Tiesībsarga runa pirmajā Latvijas audžuģimeņu forumā

“2011. gadā sagatavoju atsevišķu ziņojumu bērnu tiesību jomā. Tajā bija ziņots par tiem pašiem jautājumiem, par kuriem runājam šodien:

1. saskaņā ar starptautiskajiem bērnu tiesību standartiem jaunāka vecuma bērnu, t.i., bērnu līdz 3 gadu vecumam, ievietošana aprūpes iestādēs ir uzskatāma par bērnu tiesību pārkāpumu.
2. audžuģimeņu un aizbildņu skaits valstī ir nepietiekams, tā rezultātā tiek pieļauts bērnu tiesību uzaugt ģimenē pārkāpums.
3. attīstības un veselības problēmas liek šķēršļus bērniem saņemt aprūpes pakalpojumus ģimeniskā vidē, un tas ir pretrunā ar diskriminācijas aizlieguma principu.
4. jāparedz pietiekams finansējums un sociālās garantijas cilvēkiem, kuri vēlas aprūpēt bērnus.
5. normatīvajos aktos nepieciešams palielināt pabalsta bērna uzturam minimālo apmēru, pielāgojot to faktiskajiem izdevumiem par bērna uzturēšanu.

Valstī ilgstoši – gadu no gada dažādos līmeņos, gan politiķu, gan praktiķu līmenī tiek runāts un spriests par bērniem, viņu vajadzībām, kā tās labāk un pilnvērtīgāk nodrošināt. Likumdevējs ir nostiprinājis bērnu tiesību aizsardzības principus mūsu valsts normatīvajos aktos, notiek to pilnveidošana un uzlabošana, lai bērni varētu pilnvērtīgi augt un attīstīties, viņi būtu drošībā, pasargāti no vardarbības un citiem nelabvēlīgiem riskiem. Katra iestāde un institūcija, to darbinieki, politiķi, vecāki, skolotāji, aizbildņi, audžuģimenes, policisti, psihologi, visi bērnu tiesību aizsardzībā iesaistītie saka, ka veic savus pienākumus bērnu vislabākajās interesēs.

Ja tas ir tā, kur ir izskaidrojums tam, ka ilgstoši būtiski neuzlabojas bērnu stāvoklis Latvijā? Vai bērni Latvijā ir laimīgi? Kāpēc joprojām ir tik daudz ģimeņu, no kurām bāriņtiesu darbiniekiem jāizņem jau ilgstoši novārdzināti, vardarbībā cietuši bērni? Kāpēc tik daudz bērnu cieš dažādos nelaimes gadījumos, gūst traumas, kas neatgriezeniski atstāj iespaidu uz viņu turpmāko dzīvi? Kāpēc mūsu valstī joprojām tik daudz bērnu aug bērnu aprūpes iestādēs, nesaņem ģimenisku aprūpi? Kāpēc tik daudz bērnu dzīvo internātskolās nevis pēc mācībām atgriežas savā ģimenē? Nākas secināt, ka internātskola faktiski ir tas pats bērnu nams.

Bieži dažādos pasākumos, konferencēs tiek uzsvērts, ka harmoniskai personības attīstībai nepieciešams, lai bērns augtu ģimenē, laimes, mīlestības un sapratnes gaisotnē; tuvu un mīlošu cilvēku vidū. Pieaugušo uzdevums ir palīdzēt bērnam sagatavoties patstāvīgai dzīvei, kļūt par pilntiesīgu sabiedrības locekli, kā arī radīt bērna fiziskai un garīgai attīstībai piemērotus dzīves apstākļus. Tie nav tikai izteikti vārdi, apgalvojumi – tas ir rakstīts normatīvajos aktos. Bet kā ir ar darbiem?

Audžuģimenes ne tikai vārdos, bet arī darbos apliecina, ka bērni ir mūsu nākotne, cenšas savās ģimenēs nodrošināt aprūpi un audzināšanu, ko bērniem nav spējuši sagādāt viņu vecāki. Uzdevums nav viegls, prasa lielu ziedošanos un atbildību. Lielākais un grūtākais uzdevums ir nodrošināt, lai bērns būtu patiesi laimīgs.

Savukārt valsts uzdevums ir darīt visu iespējamo, lai audžuģimenes un aizbildņi būtu pietiekamā skaitā, lai nepieciešamības gadījumā varētu izvēlēties to, kurš vislabāk atbilst konkrētajam bērnam.

Lai arī likums skaidri nosaka – katram bērnam ir tiesības augt ģimenē, šodienas realitāte ir tāda, ka vairāki simti bērni cieš no mūsu nespējas šīs tiesības viņiem nodrošināt. Valstij ir jāatzīst sava nolaidība, nenodrošinot bērnu tiesību aizsardzību tādā līmenī, kādā to prasa gan mūsu starptautiskās saistības, gan arī mūsu pašu Satversmes 110.pants, kā arī sekas, ko šāda bezdarbība ir nodarījusi un turpina nodarīt tūkstošiem bērnu Latvijā. Šie bērni šodien gaida no mums  to palīdzību un to aizsardzību, kas viņiem savas mazgadības un no tās izrietošās ievainojamības dēļ, pienākas.

Pozitīvi, ka šīs problēmas ir apzinātas un ir Labklājības ministrijas dienas kārtībā.

Problēma jeb izaicinājums  – vairākās pašvaldībās trūkst politiskās gribas mainīt situāciju un veicināt aizbildņu un audžuģimeņu kustību.”

Tiesībsargs                                 Juris Jansons