Atzinums pārbaudes lietā Nr. 2025-23-18AA par pašvaldības palīdzību mājokļa jautājumā

Tiesībsarga atzinums pārbaudes lietā Nr. 2025-23-18AA par labas pārvaldības neievērošanu, sniedzot pašvaldības palīdzību mājokļa jautājumā

Kurš pieteica un par ko?

Pārbaudes lieta ierosināta, pamatojoties uz personas A iesniegumu par Rīgas valstspilsētas pašvaldības rīcību, atsakot viņu reģistrēt pašvaldības palīdzības saņemšanai dzīvokļa jautājumu risināšanā. Proti, Rīgas valstspilsētas Mājokļu un vides departaments (turpmāk – Departaments) atteicis viņas reģistrāciju gan 1. reģistrā (sociālais dzīvoklis), gan 5. reģistrā (pašvaldības palīdzības sniegšana personām pēc ieslodzījuma). Persona lēmumu nav pārsūdzējusi Administratīvajā rajona tiesā zināšanu trūkuma dēļ.

Pārbaudes lietā konstatētais

Atteikums reģistrēt personu 1.reģistrā pamatots ar to, ka saskaņā ar likuma “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” (turpmāk – Palīdzības likums) 21.⁶ panta pirmās daļas 2. un 3. punktu, sociālo dzīvokli ir tiesīga īrēt maznodrošināta atsevišķi dzīvojoša persona ar 1. vai 2. grupas invaliditāti vai maznodrošināta atsevišķi dzīvojoša pensijas vecumu sasniegusi persona. Lai arī maznodrošinātas personas statuss iegūts pēc vēršanās Departamentā, tomēr no lietas materiāliem nav secināms, ka A būtu noteikta invaliditātes 1. vai 2.grupa, kā arī viņa nav sasniegusi likuma “Par valsts pensijām” 11.panta pirmajā daļā noteikto pensijas vecumu. Līdz ar to nav konstatēts normatīvajā tiesību aktā noteikto obligāto nosacījumu kopums, kam pievienojas arī tiesībsargs.

Atteikums reģistrēt personu 5.reģistrā pamatots ar to, ka sev piederošo dzīvokļa īpašumu Rīgā viņa atsavinājusi citai personai, pamatojoties uz 19.02.2013. pirkuma līgumu, t.i., vairāk nekā desmit gadus atpakaļ. Līdz ar to pārbaudes lietas pamatā ir Departamenta atteikums personu reģistrēt pašvaldības palīdzības saņemšanai dzīvokļa jautājumu risināšanā, kā personai pēc ieslodzījuma vietas.

Palīdzības likuma 14.pants nosaka, kurām personām palīdzība ir nodrošināma pirmām kārtām Palīdzības likuma 3.panta 1.punktā paredzētās palīdzības (pašvaldībai piederošās vai tās nomātās dzīvojamās telpas izīrēšana) ietvaros. Tās ir personas, kuras, likumdevēja ieskatā, ir mazāk aizsargātas, kurām ir mazākas iespējas pašām atrisināt dzīvesvietas jautājumus un kurām sabiedrības interesēs ir nepieciešams nodrošināt atbalstu.^[1] Viena no personu kategorijām, kurām palīdzība ir jānodrošina pirmām kārtām, ir “maznodrošinātas personas, kuras pēc soda izciešanas atbrīvotas no ieslodzījuma vietas, ja tās pirms notiesāšanas dzīvoja attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā un tām nav iespējams likumā noteiktajā kārtībā iemitināties agrāk aizņemtajā dzīvojamā telpā. Šis noteikums neattiecas uz tām personām, kuras devušas piekrišanu privatizēt to īrēto valsts vai pašvaldības dzīvokli citai personai un noslēgušas ar šo personu vienošanos par dzīvojamās telpas lietošanas tiesību izbeigšanu vai ar kuru piekrišanu dzīvoklis ir pārdots vai citādi atsavināts un darījuma rezultātā persona zaudējusi lietošanas tiesības uz attiecīgo dzīvokli.”^[2]

Palīdzības likuma 7.panta piektās daļas 2.punkts noteic, ka  pašvaldības dome vai tās deleģēta institūcija saistošajos noteikumos noteiktajā kārtībā var pieņemt lēmumu par atteikumu atzīt personu par tiesīgu saņemt šā likuma 3.panta 1.punktā minēto palīdzību piecus gadus pēc tam, kad ar attiecīgās personas piekrišanu tai piederošais dzīvoklis pārdots vai citādi atsavināts un darījuma rezultātā šī persona zaudējusi lietošanas tiesības uz attiecīgo dzīvokli.

Tiesībsargs konstatēja, ka esošajā situācijā Rīgas valstspilsētas pašvaldības rīcība ir neatbilstoša labai pārvaldībai. A gadījums ir vērtēts šauri, formāli atsakot reģistrēšanu dzīvokļu rindā, lai gan pašvaldība šādā netipiskā gadījumā, kad ir acīmredzami nesamērīgi atteikt palīdzību, varēja pieņemt personai labvēlīgu lēmumu, izmantojot sistēmisko tiesību normu tulkošanas metodi, un piemērojot Palīdzības likuma 7.panta piektās daļas 2.punktā noteikto termiņa ierobežojumu atsavināšanas darījuma notikumam. 

Tiesībsarga rekomendācijas Rīgas valstpilsētas pašvaldībai:

• mainīt praksi lietās, kur palīdzība tiek atteikta personām, ja tās sev piederošu īpašumu ir atsavinājušas vairāk nekā piecus gadus atpakaļ;
• pārskatīt un atcelt personai nelabvēlīgi pieņemto lēmumu daļā par atteikumu viņas reģistrēšanai pašvaldības palīdzības saņemšanai kā personai pēc ieslodzījuma vietas (5. reģistrs), pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 12.pantu^[3], 13.pantu^[4] un 85.panta pirmo daļu^[5];
• pieņemt jaunu lēmumu par perosnas A reģistrēšanu pašvaldības palīdzības saņemšanai kā personai pēc ieslodzījuma vietas,izmantojot sistēmisko tiesību normu tulkošanas metodi, un piemērojot Palīdzības likuma 7.panta piektās daļas 2.punktā noteikto termiņa ierobežojumu atsavināšanas darījuma notikumam, kas dotu pamatu viņas reģistrēšanai 5.reģistrā un būtu atbilstošs ne vien pašvaldības palīdzības sniegšanas mērķim un būtībai, bet arī labai pārvaldībai.

[1] Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2018.gada 13.jūlija sprieduma lietā Nr.1020/2018 6.punkts.

[2] Palīdzības likuma 14.panta pirmās daļas 5.punkts.

[3]12.pants. Demokrātiskās iekārtas princips. Iestāde un tiesa, piemērojot tiesību normas, apsver, vai privātpersonai nelabvēlīgs administratīvais akts vai faktiskā rīcība ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu citu privātpersonu tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību.

[4] 13.pants. Samērīguma princips. Labumam, ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam, ir jābūt lielākam nekā viņa tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumam. Būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu.

[5] 85.pants. Tiesiska administratīvā akta atcelšana. (1) Adresātam nelabvēlīgu tiesisku administratīvo aktu var atcelt jebkurā brīdī, izņemot gadījumu, kad saskaņā ar tiesību normām šāda paša satura administratīvais akts tūlīt būtu jāizdod no jauna.