14193905

[6] Latvija pašnāvību skaita ziņā otrajā vietā ES. Ģimene atklāti stāsta par piedzīvoto traģēdiju, 12.07.2019., LA, pieejams: http://www.la.lv/latvija-pasnavibu-skaita-zina-otraja-vieta-es-gimene-atklati-stasta-par-piedzivoto-tragediju

[7] OECD Veselības sistēmu pārskati, Latvija, 2016, pieejams: http://www.vm.gov.lv/images/userfiles/aktualitates/OECD_final.pdf

[8] Pilngadīgo personu invaliditātes struktūra pēc slimībām. Labklājības ministrijas dati. Pieejams: http://www.lm.gov.lv/lv/nozares-politika/sociala-ieklausana/nabadzibas-socialas-atstumtibas-un-ienakumu-nevienlidzibas-indikatori

[9] Latvijas slimnīcās un NMPD trūkst vairāk nekā 1000 ārstu, māsu un citu profesionāļu, 14.08.2019., pieejams: https://medicine.lv/raksti/latvijas-slimnicas-un-nmpd-trukst-vairak-neka-1000-arstu-masu-un-citu-profesionalu

[10] Latviju pamet ap 100 ārstu gadā; iemesli, kas jaunajiem speciālistiem liek pamest valsti, 03.10.2019., pieejams: https://www.tvnet.lv/6792729/latviju-pamet-ap-100-arstu-gada-iemesli-kas-jaunajiem-specialistiem-liek-pamest-valsti

[11] WHO perspective on health financing reforms in Latvia, dr. Tamas Evetovits, 30.04.2019., pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/A229426A09D161F4C22583E7002D3F22?OpenDocument

[13] Kariņš sola vēsturiski lielāko valsts budžetu; papildu vajadzībām pārdalīs 10 miljonus; 14.08.2019., pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/karins-sola-vesturiski-lielako-valsts-budzetu-papildu-vajadzibam-pardalis-10-miljonus.a328697/

[14] Turpat

[15] 2019. gada 14. augusta Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēde, pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/036C5AD479F8B884C225845000356751?OpenDocument

[16] E. Levits, Diskusijas par Satversmes preambulu palīdzēs noskaidrot attieksmi pret valsti, Latvijas Avīze, 27.09.2013., pieejams:   http://www.la.lv/egils-levits-diskusijas-par-satversmes-preambulu-palidzes-noskaidrot-attieksmi-pret-valsti/

[17]  Satversmes tiesas 2006.gada 2.novembra spriedums lietā Nr.2006-07-01, 18.punkta, pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/spriedums_2006-07-01.htm

[18]  Satversmes tiesas 2010.gada 15.marta spriedums lietā Nr.2009-44-01 22.punkts, pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/spriedums_2009-44-01.htm

PĀRĒJĀS ZIŅAS

IELĀDĒT VĒL