Par likumprojekta par Satversmes 111.panta grozījumu atbilstību Satversmei

Tiesībsargs ir saņēmis Centrālās vēlēšanu komisijas vēstuli, kurā komisija lūdz sniegt viedokli, vai Satversmes[1] izpratnē likumprojekts “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” pēc formas vai satura ir pilnīgi izstrādāts. Tiesībsarga ieskatā likumprojekts nav uzskatāms par pilnībā izstrādātu gan pēc formas, gan tā satura, līdz ar to tas neatbilst Satversmē ietvertajam nosacījumam iesniegt pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu.

Skaidrojums

Centrālajā vēlēšanu komisijā, ar nolūku vākt vēlētāju parakstus, lai ierosinātu tautas nobalsošanu, ir iesniegts likumprojekts “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”, kas paredz izteikt 111. pantu šādā redakcijā: “Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Piespiedu vakcinācija ir aizliegta. Ierobežojumu noteikšana nevakcinētajiem ir aizliegta.”

Atbilstoši likumā “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” noteiktajam [2] Centrālā vēlēšanu komisija ir tiesīga atteikt likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju, ja tas pēc formas vai satura nav pilnībā izstrādāts.

Pilsoņu kopuma iniciēts likuma grozījumu projekts, arī Satversmes grozījumu projekts ir likuma projekts un tam jāatbilst tiem pašiem kritērijiem, kas ir izvirzīti ikvienam normatīvajam aktam. Likumprojekts, uzsākot tautas likumdošanas iniciatīvas īstenošanu, tiek virzīts noteiktā kārtībā līdz tā pieņemšanai Saeimā vai izlemšanai tautas nobalsošanā. Tādējādi likumprojekta saturam un kvalitātei jau sākotnēji jābūt tādai, ka tas ir tiesiski derīgs, lai par to balsotu Saeima vai tauta.

Augstākā tiesa, izskatot sūdzības par atteikumu reģistrēt likumprojektu, ir norādījusi, ka, pārbaudot, vai iesniegtais projekts ir pilnīgi izstrādāts, jāvērtē, vai tas gan pēc formas, gan satura atbilst likumprojekta izstrādei izvirzītajām prasībām.

Pirmais kritērijs – projektam ir jābūt pilnīgi izstrādātam pēc formas, nozīmē, ka tam ir jāatbilst normatīvo aktu projektu izstrādāšanas prasībām.

Otrais kritērijs – projektam jābūt pilnīgi izstrādātam pēc satura, nozīmē, ka likumprojekts nedrīkst būt pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām, kā arī tas nedrīkst nonākt pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām.

Vērtējot iesniegto likumprojektu, atbilstoši tiesas iestrādātajai metodikai, tiesībsargs atzina, ka tas neatbilst Ministru kabineta noteikumos “Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi” izvirzītajām prasībām, proti, nav ievērotas valsts valodas gramatiskās normas.

Savukārt, vērtējot iesniegtā likumprojekta atbilstību otrajam kritērijam, tiesībsargs secināja, ka arī pēc satura iesniegtais likumprojekts nav atzīstams par pilnīgi izstrādātu.

Likumprojekts paredz papildināt Satversmes 111.pantu, kas aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu, ar diviem teikumiem: pirmais teikums “Piespiedu vakcinācija ir aizliegta.” un otrais teikums “Ierobežojumu noteikšana nevakcinētajiem ir aizliegta.

Attiecībā uz pirmajā teikumā iekļauto piespiedu vakcinācijas aizliegumu, jānorāda, ka jau šobrīd no Satversmes un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem dokumentiem izriet valsts pienākums atturēties no pārmērīgas iejaukšanās tiesību uz personas neaizskaramību un tiesību uz veselību realizācijā.

No Satversmes 111.panta un starptautiskajiem dokumentiem izriet, ka tiesības uz veselību ietver ne tikai konkrētas tiesības, piemēram, tiesības uz veselības aprūpi, bet arī konkrētas brīvības, piemēram, brīvi kontrolēt savu veselību un ķermeni, kas nozīmē, piemēram, ka cilvēks nedrīkst tikt ārstēts bez viņa piekrišanas.

Arī Satversmes 94.pants (personas neaizskaramība) un 96.pants (privātās dzīves neaizskaramība) ietver tiesības uz savu ķermeni, tiesības brīvi pieņemt lēmumus par dažādiem ar veselības aprūpi saistītiem pasākumiem, tostarp, arī tiesības nodarīt kaitējumu savai veselībai, kā arī paredz valstij pienākumu atturēties no jebkādas iejaukšanās cilvēka ķermenī bez viņa piekrišanas, pret personas gribu.

Savukārt Satversmes 95.pants, kurā nostiprināts cilvēka cieņas princips, uzliek valstij pienākums par leģitīmu (likumīgu) atzīt tikai tādu rīcību, kas neapdraud cilvēka cieņu, bet no 99.panta izriet tiesības izvēlēties saņemt noteikta veida ārstēšanu vai atteikties no tās reliģiskās pārliecības dēļ.

Tādējādi Satversme garantē personai tiesības pieņemt lēmumus jomās, kas skar personas dzīvi, tiesības lemt par savu ķermeni, pieņemt vai atteikties no ārstēšanas kopumā vai no kāda konkrēta veselības aprūpes pakalpojuma. Minētās normas liedz valstij veikt jebkādas medicīniskas manipulācijas, piemēram, vakcināciju, pret personas gribu, piespiedu kārtā, līdz ar to tiesībsargs uzskata, ka Satversmes 111. pantu nav nepieciešams papildināt ar teikumu “Piespiedu vakcinācija ir aizliegta.

Savukārt attiecībā uz otrajā teikumā iekļauto pamattiesību ierobežojumu aizliegumu, jānorāda, ka pamattiesības garantē personas brīvību, taču šo brīvību valstij jāgarantē ekskluzīvi nevis vienai konkrētai personai, bet visām personām vienlaikus. Šā iemesla dēļ vienas personas pamattiesības ierobežo citas personas pamattiesības.

Tiesību zinātnē ir nostiprināts, ka lielākā daļa pamattiesību nav absolūtas, un, pastāvot noteiktiem apstākļiem, valsts var tās ierobežot.

Minētais princips izriet no starptautiskajiem dokumentiem[3] un ir iestrādāts Satversmes 116.pantā, kas noteic, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 96., 97., 98., 100., 102., 103., 106. un 108.pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu (Satversmes 99.pants).

Turklāt Satversmes tiesa ir atzinusi, ka arī tās pamattiesības, kas nav minētas Satversmes 116. pantā (piemēram, 111.pantā garantētās tiesības uz veselību, 107.pantā garantētās tiesības uz atbilstošu darba samaksu), nav absolūtas un tām var noteikt ierobežojumus. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar citos Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām, gan ar Satversmes 89.pantā noteikto valsts pienākumu aizsargāt personas pamattiesības, gan arī ar citām Satversmes normām.

Noskaidrot, vai cilvēktiesību ierobežojums ir attaisnojams, ir iespējams atbildot uz jautājumiem, vai attiecīgais ierobežojums ir noteikts ar likumu, vai tam ir leģitīms mērķis un vai tas ir samērīgs.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesībsargs secināms, ka gan Satversme kopumā un konkrēti tās 116. pants, gan Latvijai saistošās starptautiskās tiesību normas pieļauj noteikt pamattiesību ierobežojumu, lai aizsargātu citu cilvēku pamattiesības, līdz ar to teikums “Ierobežojumu noteikšana nevakcinētajiem ir aizliegta.”, tiesībsarga ieskatā ir pretrunā Satversmes 89. un 116. pantam un Latvijai saistošajām tiesību normām.

 

[1] Satversmes 78. pants

[2] Likuma “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” 23.panta piektā daļa

[3] Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.panta otrā daļa, ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 4.pants, Pārskatītās Eiropas sociālās hartas G pants.

PĀRĒJĀS ZIŅAS

IELĀDĒT VĒL