Tiesībsardze: pacienti nedrīkst zaudēt valsts atbalstu, ja slimības ārstēšanai nepieciešama cita terapija

Tiesībsardze Karina Palkova aicina Ministru kabinetu pārskatīt valsts kompensējamo zāļu individuālās kompensācijas kārtību[1], lai pacientiem ar smagām un progresējošām slimībām saglabātos iespēja saņemt valsts atbalstu arī tad, ja līdzšinējā ārstēšana vairs nav efektīva un ārsti iesaka pāriet uz citiem, slimības ārstēšanai nepieciešamiem medikamentiem.

Pašlaik spēkā esošais regulējums atsevišķos gadījumos liedz individuāli izvērtēt pacienta vajadzības un iespēju piešķirt kompensāciju medikamentiem, kas var būt vienīgā ārstēšanas iespēja pēc sākotnējās terapijas līnijas jeb iepriekšējās terapijas efektivitātes zuduma. Tiesībsardzes ieskatā tas rada bažas par pacientu tiesību uz veselības aizsardzību un vienlīdzīgu attieksmi ievērošanu.

“Pacienta tiesības uz veselības aprūpi nedrīkst kļūt atkarīgas tikai no tā, kurā slimības stadijā viņš atrodas. Ja valsts ir izveidojusi individuālās kompensācijas mehānismu īpašiem gadījumiem, tam jābūt pieejamam visiem pacientiem pēc vienlīdzīgiem un objektīviem kritērijiem, arī tad, kad slimība progresē un ārstējošie ārsti pamato nepieciešamību piemērot citu terapiju,” uzsver tiesībsardze Karina Palkova.

Tiesībsardze atzīst, ka veselības aprūpes resursi ir ierobežoti un valstij jāpieņem sarežģīti lēmumi par to sadali. Tomēr pacientu tiesību īstenošanai būtiski ir nodrošināt, ka regulējums ir taisnīgs, konsekvents un nepieļauj atšķirīgu attieksmi pret pacientiem salīdzināmās situācijās bez objektīva pamatojuma. Turklāt jau šobrīd individuālās kompensācijas sistēmā ir paredzēti vairāki kontroles mehānismi, kas ļauj izvērtēt ārstēšanas nepieciešamību, efektivitāti un ietekmi uz valsts budžetu.

Īpašas bažas rada tas, ka pacienti, kuriem kompensējamo zāļu sarakstā esošie medikamenti nav piemēroti jau sākotnēji, var pretendēt uz individuālu izvērtējumu, savukārt pacienti, kuru slimība ārstēšanas laikā progresējusi, šādu iespēju zaudē. Tiesībsardzes vērtējumā šādai atšķirīgai attieksmei nepieciešams pārliecinošs un objektīvs pamatojums.

Tāpat būtiski nodrošināt skaidru kompetenču sadalījumu starp ārstniecības personām un valsts iestādēm. Lēmumiem par medicīniski piemērotāko ārstēšanu jābalstās ārstniecības speciālistu profesionālajā vērtējumā, savukārt valsts institūciju uzdevums ir lemt par finansējuma piešķiršanas nosacījumiem.

Tiesībsardze aicina Ministru kabinetu pilnveidot regulējumu, lai tas nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret pacientiem neatkarīgi no slimības gaitas vai terapijas posma, paredzot skaidru kārtību īpaši pamatotu gadījumu individuālai izvērtēšanai un saprotamus kritērijus lēmumu pieņemšanai.

Ministru kabinets aicināts līdz 2026. gada 1. decembrim informēt tiesībsardzi par plānoto rīcību. Tiesībsardze neizslēdz iespēju vērsties Satversmes tiesā par attiecīgo normu atbilstību Satversmei, ja konstatētie trūkumu netiks novērsti.

Pacienta cilvēka cieņa, vienlīdzība un tiesības uz pieejamu veselības aprūpi ir demokrātiskas un sociāli atbildīgas valsts pamatvērtības. Tādēļ ikvienam pacientam jābūt iespējai saņemt individuālu un taisnīgu savas situācijas izvērtējumu, it īpaši gadījumos, kad runa ir par dzīvības saglabāšanu, veselības stāvokļa stabilizēšanu vai dzīves kvalitātes uzlabošanu.

[1] Ministru kabineta 2006. gada 31. oktobra noteikumu Nr. 899 „Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība” 92.3. un 102.5. apakšpunktā noteikto tiesisko regulējumu