Brīvpusdienas nav sociālais ielāps jeb vai brīvpusdienas jāsaņem visiem un vienmēr
Tas, ka valsts ar pašvaldību starpniecību šajā ārkārtējā situācijā nodrošina brīvpusdienas tām sabiedrības grupām, kurām tas ir visvairāk nepieciešams jeb trūcīgām un maznodrošinātām personām un daudzbērnu ģimenēm, bet to neparedz tām sabiedrības grupām, kuras nav mazākaizsargāto sabiedrības grupu lokā, nav diskriminācija.
Civillikums paredz, ka vecāki primāri ir tie, kuri nodrošina savus bērnus ar ēdienu.
Attiecībā par brīvpusdienu finansēšanas avotu jānorāda, ka:
1.-4. klasei brīvpusdienas daļēji subsidē valsts (pārējo piemaksā attiecīgā pašvaldība);
5.-12. klasei brīvpusdienas ir katras pašvaldības iniciatīva. Tas nozīmē, ka tas nav pašvaldības pienākums, bet gan tās labā griba un finanšu iespējas.
Pirms ārkārtējās situācijas valsts un pašvaldības apmaksātas brīvpusdienas bija visiem 1.-4. klases skolēniem, kuri klātienē apgūst pamatizglītības programmas. Mācības klātienē ir pārtrauktas, tāpēc arī brīvpusdienas būtu pārtrauktas. Tomēr valdība ir noteikusi, ka valsts finansējumu var izlietot 1.-4. klases skolēnu ēdināšanai, kas nāk no trūcīgām, maznodrošinātām vai daudzbērnu ģimenēm. Ja paliek neizlietoti līdzekļi – arī 5.-9. klašu skolēnu ēdināšanai. Diskriminācija tā nav, jo tiek atbalstītas tās ģimenes, kurām palīdzība ir visvairāk nepieciešama. Uzturdošana ir vecāku pienākums. Ja vecākiem ir grūtības uzturēt bērnu, jāvēršas sociālajā dienestā.
Arī pirms ārkārtējās situācijas brīvpusdienas netika paredzētas tiem bērniem, kas mācās mājmācībā, ģimenē vai attālināti.
Brīvpusdienas netiek nodrošinātas nedz skolēnu brīvlaikos, nedz nedēļas nogalē! Tas ir vecāku pienākums gādāt par sava bērna uzturu.
Savukārt, ja ģimene neietilpst maznodrošinātas, trūcīgas vai daudzbērnu ģimenes kategorijā, bet sastopas ar grūtībām nodrošināt savus bērnus ar uzturu, aicinām pašvaldības katru gadījumu izvērtēt individuāli.
Ārkārtējā situācija izgaismo to, cik sociālās drošības un atbalsta sistēma un iespējas attīstīties, lai izrautos no sociālās atstumtības un nabadzības atvara, ir vāja. Redzams, arī ka daudzas Latvijas ģimenes sastopas ar grūtībām nodrošināt kaut vienu siltu ēdienreizi saviem bērniem. Brīvpusdienu nodrošināšana nav un nedrīkst būt sociāls ielāps un aizvietot vājo sociālās drošības un atbalsta sistēmu.
Ārkārtas situācijā primāri jāpalīdz tiem, kuriem palīdzība un atbalsts vajadzīgs visvairāk, un publiskie līdzekļi ir jālieto atbildīgi.