Diskusija “Patstāvīgo iestāžu neatkarība v. politiskā griba Satversmes 58.panta kontekstā” (pievienota video tiešraide)

Šodien, 15.maijā, plkst.10.00-12.00 aicinām medijus un interesentus uz publisku diskusiju “Patstāvīgo iestāžu neatkarība v. politiskā griba Satversmes 58.panta kontekstā”. Diskusiju rīko tiesībsargs un LU Juridiskā fakultāte Tiesībsarga biroja 4.stāva zālē, Baznīcas ielā 25.

Diskusiju atklās tiesībsargs Juris Jansons un Latvijas Universitātes rektors profesors dr.hab. biol. Indriķis Muižnieks.

Diskusijas pirmajā raundā eksperta viedokli paudīs Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents dr.iur. Edvīns Danovskis, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs profesors dr.iur. Aivars Endziņš, administratīvo tiesību eksperts dr.iur. Artis Stucka un Eiropas parlamenta deputāts dr. oec. Roberts Zīle.

Diskusijas otrajā raundā savu viedokli paudīs un dalīsies ar pārstāvētās iestādes neatkarības nodrošināšanas izaicinājumu pieredzi Centrālajai vēlēšanu komisijas, Latvijas Bankas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas un Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pārstāvji. Piedalīsies arī ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers un Valsts kontroles padomes loceklis Edgars Korčagins.

Diskusijas moderators ir LU JF docents dr.iur. Edvīns Danovskis.

“Esam raduši uzskatīt, ka institūcijas automātiski pašsaglabāsies un pratīs sevi nosargāt pat pret vistiešākajiem uzbrukumiem. [..] Ir aplam uzskatīt, ka vadītāji, nokļuvuši pie varas ar institūciju starpniecību, nevarēs pārveidot vai iznīcināt šīs pašas institūcijas [..]. Reizēm revolucionāru nolūks ir iznīcināt institūcijas vienā rāvienā. Reizēm institūcijām pietrūkst vitalitātes [..], tās pārvērtušās par savas kādreizējās būtības simulakru un nevis pretojas jaunajai kārtībai, bet gan to atbalsta. [..] Tās krīt cita pēc citas, ja vien ikkatra no tām netiek sargāta jau pašā sākumā. Tāpēc izraugies institūciju, kuras liktenis tev patiesi rūp, –  tiesa, laikraksts, likums, arodbiedrība – un nostājies tās pusē.”[1] Tā savā grāmatā “Par tirāniju: Divdesmitā gadsimta divdesmit mācības” raksta vēsturnieks, Jēlas Universitātes profesors Timotijs Snaiders.

Ir gudri gūt atziņas no pagātnes mācībām, lai spētu kritiski un reāli paraudzīties uz tagadnes procesiem un nepieļaut vēsturiskas kļūdas. Centrālās vēlēšanu komisijas ilggadējā vadītāja nomaiņa bez iestādes darbības izvērtēšanas, situācija ar NEPLP un Latvijas Televīzijas vadītāja konkursu un kritiku par to, rosinātais FKTK padomes atcelšanas un nomaiņas process, kā arī diskusijas par patstāvīgo iestāžu reputāciju un to vadītāju priekšlaicīgu nomaiņu. Vai šie procesi var raisīt bažas, ka notiek pārlieku šādu institūciju politizācija? Vai iestāžu neatkarības un apolitiskuma vietā vairāk virzāmies tā dēvētās kontrolētas demokrātijas virzienā, vai arī tas ir pārdomāts process Satversmes ietvarā?

Satversmes tiesa norādījusi, ka mūsdienu demokrātiskā un tiesiskā valstī nav iespējama visu izpildvaras funkciju nodošana Ministru kabinetam un tam padotajām valsts pārvaldes iestādēm. Demokrātijas būtiska sastāvdaļa ir ievērot tā saucamo check and balances principu, nodrošinot līdzsvaru starp dažādām varas institūcijām. Likumdevējam jārūpējas par šādu institūciju uzraudzību un iestāžu precīzu darbības tiesiskuma nodrošināšanu, vienlaikus iestādei ļaujot saglabāt savu patstāvību tai piešķirto funkciju īstenošanā.

Patstāvīgu institūciju efektīva un neatkarīga darbība ir kritiski svarīga Latvijas kā demokrātiskas valsts attīstībai. Vai ir demokrātiski, ka katra jaunā Saeima lemtu par sev vēlamāku iestāžu vadītāju nomaiņu, funkciju pārskatīšanu un citu fundamentālu izmaiņu veikšanu? Tie visi ir diskutējami jautājumi.

Diskusijai atvēlēta zīmīga diena Latvijas vēsturē – 15.maijs, kad antikonstitucionālā veidā notika valsts apvērsums un pie varas nonāca Kārlis Ulmanis.

Šobrīd Latvijā ir izveidotas sekojošas patstāvīgās iestādes: Latvijas Banka, Finanšu un kapitāla tirgus komisija, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, Tiesībsarga birojs, Centrālā vēlēšanu komisija un Centrālā zemes komisija.