E-vēlēšanu iespējamā ietekme uz cilvēktiesībām

Valsts un pašvaldības darba pakāpeniska migrēšana uz digitālo un virtuālo vidi ir aktualizējusi arī tādu jautājumu, kā tehnisko risinājumu ieviešana pilsoniskajās līdzdalības formās, kas atvieglo ne tikai piekļuvi valsts un pašvaldību pārvaldei, bet tiek saskatīts kā risinājums aktīvākai sabiedrības iesaistei valsts politikas veidošanā.

Vēlēšanas kā pilsoniskās līdzdalības veidu, kam ir būtiska nozīme demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanā, arī skar tehnoloģiju attīstība un digitalizācijas izaicinājumi, tādēļ tiesībsargs šo Satversmes 101.pantā nostiprināto tiesību realizēšanai e-vidē ir pievērsis uzmanību un ir diskutējis, vai jaunie tehniskie risinājumi nodrošinātu šīs cilvēktiesības ievērošanu un vai ir saskatāmi riski  e-vēlēšanu ieviešanai valstī.

Globalizācija, kas ļauj Latvijas pilsoņiem brīvi ceļot un apmesties citās valstīs, ir aktualizējusi tādu aspektu – kā nezaudēt savu pilsoņu balsis, kuri nodarbinātības vai ģimenes apstākļu dēļ ir izceļojuši no valsts, bet vēlas saglabāt savu balsi Latvijas politiskajos procesos. Kā novitāte vēlēšanu procesā tiek aplūkotas e-vēlēšanas. Šo modeli šobrīd nav ieviesušas daudzas valstis, bet tas tiek minēts kā risinājums balsošanas nodrošināšanai prombūtnē esošiem vēlētājiem un balsošanas procesa vīzija nākotnē.

Publiskajās diskusijās tiek minēts, ka e-vēlēšanas varētu palielināt pilsonisko līdzdalību, tomēr šāds apgalvojums nav pierādīts, un visticamāk netiks apstiprināts, jo, lai ieviestu e-vēlēšanas, jāsaprot, cik digitalizēta ir sabiedrība – cik cilvēkiem ir tehniskas ierīces ar kvalitatīvu bezmaksas interneta pieslēgumu, kas pieļauj ikvienam piedalīties e-vēlēšanās.

Valstij  izšķiroties par e-vēlēšanu ieviešanu, ir jābūt arī atbildīgai, apzinoties, cik droša vai nedroša ir balsošanas sistēma.

Runājot par pasaules pieredzi, jāatzīmē, ka ir valstis, kas mēģināja ieviest e-vēlēšanas, un pieredze ir dažāda:

• Igaunijā e-vēlēšanas notiek kopš 2005.gada, tomēr šo sistēmu ir skarbi kritizējusi Mičiganas universitātes ekspertu grupa, kura ir informējusi Igauniju par daudzām tehniskām problēmām un “drošības caurumiem”;
• Norvēģija e-vēlēšanas mēģināja ieviest divas reizes – 2011.gadā  un 2013.gadā, bet pilotprojektu apturēja;
• Šveicē e-vēlēšanas mēģināja ieviest laika posmā no 2009.- 2018.gadam, bet drošības apsvērumu dēļ projekts tika apturēts;
• Austrālijā e-vēlēšanas provinces līmenī organizē kopš 2011.gada. Lai arī drošības eksperti ir apšaubījuši šī procesa drošību, e-vēlēšanas tiek turpinātas.

Interneta balsošana jeb e-vēlēšanas ir izskanējis kā arguments vēlētāju aktivitātes palielināšanai, tomēr eksperti norāda, ka e-vēlēšanas rada tikai lielākas ērtības tiem jau sabiedrības aktīvajiem cilvēkiem, kas iet vēlēt, bet sabiedrības pilsoniskās līdzdalība  palielināšana ir paliekoša problēma. E-vēlēšanu ieviešana atvieglotu balsošanu diasporai un īslaicīgā prombūtnē esošiem vēlētājiem, bet paliek neatrisināts drošības jautājums.

Drošības ziņā problēmas tiek saskatītas balsu nodošanas un balsu saskaitīšanas posmos:

E-vēlēšanu pastāvēšanas iespēja nav izslēgta, un tieši tāpēc noteikti būtu atbalstāma pētniecība par rezultātu verificēšanu un drošības garantijām e-vēlēšanu procesā, tomēr šobrīd šī modeļa ieviešana Latvijā, apzinoties iespējamos riskus, no cilvēktiesību viedokļa nebūtu vēlama.