Kas ir eidžisms? Un kāda tam saistība ar vecuma diskrimināciju?

Tiesībsarga biroja pārstāve piedalījās EQUINET (Eiropas līdztiesības iestāžu tīkls) un AGE Platform Europe (Eiropas senioru NVO tīkls) rīkotajā seminārā “Par eidžisma un vecuma diskriminācijas apkarošanu pret vecāka gadagājuma cilvēkiem: tiltu būvēšana starp Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības iestādēm un senioru NVO” (Tackling Ageism and Age discrimination against Older people: Building Bridges between Equality Bodies & Older Person’s Organisations) 2019.gada 27.-28.jūlijā Vācijas Labklājības ministrijā (Bundesministerium für Familie, Senioren, Frauen und Jugend) Berlīnē.

 

Tajā gūtas vērtīgas un arī plašākai sabiedrībai noderīgas atziņas. Lūk, dažas no tām:

  1. eidžisms ir veids, kādā mēs domājam, jūtam un rīkojamies attiecībā pret vecumu un novecošanu. Izjūtu līmenī tie ir aizspriedumi; domāšanas līmenī tie ir stereotipi; rīcības līmenī tā ir diskriminācija;
  2. diskriminācija uz vecuma pamata neaprobežojas tikai ar nodarbinātības jomu, tā aptver arī sociālo jomu, veselības aprūpi, izglītību, stipendijas, pakalpojumus u.c. dzīves sfēras. Taču salīdzinājumā ar citām diskriminācijas formām tā ir relatīvi neredzama. Atbilstoši ES tiesiskajam regulējumam tā tiek atspoguļota kā “vieglas” formas diskriminācija, salīdzinot, piemēram, ar diskrimināciju, pamatojoties uz rasi, kaut faktiski tā ir viena no būtiskākajām diskriminācijas formām. Līdz ar to ES līmenī vēl nav pieņemts regulējums par diskriminācijas aizliegumu citās dzīves sfērās, kas ir ārpus darba tirgus. Taču, neskatoties uz to virkne ES dalībvalstu nacionālā līmenī ir gājušas ārpus ES obligāto prasību tvēruma, nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi uz vecuma pamata arī citās dzīves jomās ar nacionālo regulējumu un vietējās Cilvēktiesību aizsardzības iestādes darbību (vērtējot šo problēmu caur diskriminācijas prizmu);
  3. cilvēktiesībām nav derīguma termiņa, tās vienādi piemīt jebkura vecuma cilvēkiem. Lai atrisinātu vecuma diskriminācijas problēmu, vispirms ir jābūt prasmei atpazīt diskrimināciju. Līdz ar to ir jāizglīto ne tikai seniori, bet visa sabiedrība kopumā. Turklāt ir jāvairo sabiedrības “vecuma pratība”. Cilvēks nekļūst vecs pēkšņi vienā dienā. Novecošana sākas ar piedzimšanas brīdi un ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, nevis slimība vai defekts, kā to pozicionē pretgrumbu krēmu reklāmas medijos. Ir nepieciešams mainīt sabiedrības uztverē attēlu, kas simbolizē novecošanu (tajā ir jāparāda tas, ka novecošana ir viss dzīves ceļš). Tas ir jāveic sociālajos tīklos, skolās, bērnudārzos, televīzijā u.c.
  4. nacionālajām Cilvēktiesību aizsardzības iestādēm kā sabiedriskās domas influenceriem (iedvesmotājiem), ir iespēja mainīt visas sabiedrības izpratni par vecumu, kā arī visas valsts politiku kopumā. Vislabāk to var panākt, savstarpēji sadarbojoties ar sabiedrību, jo sevišķi ar senioru NVO. Turklāt, veidojot dialogu ar valdību un likumdevēju, ir svarīgi likt saprast, ka šādas rīcības pamatā nav vēlme pretnostāties, pasakot, ka “mēs esam pret Jums”, bet veidot saskaņotu komandas darbu, sadzirdot vienam otru. Ir ļoti būtiski veidot alianses, darba grupas un sadarbību nacionālā un starptautiskā līmenī, kur būtu pārstāvētas visas iesaistītas puses – nacionālā Cilvēktiesību aizsardzības iestāde, valdība, parlaments, senioru NVO un citi sabiedrības pārstāvji;
  5. daudzās valstīs pastāv problēma – kā paziņot par diskrimināciju. Proti, valstī nav vienota telefona numura, kur cilvēki varētu ziņot par diskrimināciju, cilvēki nezina, kur vērsties diskriminācijas gadījumā. Nav arī uzticības tālruņu, kas domāti veciem cilvēkiem (ir tikai bērniem). Turklāt aktuāla problēma ir pierādīšanas aspektā – cilvēks apzinās, ka ir ticis diskriminēts, taču to ir ļoti grūti pierādīt. Daļa cilvēku baidās sūdzēties, lai viņus neidentificētu kā konfliktējošas personas. Cita daļa cilvēku netic risinājuma iespējamībai;
  6. pansionātos saistībā ar izturēšanos pret veciem cilvēkiem ir vienādās problēmas visā Eiropā, neatkarīgi no valsts labklājības un tā, vai pansionāts ir privāts vai valsts finansēts. Personāls ir mazapmaksāts, izdedzis, senioros neieinteresēts. Itālijā, piemēram, trūkst vienotu standartu un prasību pansionātiem, līdz ar to nevar pārmest konstatētos pārkāpumus pat, ja tie ir acīmredzami, jo nav uz ko pamatoties. Pansionāti Eiropā ir orientēti tikai uz rezidentālo standartu nodrošināšanu un cilvēka pamatvajadzību apmierināšanu – pabarošanu un sanitāro apkopi. Pietrūkst aktivitātes, kas veicinātu senioru iesaisti sabiedriskajā dzīvē, mākslā, mūzikā, fiziskās aktivitātēs, apmācībās, tīklošanā u.tml. Cilvēki jūtas vientuļi un izolēti. Tas balstās stereotipos par to, ka vecumdienās cilvēki ir pasīvi un kūtri. Nav kultorgu un personu ar specializāciju gerontoloģijā, kā arī trūkst “Vecumu izprotošu” (“Age wise”) programmu valsts līmenī, kas vairotu vecuma pratību, kā to, piemēram, īsteno Īrijā;
  7. veselības aprūpes jomā Eiropā ir līdzīgas problēmas – aprūpe nav orientēta uz rehabilitāciju, bet pārlieku lielu medikamentu lietošanu. 30% no eiropiešu nav piekļuves ilgtermiņa sociālai aprūpei (pansionātiem). Veciem cilvēkiem ārstē simptomus un sūdzības, nevis slimības, kas balstās uz diagnozi. Depresiju, kurai nav klīniska rakstura, ārstē ar nopietnām psihotropām zālēm. Vienlaikus ir mediķu un sabiedrības neizglītotība par demenci un vecuma plānprātību, uzvedības un kustību traucējumiem. Līdz ar to ir nepamatota vecuma īpatnību, slimību, kustību un uztveres izmaiņu norakstīšana uz demenci. Veselības aprūpes jomā trūkst geriatrijas speciālistu, līdz ar to personāls lielākoties nav izglītots vecuma jautājumos. Ir nepieciešama ne tikai personāla izglītošana geriatrijas jautājumos, bet arī  geriatrijas kā obligāta kursa ieviešana medicīnas skolās. Nav racionāli noteikti vecuma limiti – kad valsts apmaksā pārbaudes uz vēzi, kolonoskopiju, mamogrāfiju u.c. izmeklējumus. Tai vecuma grupai, kurā atbilstoši pētījumiem ir vislielākā vēža saslimstība un risks, nav pieejama bezmaksas pārbaude. Cilvēki pēc 65 saskaras ar fundamentālām izmaiņām un ierobežojumiem attiecībā pret viņiem veselības aprūpes jomā, kas nav racionāli un zinātniski pamatoti. Vecāki cilvēki tiek fiziski un medikamentozi ierobežoti (fiksēti un sazāļoti). Visvairāk tiek diskriminēti seniori ar invaliditāti un sievietes. Veselības aprūpes jomā ir jātiecas uz senioru individuālo vajadzību apmierināšanu. Katrs pacients ir individuāls ar savām atšķirīgām kaitēm un vajadzībām;
  8. visvairāk tiek diskriminētas sievietes – uz vecuma un dzimuma pamata. Sievietēm pensijas ir par 40% zemākas, nekā vīriešiem. Sabiedrībā valda stereotips, ka vecums ir tikai sieviešu problēma, sievietes nedrīkst novecot – jākrāso sirmie mati, jāgludina grumbas u.tml. Viens no būtiskiem vecuma diskriminācijas iemesliem – autonomijas zudums;
  9. visi cilvēki ir atšķirīgi, tajā skaitā veci cilvēki, piemēram, vecuma posmā no 65-95 tie ir ļoti atšķirīgi. Tāpat ne visi, kam ir 95, ir vienādi. Taču sabiedrībā ar veciem cilvēkiem parasti saprot homogēnu cilvēku masu. Tā pati problēma ir medicīnā – senioriem ir vienāda pieeja neatkarīgi no dzimuma, tos skata caur vienu prizmu kā vienotu kopumu. Taču vecumdienās ir ļoti būtiskas atšķirības slimībās starp dzimumiem. Cilvēki atšķirībā no citām dzīvām radībām vecumdienās kļūst atšķirīgāki viens no otra;
  10.  saskaņā ar pēdējiem Eirobarometra (Eiropas Parlamenta veiktā aptauja) rezultātiem, 80% no Eiropas strādājošiem nevēlētos strādāt ar kolēģi virs 65 gadiem. Beļģijā diskriminācija uz vecuma pamata nodarbinātības jomā sākas jau no 35-45 gadu vecuma. Vācijā puse no visām Labklājības ministrijā saņemtajām sūdzībām nodarbinātības jomā ir par diskrimināciju uz vecuma pamata. 25% no saņemtajām sūdzībām ir par vecuma diskrimināciju pakalpojumu piekļuvē. Līdz ar to Vācijā ir pat izveidota speciāla ekspertu komisija, kas strādā ar problēmjautājumu – kā izskaust diskrimināciju uz vecuma pamata. Vācijas Labklājības ministrija ir ciešā sadarbībā ar nacionālajām Cilvēktiesību aizsardzības iestādēm. Kā norādīja Vācijas Labklājības ministrija, arī Vācijā, lai arī tā ir labklājības valsts, liela daļa senioru dzīvo nabadzībā;
  11.  Itālijā ir ļoti spēcīga darba tiesību aizsardzība. Izredzes tiesā uzvarēt darba tiesību strīdā darbiniekam (neatkarīgi no vecuma) ir 99%. Iemesls – valstī ir ļoti laba tiesībpratība darba tiesību jomā;
  12.  saskaņā ar veiktajiem pētījumiem sabiedrība ļoti strauji noveco. Šobrīd ¼ daļa no Eiropas iedzīvotājiem ir vecāka par 60 gadiem. 2060.gadā 1/3 pasaules iedzīvotāju būs virs 65 gadiem, savukārt līdz 2080.gadam personu, kas ir virs 80 gadiem, skaits dubultosies. Prognozes liecina, ka katra otrā šobrīd dzimusī meitene varēs sasniegt līdz pat 102 gadu vecumu;
  13.  taisot informatīvās kampaņas, ir svarīgi, lai tās būtu mērķgrupas uzrunājošas. Piemēram, Beļģija īstenoja informatīvu kampaņu “Par jaunu, par vecu” ar klišejiskiem zīmējumiem un apgalvojumiem (plakātu veidā pilsētas ielās), lai pirmšķietami samulsinātu un liktu aizdomāties. Slovēnija veido informatīvas rokasgrāmatas darba devējiem par vecu cilvēku nodarbināšanu. Anglijā tika radīta grāmata, kurā tika publicēti bērnu rakstītie stāsti par kādu savas valsts senioru (no 1 pasaules valsts 1 bērns par 1 savas valsts senioru). Eiropas senioru NVO pārstāvji iesaka īstenot kampaņu ar ikdienišķiem stāstiem, kuros cilvēki var identificēt sevi un, iespējams, saskatīt pret sevi vērstu diskrimināciju uz vecuma pamata; jocīgus un īsus video, kas piesaista uzmanību; bērnu zīmējumu un eseju konkursus, kas veicinātu attiecības starp paaudzēm (intergeneration relationship);
  14.  Eiropā trūkst pētījumu par vecumu, līdz ar to nav zinātniski pamatotu secinājumu, kas varētu iniciēt pārmaiņas. Ja ir kāds pētījums, tad tas tiek izplatīts ļoti šaurā lokā. Turklāt pētījumiem trūkst finansējuma. Taču lielāka problēma par naudas trūkumu ir empātijas un intereses trūkums par veciem cilvēkiem. Otra galējība – Lielbritānijas piemērs – ir pētījumi un pat speciāla bibliotēka par senioru tēmu, novecošanu, vecumu u.tml. Taču to maz kas izmanto un nav, kas liek lietā tajā atrodamos pētījumus;
  15.  senioriem trūkst informācijas par mūžizglītības iespējām. Turklāt pastāv diskriminācija stipendiju un studiju kredītu pieejamībā. Piemēram, Zviedrijā studiju kredītu var saņemt tikai līdz 57 gadu vecumam. Līdzīga problēma ir arī Lielbritānijā un Vācijā;
  16.  diskriminācijas gadījumā ir jāpatur prātā, ka cilvēkam vienlaikus var būt vairākas identitātes un aspekti, uz kuru pamata var tikt diskriminēts. Piemēram, tumšādains netradicionālas seksuālās orientācijas seniors var tikt diskriminēts ne tikai uz vecuma pamata, bet arī sakarā ar ādas krāsu un seksuālo orientāciju.

 

Noslēgumā ASV psihologa R.Butler (1969.gads) atziņa: “Vislielākais zaudējums vecumdienās ir izvēles iespēju zaudēšana”.