Tiesībsarga viedoklis par veselības ministra iniciatīvu saistībā ar maksas medicīnas pakalpojumiem

Saistībā ar masu medijos izskanējušos ziņu, ka veselības ministrija plāno ierobežot maksas medicīnas pakalpojumu saņēmēju iespējas saņemt valsts apmaksātu veselības aprūpi, nosakot, ka pacientam būs jāmaksā arī par visiem valsts apmaksātiem pakalpojumiem, kas nepieciešami konkrētā maksas medicīnas pakalpojuma saņemšanai, sākotnēji paskaidrojam, ka tiesībsargs nav padziļināti pētījis Veselības ministrijas plānoto ieceri, līdz ar to komentāru var sniegt tikai par medijos minēto.

Sākotnēji ir jāvērtē, kāds ir šāda ierobežojuma leģitīmais mērķis. Saskaņā ar ziņās minēto ministrs ir norādījis uz nepieciešamību nodalīt valsts apmaksātu veselības aprūpi no maksas medicīnas pakalpojumiem. No sistēmas viedokļa varētu piekrist, ka nav laba un caurskatāma pašreizējā situācija, kurā mediķi, kam ir līgumattiecības ar valsti, tajās pašās telpās ar tām pašām iekārtām tikai citā pieņemšanas laikā vai nereti pat vienlaikus sniedz gan valsts līdzfinansētus, gan maksas medicīnas pakalpojumus. Minētais attiecināms gan uz valsts, gan privātām ārstniecības iestādēm. Līdz ar to pacientiem nav skaidrība, kurā ārstniecības iestādē tiem jāvēršas, lai saņemtu valsts līdzfinansētu pakalpojumu, un kurā ir jārēķinās tikai ar maksas medicīnu. Tāpat pašreizējais modelis nav caurskatāms no tā viedokļa, ka nav iespējams izsekot, vai valsts izveidotā ārstniecības iestādē mediķis, sniedzot maksas pakalpojumus, ir norēķinājies ar valsts ārstniecības iestādi par telpu un iekārtu izmantošanu savai privātpraksei.

Vienlaikus jākonstatē, ka plānotā iecere šo problēmsituāciju neatrisinās, jo arī turpmāk ir plānots valsts apmaksātos ārstniecības pakalpojumus sniegt gan valsts, gan pašvaldības, gan privātajās ārstniecības iestādēs.

Kā otrs mērķis tiek minēts, ka tādā veidā tiks uzlabota medicīniskās palīdzības pieejamība pacientiem, kas nav tik maksātspējīgi. Patiesībā tieši šis apgalvojums izraisa vislielāko neizpratni un sašutumu, jo visiem taču ir zināms, ka pacients visbiežāk maksas medicīnas pakalpojumu izvēlas saņemt nevis tāpēc, ka tam ir pietiekami naudas, lai varētu saņemt medicīnas pakalpojumu labāk izremontētās telpās, pie kvalificētākiem speciālistiem, bet gan tieši tāpēc, ka valsts nespēj saprātīgā laikā nodrošināt pieejamību veselības aprūpes pakalpojumam. Kā zināms bieži vien, lai saņemtu maksas medicīnas pakalpojumu, pacienti ir spiesti aizņemties naudas līdzekļus un nevis tāpēc, ka viņi sev vai bērnam vēlas labāku pakalpojumu vai servisu, bet tāpēc, ka tā ir viņu un viņu bērnu veselība un kavēšanās pakalpojuma saņemšanā nav pieļaujama. Šādā situācijā uzlikt papildus finanšu slogu tiem, kas ir izvēlējušie maksāt, jo atbildīgi attiecas pret savu un savu bērnu veselību, būtu neētiski un pat ciniski.