Vai, ja apdrošināšanas kompānija neapdrošina senioru ceļojumus, tā ir diskriminācija?

Tiesībsarga birojs saņēma jautājumu, vai tā nav diskriminācija, ja apdrošināšanas kompānija neapdrošina pret nelaimes gadījumiem ceļojumā cilvēkus, kas ir vecāki par 80 gadiem.

Vērojot tendences apdrošināšanas tirgū Eiropā, secināms, ka lielākā daļa apdrošinātāju nosaka vecuma limitu ceļojumu apdrošināšanas polisēm, jo vecumu saskata kā būtisku riska faktoru (jo vecāks cilvēks, jo lielāks risks ceļojumos jāuzņemas ne tikai pašam ceļotājam par sevi, bet arī apdrošinātājam) un to kvalificē kā klientu riska profila kritēriju. Turklāt senioriem ceļojumu apdrošināšana izmaksā dārgāk nekā jaunākiem ceļotājiem. Līdz ar to minētais jautājums satrauc seniorus ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē, jo šāds ierobežojums rada nevienlīdzīgas un diskriminējošas attieksmes sajūtu, kā arī liek cilvēkam gados sajusties nepilnvērtīgam. Jo sevišķi aizvainojoši tas šķiet situācijās, kad, piemēram, seniors, ņemot vērā savu veselīgo un harmonisko dzīves veidu un salīdzinoši labo fizisko stāvokli, ir krietni veselīgāks un aktīvāks par dažu labu vidējās paaudzes cilvēku. Cilvēki ir dažādi un mēdz būtiski atšķirties arī vienas vecuma grupas ietvaros, ņemot vērā ģenētiku, dzīves veidu un citus individuālos faktorus. Līdz ar to minētā problēma ik pa laikam raisa gan juridiskas, gan morāli ētiskas diskusijas ne tikai Latvijā. Ja aplūko šo jautājumu juridiskajā dimensijā, var gūt šādus secinājumus:

[1] Saskaņā ar Satversmes 91.pantu visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem. Turklāt atbilstoši Satversmes 95.pantam cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Līdz ar to nedrīkst cilvēku tiesiski diferencēt, balstoties uz kādu no šiem aizliegtajiem kritērijiem, tajā skaitā vecumu. Par diskrimināciju var runāt tikai tad, ja atšķirīgā attieksme, balstoties uz vecumu, ir neattaisnota.

[2] Latvijas Republikā spēkā esošajos normatīvajos aktos ir noteikti obligātās apdrošināšanas veidi, kuros apdrošinātājam nav tiesību atteikties noslēgt apdrošināšanas līgumu, piemēram, sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana. Savukārt ceļojumu vai nelaimes gadījumu apdrošināšana nav obligātās apdrošināšanas veids, un apdrošinātājam nav pienākuma sniegt apdrošināšanas piedāvājumu vai noslēgt apdrošināšanas līgumu, saņemot apdrošinājuma ņēmēja pieteikumu apdrošināšanas līguma noslēgšanai (Apdrošināšanas līguma likuma 6.panta otrā daļa). Šajā jomā valda līgumu slēgšanas brīvība, tajā skaitā arī darījuma partnera izvēles brīvība – abas puses ir brīvas izvēlēties, vai un ar ko tās vēlas slēgt līgumu. Jebkurā gadījumā – apdrošināšanas noteikumus, saskaņā ar kuriem apdrošinātājs ir gatavs noslēgt apdrošināšanas līgumu, nosaka pats apdrošinātājs. Apdrošināšanas līguma likuma 8.panta ceturtajā daļā uzsvērts, ka, apdrošināšanas līguma noteikumi nedrīkst būt pretrunā ar Latvijas Republikas spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, tajā skaitā Satversmi.

[3] Kad apdrošinātājs vecumu kvalificē kā riska faktoru, tad risku segšanas princips, kas ir apdrošināšanas pamatā, skar arī principus, uz kuriem balstās diskriminācijas aizliegums. Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības iestāžu prakse, izskatot saņemtās sūdzības, liecina, jo lielāks ir apdrošināmās personas vecums, jo augstākam diskriminācijas riskam tā ir pakļauta. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības iestāžu vērojumi norāda arī to, ka vecuma kritērijs apdrošināšanas jomā tomēr lielākoties ir balstīts uz pieņēmumiem, aizspriedumiem un stereotipiem. Līdz ar to, lai novērstu uz vecuma pamata balstītu diskrimināciju apdrošināšanas jomā, būtu vēlams, ka senioru gadījumā apdrošinātāji piemērotu individuālu riska izvērtējamu. Pretējā gadījumā  - vecuma izmantošana riska novērtējumā apdrošinātājam būtu jāpamato ar precīziem datiem, pētījumiem un statistiku. Riska faktori saistībā ar vecumu nav diskriminējoši, ja tiek pierādīts, ka šie faktori ir galvenie riska novērtēšanas faktori.

Cilvēkam, kam ir pāri 80 un vēlas droši ceļot, iegādājoties apdrošināšanas polisi pret nelaimes gadījumiem, pašam vai ar kāda palīdzību būtu jāveic apdrošināšanas tirgus izpēte – jāizpēta piedāvājums un jāpainteresējas, vai nav iespējami individuāli risinājumi un risku izvērtējumi. Nereti kā izņēmums vecuma limitam mēdz būt apdrošināšanas kompāniju lojālie ilggadējie klienti, kam ir izveidojusies klientu vēsture vairāku gadu garumā.

PĀRĒJĀS ZIŅAS

IELĀDĒT VĒL