Atzinums pārbaudes lietā Nr. 2025-04-4E,4J (par tiesībām iepazīties ar pierādījumiem pirmstiesas kriminālprocesā)

Tiesībsarga atzinums pārbaudes lietā Nr. 2025-04-4E,4J par tiesībām iepazīties ar pirmstiesas kriminālprocesa laikā esošiem pierādījumiem, kas iegūti pēc personas, kas īsteno tiesības uz aizstāvību, iniciatīvas, lai realizētu savas tiesības uz aizstāvību

Kurš pieteica un par ko?

Pamatojoties uz privātpersonas iesniegumu, tiesībsargs izskatīja pārbaudes lietu Nr. 2025-04-4E,4J par tiesībām iepazīties ar pirmstiesas kriminālprocesa laikā esošiem pierādījumiem, kas iegūti pēc personas, kas īsteno tiesības uz aizstāvību, iniciatīvas, lai realizētu savas tiesības uz aizstāvību.

Kādu iespējamo pārkāpumu izvērtē?

Tiesībsargs savā atzinumā sniedza vērtējumu par tiesību uz taisnīgu tiesu iespējamo pārkāpumu.

 Problēmas īss raksturojums, citi būtiskie lietas apstākļi

Kā izriet no lietas faktiskajiem apstākļiem, tad iesniedzējs, būdams aizdomās turētā statusā, kriminālprocesa ietvaros lūdza izmeklētājam pieprasīt lietā nozīmīgu dokumentu, lai to varētu izmantot savai aizstāvībai pirmstiesas izmeklēšanas ietvaros. Izmeklētājs iesniedzēja pieteikumu daļēji apmierināja, nolemjot pieprasīt minēto dokumentu un pievienot to kriminālprocesa materiāliem, taču atteicās izsniegt šī dokumenta kopiju, pamatojoties uz izmeklēšanas noslēpumu un iesniedzēja tiesībām iepazīties ar krimināllietas materiāliem pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas. Kriminālprocesa uzraugošais prokurors iesniedzēja sūdzību noraidīja, pamatojot savu lēmumu ar līdzīgiem argumentiem kā izmeklētājs.

Vienlaikus tiesībsargs secināja, ka iesniedzējs minēto dokumentu sākotnēji vēlējās iegūt administratīvā procesa ietvaros, bet pašvaldība viņa lūgumu atstāja bez izskatīšanas saskaņā ar Iesniegumu likuma regulējumu.

KPL 375. panta pirmā daļa un 70. panta pirmās daļas 1. punkts paredz, ka kriminālprocesa laikā krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums un persona, kura īsteno tiesības uz aizstāvību, var ar tiem iepazīties pēc pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas, t.i., būdama apsūdzētā statusā. Vienlaikus no brīža, kad personai paziņots, ka tā atzīta par aizdomās turēto, šai personai ir pienākums norādīt uz faktu, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā tā ir atradusies citā vietā (alibi) un uz apstākļiem, kas izslēdz kriminālatbildību, ja vien šādas ziņas jau nav iegūtas izmeklēšanā, un par šo apstākļu nenorādīšanu iestājās likumā paredzētās sekas (KPL 67. panta pirmās daļas 7. punkts un 126. panta ceturtā daļa).

 Būtiskākie secinājumi

1. Personai, pret kuru ir izteiktas aizdomas vai kura ir apsūdzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, nav jāpierāda savs nevainīgums un tā ir tieši valsts atbildība iegūt, pārbaudīt un atbilstoši novērtēt pierādījumus.
2. Lai gan pierādīšanas nasta kriminālprocesā gulstas uz valsti, valstij vienlaikus ir jānodrošina Satversmes 92. pantam un Konvencijas 6. pantam atbilstošs taisnīgs krimināllietu izskatīšanas process, kurā ir jāgarantē aizstāvības pusei līdzvērtīgas iespējas iesaistīties lietas izskatīšanā, nodrošinot iespēju izteikties par lietas apstākļiem un organizēt savu aizstāvību sev vēlamā veidā.
3. Izmeklētāja un prokurora atbildēs ietvertā argumentācija par minētā pierādījuma neizsniegšanu iesniedzējam, pamatojoties uz izmeklēšanas noslēpuma darbības principu pirmstiesas procesā, formāli ir pamatota.
4. Tomēr, apsverot personu tiesību iepazīties ar lietas materiāliem ierobežošanu, jāatceras, ka tas ir izņēmums no vispārīgā principa par pierādījumu izpaušanu. Tāpēc saskaņā ar Konvencijas 6. panta 1. punktu ir pieļaujami tikai tādi aizstāvības tiesību ierobežošanas pasākumi, kas ir absolūti nepieciešami. 
5. Procesa virzītājam, lemjot par personas tiesībām iepazīties ar krimināllietas materiāliem pirmstiesas procesā, ir jāņem vērā gan tiesību sistēmā spēkā esošie vispārējie tiesību principi, tostarp no Satversmes 92. panta izrietošās personas tiesības uz aizstāvību un pušu līdzvērtīgu iespēju princips, gan likumdevēja noteiktais normatīvais regulējums.
6. Tāpat vērtējot, vai konkrētajā gadījumā ir samērīgi personai liegt iespēju iepazīties ar lietā esošiem pierādījumiem, citstarp jāņem vērā, vai attiecīgie pierādījumi vērtējami kā izšķiroši, proti, tādi, kas varētu ietekmēt lietas rezultātu. Proti, vai to neizsniegšana var būtiski ietekmēt personas efektīvu tiesību realizāciju kriminālprocesā.
7. Tiesībsargam neesot vienam no KPL 26. panta subjektiem – kriminālprocesa veikšanai pilnvarotai amatpersonai, nav iespēju objektīvi vērtēt par konkrētā dokumenta, ar ko iesniedzējs vēlējās iepazīties, “svaru” un tā potenciālo ietekmi uz tiesībām uz taisnīgu tiesu.
8. Tomēr KPL 375. pantā paredzētais izmeklēšanas noslēpums nevar kalpot par absolūtu pamatu tam, lai kriminālprocesā netiktu nodrošināts pušu līdzvērtīgu iespēju princips un tiesību uz aizstāvību realizācija personas izvēlētajā pozīcijā, it īpaši, ja pieteiktais lūgums attiecas uz iepazīšanos ar tādu dokumentu, ko pati persona ir lūgusi izprasīt, pamatojot to ar savu tiesību aizsardzību kriminālprocesā.
9. Daļā par pienākumu norādīt uz Krimināllikumā paredzētu apstākli, kas izslēdz kriminālatbildību, tiesībsargs nekonstatēja, ka minētā dokumenta neizsniegšanas rezultātā kādā veidā būtu ierobežotas iesniedzēja tiesības norādīt uz kādu no Krimināllikuma III nodaļā ietvertajiem apstākļiem, kas izslēdz kriminālatbildību.
10. Daļā par pienākumu norādīt uz alibi tiesībsargs secināja, ka iesniedzējs, norādot procesa virzītājam uz lietā nepieciešamo dokumentu, procesa virzītājam apmierinot šo lūgumu un pievienojot to krimināllietas materiāliem, vienlaikus atstājot iespēju šo dokumentu iesniedzējam uzrādīt nopratināšanas laikā, aizdomās turētā pienākums norādīt alibi ir izpildīts un iesniedzējam nevajadzētu draudēt KPL 126. panta ceturtajā daļā noteiktajām sekām.
11. Daļā par aizstāvības realizēšanu sevis izvēlētā apjomā un taktikā tiesībsargs sniedza savu juridisko novērtējumu tam, kā procesa virzītājs un uzraugošais prokurors ir argumentējuši savu lēmumu neizsniegt minētā dokumenta kopiju. Ņemot vērā, ka šāds procesa virzītāja lēmums skar iesniedzēja kā lietas dalībnieka pamattiesības, procesa virzītājam savs lēmums ir arī īpaši jāpamato.
12. Tiesībsargs secināja, ka procesa virzītāja un uzraugošā prokurora vērtējums par iesniedzēja tiesībām iepazīties ar izprasītā dokumenta kopiju nav bijis pienācīgi argumentēts.
13. Tomēr, lai vispusīgi novērtētu kriminālprocesa veicošo amatpersonu lēmumos ietvertās nepilnīgās argumentācijas pierādījuma neizsniegšanā ietekmi uz iesniedzēja tiesībām uz taisnīgu tiesu, būtu nepieciešams vērtēt visa kriminālprocesa taisnīgumu kopumā, tostarp arī to, ja lieta nonāktu tiesā, kā tiesa vērtētu minētā pierādījuma neizsniegšanu attiecībā uz tiesību uz aizstāvību un procesuālo pilnvaru līdztiesības principa iespējamo pārkāpumu.
14. Tiesībsargs secināja, ka tiesības norādīt uz alibi un citiem savai aizstāvībai svarīgiem apstākļiem personai ir realizējamas arī esot apsūdzētā statusā, tostarp arī brīdī, kad lieta nonāk tiesā, tādējādi jau esot iepazīstinātam ar krimināllietas materiāliem. Turklāt tiesības iegūt šāda veida dokumentu var realizēt arī ārpus kriminālprocesa ietvariem, t.i., administratīvā procesa ietvaros, ko iesniedzējs, nepārsūdzot iestādes atbildi par iesnieguma atstāšanu bez izskatīšanas, nebija pilnvērtīgi izmantojis.
15. Ievērojot minētos apstākļus, tiesībsargs nekonstatēja, ka attiecībā uz iesniedzēju Satversmes 92. panta pirmajā teikumā un Konvencijas 6. panta 1. punktā ietverto tiesību garantijas tika ierobežotas tādā mērā, kas nesamērīgi aizskartu tiesības uz taisnīgu tiesu un atstātu nenovēršamas sekas uz visu kriminālprocesu kopumā.
16. Vienlaikus tiesībsargs piekrita iesniedzējam, ka tiesības uz aizstāvību var tikt realizētas pilnvērtīgi jau pirmstiesas procesā, negaidot brīdi, kad lieta nonāk iztiesāšanas stadijā tiesā. Turklāt nav izslēgts, ka atsevišķos gadījumos personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, piekļuve lietas materiāliem, var veicināt efektīvāku kriminālprocesa virzību.
17. Tiesībsarga ieskatā procesa virzītājam un uzraugošam prokuroram kriminālprocesā ir nepieciešams pievērst būtisku uzmanību personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, kriminālprocesā garantētajām tiesībām īstenot savu aizstāvības pozīciju sev vēlamā veidā, to realizējot caur tiesībām iesniegt pierādījumus un iepazīties ar tādiem krimināllietas materiāliem pirmstiesas procesā, kas neapdraud sabiedrības intereses vai citu personu likumīgās intereses.
18. Savukārt atteikuma iepazīties ar krimināllietas materiāliem gadījumā pamatojumam ir jābūt pietiekamam un argumentētam, neaprobežojoties tikai ar izmeklēšanas noslēpuma piesaukšanu, bet gan vērtējot lūgumu pēc būtības – kāda veida dokumentu lūgts izsniegt vai uzrādīt, tā iegūšanas veidu, saturu, kā arī to, kāda varētu būt tā ietekme uz kriminālprocesa sekmīgu un efektīvu virzību, tostarp, vai tas satur citu personu datus, ar valsts noslēpumu saistītu informāciju vai citu īpaši aizsargājamu informāciju.
19. Ņemot vērā pārbaudes lietā secināto, tiesībsargs rekomendēs izmeklēšanas iestādēm un Prokuratūrai ņemt vērā tiesībsarga atzinumā izdarītos secinājumus un piemērot tajā paustās atziņas turpmākā darbā, lemjot par personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību, pieteikto lūgumu iepazīties ar krimināllietas materiāliem pirmstiesas procesā.