Vardarbības novēršanā izšķiroša ir rīcība, nevis vārdi: konvencija vai deklarācija

Tiesībsardze Karina Palkova atzinīgi vērtē katru politisku vai tiesisku iniciatīvu, kas vērsta uz vardarbības mazināšanu un cilvēku pamattiesību aizsardzību, tajā skaitā arī Saeimas deputātu iesniegto deklarācijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un izskaušanu projektu. Būtiski, lai sabiedrībai tiek skaidrots, kāda atšķirība ir starp deklarāciju un konvenciju.

Tiesībsardze vērš uzmanību uz to, ka deklarācijai nav juridiski saistoša spēka, un tā pati par sevi nerada konkrētus tiesiskus pienākumus valstij. Līdz ar to tās efektivitāte būs tieši atkarīga no tā, cik disciplinēti un konsekventi politiski un institucionāli tiks ieviesti tās principi normatīvajos aktos, politikas plānošanas dokumentos un tiesu praksē. Tiesībsardzes ieskatā, šāda pieeja prasa pastiprinātu Saeimas un izpildvaras darba un izvirzīto mērķu sasniegšanas disciplīnu, kā arī regulāru sabiedrisko kontroli pār deklarācijas izpildi.

Sabiedrība paļaujas uz valsts spēju nodrošināt efektīvu aizsardzību pret jebkādu vardarbību. Tāpēc jebkurš pieņemtais instruments – vai tā būtu deklarācija vai konvencija – ir jāīsteno ar reāliem, praktiskiem pasākumiem: atbilstošiem krimināltiesiskajiem mehānismiem, preventīvu darbu, palīdzības pieejamību upuriem un profesionāļu apmācībām un atbalsta pasākumiem.

Konvencijai kā starptautisko saistību dokumentam ir pavisam citāds spēks nekā politiskai deklarācijai, kura, mainoties politiskajām prioritātēm, var tik grozīta vai pat atcelta. Starptautiski uzņemtās saistības paredz regulāru uzraudzību par to izpildi un ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir iespēja uzzināt, kā valstij sokas ar uzņemto saistību izpildi. Deklarācija ir nacionāls jeb šajā gadījumā vietējs dokuments, kas balstīts politiskā lēmumā un kura gadījumā iedzīvotājiem ir jābūt skaidrībai par mehānismu un termiņiem, kādos valsts apņemas un izdara solīto.

Līdz ar to, no Latvijas iedzīvotāja viedokļa raugoties, paļauties uz starptautisku dokumentu ir uzticamāk, jo valstij ir ne tikai iekšējās kontroles, uzdevumu un to izpildes mehānismi, bet arī ārējs, šajā gadījumā starptautisks uzraudzības pienākums. Savukārt, ja Saeima izšķiras par labu deklarācijai, svarīgi, lai ir skaidrs rīcības plāns un tā stingra parlamentārā uzraudzība.