Privātpersonas tiesības izplatīt sabiedrībai būtisku informāciju

Cilvēku iesaiste sabiedriskajos procesos un vēlme dalīties ar būtisku informāciju,  respektējot personu tiesības uz privātumu, ir atbalstāma un novērtējama. Sociālo paradumu izmaiņas padarījušas par neiespējamu aprobežot žurnālistikas jēdzienu vienīgi ar reglamentētas profesijas darbību.

Tiesības brīvi paust uzskatus un iegūt informāciju par aktuāliem notikumiem sabiedrībā ir viens no būtiskākajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem un viens no svarīgākajiem nosacījumiem tās progresam. Demokrātiskā sabiedrībā īpaša nozīme tiek piešķirta presei.  Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), izskatot ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 10.pantu saistītas lietas, vienmēr ir norādījusi uz preses nozīmīgo lomu, sniedzot sabiedrībai informāciju par būtiskām norisēm.

“Preses un citu ziņu mediju brīvība sniedz sabiedrībai vienu no svarīgākajiem līdzekļiem atklāt un veidot viedokli par politisko līderu idejām un attieksmi. Presei ir jāsniedz informācija un idejas par sabiedrību interesējošiem tematiem un sabiedrībai ir tiesības to saņemt.” [1] ECT judikatūrā atzīts, ka prese spēlē nozīmīgo un nepieciešamo “sargsuņa” lomu. Žurnālisti un prese klasiskā izpratnē runā sabiedrības vārdā, pauž sabiedrības priekšlikumus, rūpes un satraukumu par dažādiem būtiskiem notikumiem. “Žurnālista loma un mērķis demokrātiskā sabiedrībā, ievērojot robežas attiecībā uz citu cilvēku reputāciju un tiesībām, ir dalīties ar informāciju un idejām par visiem sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem. Žurnālista tiesības informēt sabiedrību izriet no tiesībām uz izpausmes brīvību.”[2]

Vienlaikus sabiedriskās debates mūsdienās notiek ne tikai “tradicionālajā” presē. Sociālie tīkli ir kļuvuši par nozīmīgu informācijas apmaiņas un izziņas līdzekli. Dažkārt cilvēki tos lieto daudz biežāk nekā “tradicionālos” medijus. Starpnieki, tādi kā Twitter, Facebook un Google ir kļuvuši par svarīgām platformām, kas ļauj piekļūt mediju saturam, kā arī veicina “pilsoniskās žurnālistikas” attīstību. Cilvēki “pilsoniskās žurnālistikas” ietvaros dalās ar saistošiem materiāliem par sabiedrību interesējošām tēmām, tostarp par politiķu un amatpersonu iespējamām prettiesiskām darbībām. Rodas juridiskas un ētiskas dabas jautājumi par lasītāju, kas iesaistījušies ziņu veidošanas procesā, tiesībām atspoguļot sabiedrībai nozīmīgu informāciju, kā arī tiesībām apmeklēt amatpersonu vai politiķi viņa dzīvesvietā un uzdot viņam jautājumus.

Ir dzirdēti viedokļi, ka šie “pilsoniskās žurnālistikas” pārstāvji nav žurnālisti klasiskā izpratnē.

Patiesi, šobrīd Latvijā spēkā esošā žurnālista definīcija paredz, ka žurnālists ir persona, kura vāc, apkopo, rediģē vai citādā veidā sagatavo materiālus masu informācijas līdzeklim un kura ar to noslēgusi darba līgumu, vai veic šo darbu masu informācijas līdzekļa uzdevumā, kā arī žurnālistu apvienību biedrs.[3]

Taču līdzās šai tradicionālajai žurnālista definīcijas institucionālajai pieejai atbilstoši ECT un Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) judikatūrai noteikti jāņem vērā arī funkcionālā pieeja, proti, kad persona veic žurnālistam raksturīgās funkcijas (vāc materiālus un atspoguļo sabiedrībai svarīgu informāciju), vienlaikus ievērojot profesionālo atbildību.

No ECT judikatūras izriet, ka “žurnālistikas darbības” ir darbības, kuru mērķis ir publiskot informāciju, viedokļus vai idejas ar jebkāda izplatīšanas līdzekļa palīdzību.[4] Kā atzinusi ECT, “lietotāju izteikšanās tīmeklī rada nepieredzētu vārda brīvības platformu” un ziņu un komentāru publicēšana tīmekļa vietnē ir žurnālistikas darbība.[5]  Ņemot vērā tīmekļa būtisko lomu sabiedrības piekļuves ziņām paplašināšanai un informācijas izplatīšanas veicināšanai, (..) blogeru un populāru sociālo mediju lietotāju funkcija var tikt pielīdzināta “sabiedrisko uzraugu” (lomai), ciktāl ir runa par Konvencijas 10.pantā piešķirto aizsardzību.[6]

ECT atzinusi, ka “sargsuņa” lomu var spēlēt arī nevalstiskās organizācijas (turpmāk – NVO). “Kad NVO pievērš uzmanību sabiedrību interesējošām lietām, tā īsteno sabiedriska sargsuņa lomu, kas ir tikpat nozīmīga kā presei.” [7] ECT spriedumā lietā “Vides aizsardzības klubs pret Latviju” pievērsa uzmanību tam, ka “būdama nevalstiska organizācija, kas specializējusies šai jomā, sūdzības iesniedzēja puse ir pildījusi savu “sargsuņa” lomu, ko tai piešķīris likums par vides aizsardzību. Tāda organizācijas piedalīšanās ir būtiska demokrātiskai sabiedrībai, tiesa uzskata, ka tā līdzinās preses lomai, kā to nosaka tās pastāvīgā jurisprudence.” [8] Pietiekami svarīga ir arī NVO specializācija konkrētajā jomā.

Tomēr jāņem vērā, ka ne katrs informācijas atspoguļojums timeklī, būs uzskatāms par žurnālistiku. Kā minēts EST spriedumā lietā C-345/17 ģenerāladvokātes Eleonoras Šarpstones sniegtajos secinājumos, “nekādi neizriet tas, ka jebkāda informācijas izpaušana par identificējamu personu, ko veicis indivīds, publicējot tīmeklī materiālu, ir jākvalificē kā žurnālistika (..).”[9] Svarīgs žurnālistikas priekšnoteikums ir diskusijas veicināšana par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem. “Pārbaudot, vai publikācija, ar ko atklāj privātās dzīves elementus, skar arī sabiedrības interešu jautājumu, ECT ņem vērā to, cik būtisks sabiedrībai ir jautājums, kā arī izpaustās informācijas raksturu.

Politiķu un amatpersonu darbība, iesaiste apšaubāmos un nelikumīgos darījumos, noteikti ir temati, kas sabiedrībai (nodokļu maksātājiem) būtu jāzina. Tomēr “pārliecība par neatņemamām tiesībām filmēt un publiskot videoierakstus (..) tikai tādēļ, ka tās ir amatpersonas, vai vienkāršs vuārisms nozīmētu, ka kritērijs “tikai un vienīgi žurnālistikas nolūkiem” nav izpildīts.”[10]

Jebkuram žurnālistam, izmantojot tiesības uz vārda brīvību, ir jāatceras arī par uzliktajiem pienākumiem un atbildību. Žurnālista galvenais uzdevums ir sniegt sabiedrībai patiesu un pārbaudītu informāciju. Faktu atspoguļojumam žurnālista veidotajā saturā jābūt objektīvam un skaidram. Žurnālists gādā par viedokļu daudzveidību. Žurnālisti nodala ziņas un analīzi no komentāriem un viedokļiem. Žurnālista avoti ir aizsargājami. Tāpat arī ikvienai personai, kas “pilsoniskās žurnālistikas” ietvaros publicē informāciju, līdzīgi kā citiem žurnālistiem ir jāievēro pienākums par precīzas un uzticamas informācijas sniegšanu, kā arī jārīkojas labā ticībā.

Jānorāda, ka pieņemamās kritikas robežas attiecībā uz amatpersonām ir plašākas nekā uz vienkāršām privātpersonām, pat ja tām nevar piemērot tos pašus kritērijus kā politiķiem.[11] Tas skaidrojams ar to, ka politiķu un amatpersonu rīcība apzināti tiek pakļauta kontrolei no žurnālistu un nevalstisko organizāciju puses.

Ļoti svarīgi ir samērot sabiedrības tiesības iegūt informāciju par būtiskiem notikumiem un iespējamu politiķa vai amatpersonas likumpārkāpumu ar šo personu tiesībām uz privāto dzīvi. Jāpatur prātā, ka privātās dzīves jēdzienā ietilpst arī personas dati, tostarp personas attēls, kā arī mājoklis un korespondence. Atspoguļojot informāciju, jāaizsargā amatpersonas vai politiķa bērnu un citu ģimenes locekļu tiesības. Sagatavojot informāciju par politiķi vai amatpersonu, apmeklējot viņu mājoklī, tā būs iejaukšanās šīs personas privātajā dzīvē. Tādējādi būs jāspēj atbildēt uz jautājumu, vai tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.  Ikvienam (arī politiķim un amatpersonai) ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. “Pat situācijā, kad persona veic valsts deleģētas publiskas funkcijas, tai ir tiesības uz noteiktu privātās dzīves aizsardzības līmeni.”[12]Arī ja publicējamā informācija ir sabiedriski nozīmīga, jāizvērtē, vai personai nodarītais kaitējums ir samērīgs ar sabiedrības ieguvumu no publicētajām ziņām. Publicēšanas gadījumā būs jāspēj atbildēt uz jautājumu par publicētās informācijas mērķi.

Respektējot ikviena iedzīvotāja tiesības uz vārda brīvību, jāatgādina par tiesībām ziņot par iespējamiem likumpārkāpumiem.  Ja privātpersonai ir aizdomas par politiķa vai amatpersonas nelikumīgām darbībām, nepieciešams ziņot attiecīgajām iestādēm, piemēram Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam vai policijai.  Š.g. 1.maijā spēkā stājās Trauksmes celšanas likums, regulējot gadījumus, kad ikviens indivīds var celt trauksmi jeb ziņot citastarp par amatpersonu bezdarbību, nolaidību vai dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Likums paredz nodrošināt trauksmes cēlēja anonimitāti.