Par apgādnieka zaudējuma pensiju

Tiesībsarga vēstule Labklājības ministrijai par likuma “Par valsts pensijām” 19. panta otrās daļas 1. punkta iespējamo neatbilstību Latvijas Republikas Satversmes 109. un 91. pantam (par agdādnieka zaudējuma pensiju)

Tiesībsarga birojs, izskatot personas iesniegumu, konstatēja, ka likuma “Par valsts pensijām” 19. panta otrās daļas 1. punkts ierobežo personas ar invaliditāti (slimība no bērnības) tiesības uz sociālo nodrošinājumu un rada nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas salīdzināmos apstākļos.

Likuma normā noteikts, ka “Tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju ir bērniem neatkarīgi no vecuma, ja viņi kļuvuši par invalīdiem pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.” No minētās normas gramatiskā satura izriet, ka invaliditātes faktam jābūt konstatētam līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai.

Ministru kabineta noteikumu Nr.805 19.1. apakšpunkts paredz:[1]

Ja invaliditāte noteikta pēc 18 gadu vecuma, bet ir dokumenti, kas apliecina, ka slimība pastāvēja jau bērnībā un atbilda invaliditātes kritērijiem, invaliditātes cēlonis ir norādāms kā “slimība no bērnības”. Invaliditātes cēlonis  “slimība no bērnības” dod ticamu pamatu uzskatīt, ka personai faktiski invaliditāte bija iestājusies pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, lai arī formāli noteikta vēlāk.

Latvijas Republikas Satversmes 109. pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos.” Savukārt Latvijas Republikas Satversmes 91. pants paredz: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēktiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”

Likuma “Par valsts pensijām” 19. panta otrās daļas 1. punkta normas spēkā esošā redakcija nesamērīgi ierobežo to personu tiesības, kuras slimības dēļ neatkarīgi no savas gribas nesaņēma invaliditātes statusu bērnībā. Atšķirīgā attieksme nav objektīvi un saprātīgi pamatota.

Tiesu prakse, kas sāk veidoties (A420229723), pierāda, ka noteicošais ir invaliditātes cēlonis, nevis datums, kad invaliditāte formāli atzīta. Invaliditātes dokumentu noformēšana ir vecāku pienākums, ko nevar ietekmēt pats bērns nedz sava vecuma, nedz, iespējams, arī sava veselības stāvokļa dēļ. Tomēr nākotnē vecāku rīcība ietekmē tieši pašas personas ar invaliditāti tiesības uz sociālo nodrošinājumu, to starpā arī valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta minimālo apmēru.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Tiesībsarga birojs lūdz Labklājības ministriju lemt par grozījumu veikšanu likuma “Par valsts pensijām” 19. panta otrās daļas 1. punktā, paredzot  tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju personām, kurām invaliditātes cēlonis ir “slimība no bērnības” neatkarīgi no invaliditātes fakta noteikšanas datuma.

[1] Ministru kabineta 2014. gada 23. decembra noteikumi Nr. 805 „Prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas un invaliditāti apliecinoša dokumenta izsniegšanas noteikumi”