Tiesībsargs kategoriski iebilst pret atlīdzības nemaksāšanu aizbildņiem

Šodien valdības sēdē plānots skatīt jautājumu par atlīdzības maksāšanas kārtību aizbildņiem par pienākuma veikšanu. Viens no variantiem, kuram valdība iepriekš paudusi atbalstu, paredz no 2018. gada pārtraukt atlīdzības izmaksu par aizbildņa pienākumu pildīšanu, neskatoties uz to, ka šāds risinājums var samazināt aizbildņu un līdz ar to palielināt institucionālā aprūpē esošu bērnu skaitu. Tiesībsargs kategoriski neatbalsta šādu risinājumu.

Šobrīd valsts maksā aizbildnim pabalstu bērna uzturam 45,53 EUR apmērā mēnesī par katru bērnu, bet par aizbildņa pienākuma veikšanu atlīdzības apmērs ir 54,07 EUR mēnesī neatkarīgi no aizbildnībā esošo bērnu skaita. Savukārt no 2018.gada pabalstu bērna uzturam plānots maksāt dubultā minimālo uzturlīdzekļu apmērā, bet atlīdzību par aizbildņa pienākuma veikšanu vairs nemaksāt.

Šāds risinājums nereti tiek pamatots ar to, ka bērns finansiāli nezaudēs, jo dubultosies uzturnauda, un aizbildņi ir vecāku aizvietotāji, bet vecākiem taču par savu pienākumu pildīšanu valsts nemaksā. Šāds uzskats ir maldinošs.

Tiesībsarga birojs saskata vairākus pretargumentus apgalvojumam, ka tiks palielināts pabalsts bērna uzturam divkāršu minimālo uzturlīdzekļu apmērā. Pirmkārt, pabalsts bērna uzturam un atlīdzība par pienākumu pildīšanu ir divas dažādas lietas, kas nav savstarpēji saistītas. Uzturnauda ir paredzēta aizbilstamā bērna vajadzībām, bet atlīdzība aizbildnim – ir paredzēta aizbildnim par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Tie ir divi dažādi pabalsti, dažādām personām ar dažādu mērķi. Otrkārt, ja bērnam ir iecelts aizbildnis, vecākiem ir pienākums maksāt aizbildnim uzturlīdzekļus ne mazāk, kā minimālo uzturlīdzekļu apmērā. Ja vecāki uzturlīdzekļus nemaksā, aizbildnim ir pienākums nodrošināt, ka bērns saņem uzturlīdzekļus no saviem vecākiem. Lai to nodrošinātu, aizbildnim ir tiesības vērsties tiesā. Tātad jau pašlaik aizbildnim ir tiesības un pienākums piedzīt aizbilstamā uzturam uzturlīdzekļus divkāršu minimālo uzturlīdzekļu apmērā – no mātes un no tēva. Praksē tas netiek darīts, lai nebojātu attiecības, jo aizbildņi visbiežāk ir bērna un viņa vecāku radinieki. Pabalsta attiecīgajā apmērā ieviešana ir apsveicama, lai aizbildnim nav jātiesājas un viņš var rūpēties par bērnu, taču tam nav kopsakara ar atlīdzības nemaksāšanu.

Arī apgalvojumam, ka atbilstoši Civillikumam aizbildnis aizvieto bērnam vecākus (Civillikuma 252.pants), un vecāki, kuri aprūpē savu bērnu, nesaņem īpašu pabalstu par to. Arī šim apgalvojuma ir pretarguments – vecākiem ir likumisks pienākums aprūpēt savu bērnu, tāpēc nav atlīdzības. Personai, kura uzņēmusies aizbildņa pienākumu, nav likumiska pienākuma aprūpēt svešu bērnu, tāpēc par pienākumu pildīšanu jāmaksā atlīdzība. Turklāt Civillikuma 307.pants nosaka, ka aizbildnim, kas neatrodas taisnas līnijas radniecībā ar aizbilstamo, nosakāma taisnīga atlīdzība.