Tiesībsarga komentārs par mirušo personu cieņas un goda aizsardzību

Tiesībsarga birojā saņemts iesniegums, kurā lūgts komentārs saistībā ar mirušo personu cieņas un goda aizsardzību – vai pēc personas nāves var aizstāvēt viņas cieņu un godu?

Tiesībsargs ir sagatavojis skaidrojumu.

Starptautiskajās tiesībās cilvēka gods un cieņa tiek uzskatīts par vienu no cilvēktiesībām.  Lai arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8. pantā gods un cieņa nav minēti, Konvencija aizsargā arī cilvēka godu un cieņu. Visupirms tas attiecas uz dzīvām personām.

Starptautiskajās tiesībās nav vienots viedoklis par to, vai mirušai personai ir tiesības uz cieņas un goda aizsardzību, tādēļ valstīm ir plaša rīcības brīvība, izlemjot kā aizsargāt mirušas personas reputāciju. Vairumā gadījumu vārda brīvība dominētu pār radinieku reputācijas aizsardzības interesēm. Izņēmums būtu tad, ja godu un cieņu aizskarošas publikācijas parādītos īsi pēc personas nāves, kad ģimenes locekļiem ir sēras.[1]

Mirušu personu goda un cieņas aizsardzība saduras ar sabiedrības tiesībām uz vārda brīvību. Vārda brīvībai īpaši liela nozīme ir tad, ja ir runa par sabiedrībā atpazīstamu cilvēku. Tas, kura tiesība gūs virsroku, būs atkarīgs no katra konkrētā gadījuma.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) judikatūrā izdalīti kritēriji, kam jāpievērš uzmanība, sabalansējot tiesības uz privāto dzīvi un tiesības uz vārda brīvību[2]:

  • Kāds ir publikācijas pienesums sabiedrību interesējošai debatei;
  • Personas (par kuru ir publikācija) atpazīstamība sabiedrībā (piem., politiķi, sabiedrībā atpazīstamas personas var tikt pakļautas lielākai kritikai);
  • Personas līdzšinējā uzvedība/reputācija;
  • Publikācijas saturs, konteksts un konsekvences.

"Eiropas Cilvēktiesību tiesa skaidri nenosaka miruša cilvēka tiesības uz reputāciju. Vienlaikus no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstīm ir atļauts piešķirt aizsardzību pēcnāves personīgajām tiesībām vai nu uz cilvēka goda un cieņas pamata vai arī neatkarīgi no tā."[3]

"Kā uzskata Tiesa, lai arī valsts kā pamatu lietas ierosināšanai var atzīt mirušas personas reputāciju aizskarošu publikāciju, Tiesa šai tiesībai piešķīrusi šauru tvērumu."[4]

Latvijas Satversmes 95. pants garantē cilvēka goda un cieņas aizsardzību.

Civillikuma 2352.1 pants noteic: katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, kad tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas, kas neatbilst patiesībai, ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa. Ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība (mantiska kompensācija). Atlīdzības apmēru nosaka tiesa.

Nedz pieminētajos, nedz arī citos Latvijas normatīvajos aktos skaidri nav uzsvērtas mirušu personu tiesības uz cieņas un goda aizsardzību. Tomēr juridiskajā doktrīnā pastāv uzskats, ka cilvēkam ir tiesības uz goda un cieņas aizsardzību arī pēc nāves. To nosaka arī ētikas principi.  Personai, vēl esot dzīvai, ir svarīgi, ka pēc nāves viņa vārds netiks aptraipīts. Aizskarot mirušas personas reputāciju, no tā cieš viņa radinieki.

Tādējādi, ja persona uzskata, ka ir aizskarts viņas mirušā radinieka gods un cieņa, iespējams vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Augstākās tiesas 2003/2004 apkopojumā "Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību" minēts "Kaut ar nāvi izbeidzās mirušā personiskās intereses, taču paliek radinieku intereses, kam ir tiesības uz tiesisku aizsardzību. Tie var būt gan mantinieki, gan arī tādi radinieki, kas nemanto, bet ir ieinteresēti aizstāvēt mirušo radinieku godu un cieņu. Piemēram, ja publicētas ziņas, ka kāds radinieks piedalījies genocīdā pret ebreju tautu vai pēckara perioda represijās (izsūtīšanā uz Sibīriju)."[5]

Tātad personas, kas var iesniegt prasību tiesā par mirušas personas goda un cieņas aizskārumu, ir mirušās personas radinieki.



[1] Eiropas Padomes Venēcijas komisijas 2014.gada 15.decembra viedoklis Nr. 786/2014

[2] Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Von Hannover v. German (2). 2012.gads. Nr.40660/08, 60641/08

[3] Eiropas Padomes Venēcijas komisijas 2014.gada 15.decembra viedoklis Nr. 786/2014

[4] Eiropas Padomes Venēcijas komisijas 2014.gada 15.decembra viedoklis Nr. 786/2014

[5] Augstākās tiesas tiesu prakses  apkopojums "Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību

PĀRĒJĀS ZIŅAS

IELĀDĒT VĒL