Reaģējot uz COVID-19, ES ekonomisko pasākumu centrā ir jābūt ekonomiskajām un sociālajām tiesībām

Eiropas Nacionālo cilvēktiesību institūciju tīkls (ENNHRI) atzinīgi vērtē ES soļus ekonomikas stimulēšanai un atbalsta sniegšanai iztikas līdzekļu nodrošināšanai COVID-19 pandēmijas kontekstā. Tomēr ārkārtīgi svarīgi, lai šādu pasākumu īstenošanā tiktu ņemtas vērā visas cilvēktiesības, tostarp ekonomiskās un sociālās tiesības*, kā mēs to uzsvērām savā nesenajā paziņojumā. Saglabājot cilvēktiesības COVID-19 krīzes novēršanas pasākumu centrā, mēs varam pārvarēt šo ekonomisko un sabiedrības veselības problēmu, vienlaikus aizsargājot cilvēka cieņu.

Tomēr, daļēji taupības politikas seku dēļ pēc globālās finanšu krīzes 2008. – 2009. gadā, kas padziļināja nevienlīdzību Eiropas valstīs un starp tām, veselības un sociālās nodrošināšanas sistēmas bieži vien nav pietiekami sagatavotas, lai reaģētu uz COVID-19 izraisīto ārkārtas situāciju. Ir svarīgi nodrošināt valstu budžetus ar pietiekošiem resursiem, lai īstenotu uz cilvēktiesībām balstītu fiskālo politiku, kas „neatstāj nevienu novārtā”.

Saskaņā ar cilvēktiesību standartiem valstīm ir jāizmanto maksimāli pieejamie resursi, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk pilnībā īstenotu ekonomiskās un sociālās tiesības. Tām ir jāizvairās no pakalpojumu standartu pazemināšanas un jānodrošina būtiska vienlīdzība, mazinot nesamērīgu ietekmi uz visvairāk apdraudētajām grupām. To ir jāveic caurskatāmi un ar jēgpilnu skarto grupu līdzdalību un konsultēšanu. Gan valstu, gan ES ekonomiskajiem pasākumiem ir jābūt saskaņā ar šiem cilvēktiesību principiem.

Mēs, jo īpaši, uzsveram šādus punktus:

 

1. ES atjaunošanas fonda kritērijiem ir jābūt orientētiem un vērstiem uz ekonomisko un sociālo tiesību īstenošanu

 

Līdztekus aizdevumu sniegšanai ES atjaunošanas fondam būtu jāpiešķir dotācijas tām dalībvalstīm, kurām tas ir nepieciešams, lai cilvēki visā ES varētu baudīt minimālo būtisko sociālekonomisko tiesību līmeni, tostarp tiesības uz mājokli, veselību, pārtiku, ūdeni, sanitāriju, izglītību, sociālo nodrošinājumu un darbu. Lai gan „vispārējās izņēmuma klauzulas” aktivizēšana saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu ļauj dalībvalstīm atkāpties no budžeta ierobežojumiem saskaņā ar Eiropas fiskālo sistēmu, dažu valstu iekšējās spējas attiecībā uz valsts izdevumu palielināšanu ir jāpaplašina, lai novērstu regresu attiecībā uz pamata sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanu. Atjaunošanas fondiem būtu arī jāļauj ES dalībvalstīm strādāt pie ilgtspējīgas attīstības mērķiem un klimata saistībām saskaņā ar Parīzes nolīgumu.

 

2. Finansējums COVID-19 pasākumiem nedrīkst diskriminēt

 

Kaut arī cilvēki, kas cieš no nabadzības, rasisma vai cita veida diskriminācijas (piemēram, romi, cilvēki ar invaliditāti, bēgļi un migranti) pandēmijas ietekmi uz veselību un ekonomiku izjūt nevienmērīgi, atjaunošanas plāni nevienlīdzību varētu mazināt vai palielināt. Tādēļ ir jāpaplašina sociālās drošības tīkli, lai nodrošinātu, ka „neviens netiek atstāts novārtā”, savukārt rūpīgs atjaunošanas pasākumu ietekmes uz cilvēktiesībām novērtējums var palīdzēt aizsargāt cilvēkus pret diskrimināciju un esošās nevienlīdzības palielināšanos.

Turklāt, gūstot ieņēmumus, valstīm būtu jāapsver progresīvās nodokļu formas, piemēram, finanšu darījumu nodoklis, ar klimata pārmaiņām saistīto emisiju aplikšana ar nodokļiem vai nodokļu palielināšana digitālajai ekonomikai, lai izvairītos no nesamērīga sloga nelabvēlīgām un maznodrošinātām ģimenēm.

 

3. Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) aizdevumiem būtu plašāk jānodrošina pietiekams dzīves līmenis

 

Mēs atzinīgi vērtējam to, ka aizdevumi, kas tiek sniegti valstīm, kurām tie ir vajadzīgi, saskaņā ar ESM Uzlaboto nosacījumu kredītlīniju nav atkarīgi no saņēmējvalstu ekonomiskajām reformām. Finansējot tiešās un netiešās izmaksas attiecībā uz veselības aprūpi, ārstēšanu un profilaksi saistībā ar COVID-19 kā paredzēts saskaņā ar ESM aizdevumiem, veselība ir jāsaprot plašāk un holistiskāk. Tā kā labas veselības nodrošināšanai ir nepieciešami noteikti priekšnoteikumi, līdztekus medicīniskajai aprūpei izdevumos, kas ir saistīti ar sabiedrības veselību COVID-19 kontekstā, saskaņā ar ESM ir jāietver plašākus ieguldījumus sociālajā labklājībā, kas atbalsta atbilstošu dzīves līmeni, tostarp piekļuvi mājoklim, pārtikai, ūdenim un sanitārijai. Tas palīdzētu mazināt pandēmijas ietekmi, vienlaikus uzlabojot izturību pret turpmākām krīzēm.

 

4. Ieviešot atbalsta instrumentu bezdarba riska mazināšanai ārkārtas situācijā (SURE), ir jāņem vērā ēnu ekonomikas darbinieki

 

Daudzi cilvēki, kas pieder noteiktām grupām, tostarp sievietes, migranti un zemu atalgoti darbinieki, veic nestabilu darbu bez līgumā noteiktas sociālās aizsardzības vai arodbiedrību pārstāvības. ES dalībvalstīm, pieprasot finansiālo palīdzību, izmantojot SURE instrumentu, šādu grupu sociālā aizsardzība ir jānosaka kā prioritāte. Eiropas Komisijai būtu jāpārliecinās, ka valstu atbalsta pasākumi un to ieviešana nav diskriminējoša un ietver mērķtiecīgus pasākumus, lai aizsniegtu visneaizsargātākos un nodrošinātu viņiem tiesiskuma pieejamību.

 

5. Finansējot mazos un vidējos uzņēmumus, prioritāte ir jāpiešķir uzņēmumiem, kas ievēro cilvēktiesības

 

Realizējot visas Eiropas garantiju fondu mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam, Eiropas Investīciju bankai un ES dalībvalstīm par prioritāti ir jāizvirza uzņēmumi, kas darbojas saskaņā ar ANO pamatprincipiem uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā un vides ilgtspējības standartiem. Piemēram, Dānijā uzņēmumiem, kas izvairās no nodokļiem vai maksā dividendes un prēmijas laika posmā no 2020. gada līdz 2021. gadam un kas neveic cilvēktiesību ievērošanas padziļinātu pārbaudi (vietējā mērogā un to piegādes un vērtību ķēdēs), netiek piešķirts finansiālais atbalsts.

 

6. Ar tehnisko un finansiālo palīdzību jāatbalsta sociālekonomisko tiesību īstenošana ārvalstīs

 

Mēs atzinīgi vērtējam Eiropas Komisijas paziņojumu piešķirt 15,6 miljardus EUR partnervalstīm, kuras cīnās ar pandēmijas sekām un saskaras ar grūtībām sociālekonomisko seku mazināšanai. Šajā kontekstā ES un tās dalībvalstīm būtu jāmācās no iepriekšējām ar veselību saistītajām pandēmijām, piemēram, HIV/AIDS un Ebolas vīruss, kad vietējiem apstākļiem pielāgoti un sabiedrību aptveroši risinājumi izrādījās efektīvi. Vietējo kopienu visneaizsargātāko personu jēgpilna līdzdalība un konsultēšana joprojām ir ārējās palīdzības galvenā sastāvdaļa pandēmijas kontekstā.

 

7. COVID-19 pandēmijai kā starpvalstu mēroga draudam ir vajadzīgi koordinēti globāli pasākumi

 

ES dalībvalstīm būtu jāstiprina starptautisko organizāciju, piemēram, Pasaules Veselības organizācijas, iespējas pildīt savas pilnvaras un īstenot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju. Tām ir arī jāsadarbojas, lai paplašinātu testēšanas iespējas un veicinātu zāļu un vakcīnu izpēti, vienlaikus nodrošinot medicīniskā aprīkojuma, vakcināciju un pirmās nepieciešamības zāļu pieejamību valstīm un iedzīvotājiem, kuri ir visvairāk pakļauti riskam. Apņemšanās globāli cīnīties pret koronavīrusu bija svarīgs pirmais solis, lai sāktu diagnostikas, ārstēšanas un vakcīnu izstrādes un ieviešanas finansēšanu. Turklāt, lai visas valstis varētu mobilizēt savus maksimāli pieejamos resursus cīņai pret pandēmiju, dalībvalstīm būtu jāapsver parādu pārstrukturēšana, parādu norakstīšana un parādu moratoriji visiem procentu maksājumiem tām valstīm, kurām tas ir visvairāk nepieciešams.

Saskaņā ar šiem punktiem mēs aicinām ES un tās dalībvalstis pēc COVID-19 pandēmijas veidot sociāli saliedētu un ilgtspējīgu sabiedrību, kuras atjaunošanas pamatā ir cilvēktiesības. Liekot cilvēktiesības COVID-19 novēršanas pasākumu centrā, mēs varam panākt taisnīgus un godīgus rezultātus visiem.

 

ENNHRI ir Eiropas Nacionālo cilvēktiesību institūciju tīkls. Mēs apvienojam vairāk nekā 40 nacionālās cilvēktiesību institūcijas visā Eiropā, lai veicinātu cilvēktiesību sekmēšanu un aizsardzību reģionā. Mūsu tīkls nodrošina sadarbības un solidaritātes platformu cilvēktiesību problēmu risināšanā un vienotu nacionālo cilvēktiesību institūciju nostāju Eiropas līmenī.

 
 

 

 

* Cilvēktiesības ar sociālekonomisku dimensiju, kā arī tiesības uz vienlīdzību un nediskrimināciju ir noteiktas ES Pamattiesību hartā, Eiropas sociālo tiesību pīlārā, Eiropas Sociālajā hartā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un ANO cilvēktiesību dokumentos, jo īpaši Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām.

PĀRĒJĀS ZIŅAS

IELĀDĒT VĒL