ANO Cilvēku ar invaliditāti konvencija – 10 gadi Latvijā

Šodien, 7. decembrī tiesībsargs piedalījās Sustento rīkotajā tiešsaistes konferencē, kas bija veltīta  ANO konvencijas “Par cilvēku ar invaliditāti tiesībām” ratifikācijas desmitgadei Latvijā. Kā viens no konferences dalībniekiem bija tiesībsargs Juris Jansons, kurš pauda savu viedokli un nostāju par jautājumiem, kas skar cilvēku ar invaliditāti dzīvi Latvijā.

Kā norāda tiesībsargs: “Šis gads mums visiem ir atnācis ar nopietniem pārbaudījumiem, ne tikai valdībai un ekonomikai, bet mums visiem, visai sabiedrībai kopumā. Šis laiks liek paskatīties uz mūsu ikdienu citādāk, šis laiks liek būt cilvēcīgākiem. Šodien mēs vairs nevaram domāt es un man, šodien mums ir jābūt tik vienotiem, iekļaujošiem un iecietīgiem kā nekad agrāk, lai visi kopā, neskatoties katrs uz savu varēšanu vai nevarēšanu, gribēšanu vai negribēšanu, mēs spētu pārvarēt šo krīzi, lai pasargātu ikvienu no mums. Mēs vairs nedrīkstam domāt tikai par sevi un neredzēt citus, neredzēt savu līdzcilvēku situāciju un vajadzības.”

Līdzīgas izjūtas tiesībsargu pārņem, domājot par cilvēkiem ar invaliditāti. Mēs nedrīkstam ignorēt to, ka katram no mums var būt atšķirīgas iespējas un vajadzības, bet ikvienam no mums ir nepieciešams nodrošināt pamatvajadzības: paēst, apģērbties, būt siltā mājoklī, iegūt izglītību un saņemt kvalitatīvu veselības aprūpi. Ikviens no mums, tai skaitā arī cilvēki ar invaliditāti, vēlas strādāt un saņemt paša nopelnītu algu, baudīt mākslu un kultūru, sportot, priecāties un baudīt paši savu neatkarīgu dzīvi.

Jau trīsdesmit gadus Latvija ir atguvusi savu neatkarību, un saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi Latvijā svarīgas ir demokrātijas vērtības, kuru centrā ir cilvēks un cilvēka cieņa. Tāpat jau vairāk nekā sešpadsmit gadus Latvija ir pilntiesīga Eiropas Savienības dalībvalsts, kura saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu atzīst tādas vērtības kā cilvēka cieņa, ikviena cilvēka fiziskā un garīgā integritāte, vienlīdzība, diskriminācijas aizliegums un cilvēku ar invaliditāti neatkarība, sociālā un profesionālā iekļaušana un tiesības uz līdzdalību sabiedrības dzīvē. Un nu jau vairāk kā desmit gadus Latvijā ir spēkā ANO konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām.

Vai cilvēku ar invaliditāti dzīve šai laikā ir kļuvusi labāka? Vai mēs kā sabiedrība esam kļuvuši iekļaujošāki, pieņemošāki, saprotošāki. Vai likumdevējs un valdība ir darījis pietiekami, lai cilvēki ar invaliditāti varētu pilnvērtīgi dzīvot Latvijā? Šeit svarīgi atcerēties, ka likumdevējs un valdība atspoguļo visas sabiedrības domas un attieksmi. Likumdevējs un valdība lielākoties ir sabiedrības ievēlēti pārstāvji, tie mums nav atsūtīti no kādas citas planētas, tie ir cilvēki no mūsu pašu vidus.  Ja mēs ko pārmetam likumdevējam un valdībai, mēs tiklab to varam pārmest paši sev, jo mēs visi kopā neesam bijuši pietiekami iekļaujoši, iecietīgi un saprotoši.

Vērtējot sabiedrības attieksmi pirms pieciem gadiem un vaicājot, vai cilvēku ar invaliditāti dzīve kopš ANO konvencijas ieviešanas Latvijā ir kļuvusi labāka, aptuveni 35% aptaujāto norādīja, ka cilvēku ar invaliditāti dzīve ir kļuvusi būtiski vai nedaudz labāka. Šogad Labklājības ministrijas pasūtītā pētījumā jau 48% respondentu atbildēja, ka cilvēku ar invaliditāti ikdiena ir uzlabojusies.

Uzdodot šo pašu jautājumu pašiem cilvēkiem ar invaliditāti, gan tobrīd, gan pašreiz pozitīvu atbildi sniedza vien 33% aptaujāto.

No minētā var izsecināt divas lietas, pirmkārt, sabiedrība īsti nezina, kā dzīvo un jūtas cilvēki ar invaliditāti, otrkārt, sabiedrība par situāciju ir labākās domās, nekā tā patiesībā ir. Tas tikai nozīmē, ka te arvien ir milzu plaisa, te arvien ir  dalījums “mēs” un “jūs”.

Gan iepriekšējā, gan jaunākajā aptaujā ir redzams, ka sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, vairāk aizspriedumu un lielāka distancēšanās vērojama pret cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām un intelektuālās attīstības traucējumiem. Palielinoties personiskās saskarsmes pieredzei ar cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti (piemēram, ja personiski pazīstam šādus cilvēkus, vai tādi ir mūsu radu, draugu vai paziņu lokā), barjeru un aizspriedumu loks kļūst mazāks.

Tas tikai nozīmē, ka mums visiem kopā vēl ļoti daudz darāmā, lai mazinātu aizspriedumus, lauztu stereotipus un veidotu mūsu sabiedrību daudz iekļaujošāku.

Domājot kopumā par aizvadītajiem desmit gadiem, tiesībsargs negrib teikt, ka pavisam nemaz neesam spējuši pavirzīties uz priekšu. Ir bijušas arī dažas pozitīvas iezīmes, kaut lēnām, bet tomēr mainās invaliditātes izpratne, pārejot no medicīniskā uz cilvēktiesību modeli. Tomēr aizvien ir vērojamās šīs pazemojošās ziedošanas kampaņas, kas tikai vairo izpratni, ka uz cilvēkiem ar invaliditāti būtu jālūkojas ar līdzjūtību. Ir saprotams, ka situācijā, kad valsts nespēj atrast pietiekamus finanšu resursus, lai nodrošinātu nepieciešamo operāciju, rehabilitāciju vai tehnisko palīglīdzekli, bērnam vai tā vecākiem visi ceļi ir pieņemami, ja vien tas uzlabo bērna dzīves kvalitāti. Tomēr tas nekādā veidā neveicina cilvēktiesību izpratni sabiedrībā. Dažkārt arīdzan no atbildīgām amatpersonām dzirdam vairāk līdzjūtīgus, nevis iekļaujošu uztveri un attieksmi. Tā teikt, ja cilvēks ir siltumā, paēdis un aprūpēts, tad, kas cits gan viņam vēl ir vajadzīgs. Un tad padomājam par sevi, vai arī mūsu vēlmes un vajadzības ir vien pilns vēders un dzīve siltumā. Mūsu debesis, runājot Kārļa Skalbes vārdiem, taču ir daudz augstākas, kāpēc mēs domājam, ka cilvēku ar invaliditāti labsajūtu nodrošina tieši tik zemas debesis.

Kā pozitīvu piemēru tiesībsargs vēlas minēt daļējās rīcībspējas institūta ieviešanu, aizstājot iepriekš praktizēto pilnīgu rīcībspējas ierobežojumu. Tomēr nākamais solis cilvēku ar GRT dzīves kvalitātes nodrošināšanā, kas būtu atbalstītās lemtspējas institūta ieviešana, neseko. Diemžēl kopumā kritikas ir vairāk nekā uzslavu.

Tehnisko palīglīdzekļu nodrošināšanā tika plānots ieviest daudz progresīvāku pieeju, paredzot ieviest kuponu metodi, tomēr šī iecere tālāku virzību neguva, jo netika atzīta par efektīvu, ja nav papildus finansējuma. Arvien rindā pēc tehniskajiem palīglīdzekļiem stāv vairāk kā 7 tūkstoši cilvēku. Šāda situācija nekādi neveicina cilvēku mobilitāti un iekļaušanos sabiedrībā.

Saistībā ar ikviena cilvēka tiesībām dzīvot sabiedrībā 2014. gadā tika pasludināts, ka valstī tiks īstenoti deinstitucionalizācijas projekti, kuru laikā visi lielie valsts sociālās aprūpes centri (līdz šim pastāvošā institucionālā aprūpe), tiks aizstāti ar sabiedrībā balstītiem un ģimeniskai videi pietuvinātiem sociālajiem pakalpojumiem. Ko mēs redzam šodien – joprojām ir liels cilvēku skaits, kas ilgstoši dzīvo lielās institūcijās, dažas institūcijas tiek slēgtas, bet to klienti nevis pakāpeniski iekļauti dzīvei sabiedrībā, bet mehāniski pārvietoti uz citiem centriem. Un pats satraucošākais sociālās aprūpes iestādēs joprojām tiek ievietoti cilvēki. Sabiedrībā balstīti pakalpojumi attīstītās ļoti lēni un to ir kritiski maz.  Tāpat kritiski maz ir sociālo mājokļu un grupu māju, kur cilvēki ar sociālo dienestu atbalstu spētu dzīvot vairāk vai mazāk patstāvīgu dzīvi. Lai arī DI projekts vēl nav noslēdzies, tiesībsarga uzsīktā – iztērēti būs miljoni, bet labums no tā minimāls. Tāpat nav vērojams, ka atbildīgajai ministrijai būtu skaidra stratēģija un redzējums kā rīkoties pēc DI projekta beigām.

Saistībā ar vides pieejamību aizvien konstatējami gadījumi, kad pat jaunuzceltās publiskās būvēs netiek ievērotas/ uzraudzītas vides pieejamības prasības. Nemaz nerunājot par apkārtējās vides un sabiedriskā transporta pielāgojumiem, lai cilvēki ar invaliditāti varētu droši pārvietoties pilsētas, par attālākiem lauku reģioniem nemaz nerunājot. Tas pats attiecas uz vides pieejamību skolās un pirmsskolas izglītības iestādēs. Pieejama vide lielākoties tiek nodrošināta tikai speciālajās izglītības iestādes.

 Un visbeidzot, ja mēs aplūkojam politikas plānošanas dokumentus, pamatnostādnes, visbiežāk tur atrodamas daudz vērtīgas, Eiropas tiesību un vērtību telpai atbilstošas ieceres. Tomēr daudz grūtāk mums klājas ar politikas dokumentu iedzīvināšanu. Ir vērojama atsevišķu ministriju ierēdņu izpratne un centieni piedāvāt valdībā jēgpilnus risinājumus. Tomēr vienlaikus ir redzams, ka valdība to visbiežāk uztver tikai kā Labklājības ministrijas atbildības jomu un nemaz nevēlas jautājumus skatīt horizontālā tvērumā. Jaunās politikas iniciatīvas visbiežāk tiek noraidītas ierobežotu finanšu resursu dēļ.

Cilvēku ar invaliditāti tiesības nav iespējams nodrošināt vienai ministrijai, tas ir absolūti horizontāli risināms jautājums. Kāpēc mums daudz svarīgāk ir ieguldīt betonā, bet tik grūti ir ieguldīt cilvēkos? Iekļaujošu sabiedrību var panākt tikai ar iekļaujošu domāšanu jebkurā dzīves jomā, vai tās būtu mediju ziņas, izglītība, apkārtējā vide, nodarbinātība, veselības aprūpe, sports vai kultūra. Tikai tajā brīdī, kad būsim padomājuši un nodrošinājuši, lai tas viss būtu pieejams ikvienam mūsu sabiedrības loceklim, būsim iekļaujoša sabiedrība, un ANO konvencijā ierakstītais būs kļuvis mazsvarīgs.