Papildināts tiesībsarga viedoklis par veselības aprūpes finansēšanas likumprojektu

Tiesībsargs Juris Jansons ir papildinājis un precizējis viedokli par valdības virzīto likumprojektu "Veselības aprūpes finansēšanas likums". Viedoklis Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai nosūtīts 2014.gada 12.februārī.

 

Iebildumu par likumprojektu "Veselības aprūpes finansēšanas likums" koncentrētā veidā apkopojums

 

1. Lai arī likumprojekts primāri nosaka veselības aprūpes finansēšanas kārtību, saturiski tas skar arī tādu būtisku cilvēktiesību elementu kā pieejamība. Pieejamība un vienlīdzīga pieejamība ir divi no būtiskākajiem aspektiem, kas tiek vērtēti cilvēktiesību kontekstā, runājot par tiesībām uz veselību.

2. Reformas mērķis un lietderība. Nav skaidri ieguvumi, ja nozares eksperti ir atzinuši, ka jaunais regulējums papildus finansējumu nozarei kā tādai nedos. Nav iespējams paaugstināt veselības aprūpes kvalitāti (pieejamību) uz tā rēķina, ka noteiktai daļai iedzīvotāju veselības aprūpes pakalpojums tiek liegts.

Nozares pārstāvji uzskata, ka pastāv risks, ka palielināsies "ielaisto" slimību, tam sekojoša invaliditāte, neatliekamās palīdzības izsaukumu skaits, kas ilgtermiņā sabiedrībai izmaksās daudz vairāk.

Lai izslēgtu ārvalstīs rezidējošos un strādājošos, veselības aprūpes pakalpojums tiek liegts arī tām personām, kas atrodas šeit Latvijā, un mēģina godprātīgi, nelūdzot palīdzību no valsts pašas izdzīvot (personas ar maziem, neregulāriem ienākumiem). Minētais noteikti nav atbilstoši sociāli atbildīgas valsts politikai.

3. Personu grupas, kas paliek ārpus valsts finansētās veselības aprūpes

Personas ir šeit Latvijas Republikā un maksā nodokli:

3.1. Algota darba veicēji, kas gada laikā nostrādājušās mazāk kā 11 mēnešus un minētajā periodā nav spējušas nopelnīt ienākumu 12 minimālo algu apmērā; (320 eiro x 12= 3840 eiro periodā);

3.2. Pašnodarbinātas personas, īpaši laukos, kuru ienākumi ir mazi, sezonāli, neregulāri (piemērs ar biškopi, kurš nav pensijas vecumā, nevēlas saņemt bezdarbnieku pabalstu, nopelna gadā 3000 eiro, nekvalificējas ne trūcīgai personai, ne maznodrošinātam, līdz ar ko tam arī pašvaldības atbalsts ir liegts);

3.3. Radošo profesiju pārstāvji ar neregulāriem ienākumiem;

3.4. Personas, kas sasniegušas pensijas vecumu, bet kurām nav pietiekama apdrošināšanas stāža pensijas saņemšanai un kuras nesaņem valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu;

3.5. Patvēruma meklētāji;

3.6. Personas, kuras saņem vecāku, bērnu kopšanas vai ģimenes valsts pabalstu, un kurām ir vismaz 3 bērni, no kuriem jaunākais ir sasniedzis 7 gadu vecumu, bet vēl nav uzsācis mācības pamatizglītības iestādē (periods no janvāra līdz septembrim).

 

Diskriminējošs elements:

1) veselības aprūpes būs pieejama visiem, kas vismaz 11 mēnešus pārskata periodā ir bijuši darba attiecībās (šeit nav būtiski, cik lielus ienākumus persona ir guvusi), teorētiski var būt strādāts kaut vai ceturtdaļslodzi mēnesī, vai stundu dienā);

2) savukārt personām, kas gūst tāpat nelielus ienākumus, bet strādā neregulāri, bet faktiski veic IIN maksājumus (piemēra ar biškopi) veselības aprūpe tiek liegta.

Diskriminējoši atkarībā no ienākumu gūšanas veida – otrajiem tiek noteikts minimālais ienākuma apjoms 3840 eiro gadā, pirmajiem – nē.

 

Deleģējuma apjoms

Kā valsts garantētie pakalpojumi tiek noteikti 1) neatliekamā medicīniskā palīdzība, 2) plānveida veselības aprūpe pacientiem noteiktu diagnožu vai veselības stāvokļu noteikšanai un ārstēšanai, 3) ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācija.

Manā ieskatā nav pieļaujams neatliekamās medicīniskās palīdzības apjoma noteikšanu deleģēt Ministru kabinetam. Šāda redakcija būtu pretrunā arī Ārstniecības likuma 16. pantam, kas noteic, ka "Ikvienam ir tiesības saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību Ministru kabineta noteiktajā kārtībā." Šobrīd likumdevējs ir deleģējis valdībai noteikt tikai neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas kārtību, nevis apjomu.

4. Pamatpakalpojumu apjoms

Ņemot vērā atziņu, ka viena no sabiedrības veselībai svarīgām veselības politikas iezīmēm ir visaptveroša pakalpojumu pieejamība un zemi līdzmaksājumi primārā veselības aprūpē,[1] uzskatu, ka pamatpakalpojumu klāstā ir jābūt arī primārai veselības aprūpei.

 

[1] Starfield B., Primary care: an increasingly important contributor to effectiveness, equity and efficiency of health services. SESPAS report 2012., Gac Sanit. 2012. Doi:10.1016/j.gaceta2011.10.009

 

PĀRĒJĀS ZIŅAS

IELĀDĒT VĒL