Atzinums pārbaudes lietā Nr. 2024-74-3B

Tiesībsarga atzinums pārbaudes lietā Nr. 2024-74-3B par kriminālprocesā veiktās aizturēšanas tiesiskumu un samērīgumu

Kurš pieteica un par ko?

Pamatojoties uz privātpersonas iesniegumu, tiesībsargs izskatīja pārbaudes lietu Nr. 2024-74-3B par kriminālprocesā veiktās aizturēšanas nepieciešamību un samērīgumu.

 Kādu iespējamo pārkāpumu izvērtē?

Tiesībsargs savā atzinumā sniedza vērtējumu par tiesību uz brīvību iespējamo pārkāpumu.

 Problēmas īss raksturojums, citi būtiskie lietas apstākļi

Kā izriet no lietas faktiskajiem apstākļiem, tad kriminālprocesa ietvaros iesniedzēja tika aizturēta, jo iepriekš telefoniski atteicās ierasties uz nopratināšanu, lai gan pirms tam tika izsniegta pavēste par ierašanos uz pratināšanu. Procesa virzītājs un uzraugošā prokurore aizturēšanu pamatoja ar nepieciešamību veikt procesuālās darbībās un to, ka iesniedzēja nepakļāvās procesa virzītāja likumīgajām prasībām.

Būtiskākie secinājumi

1. KPL 245. panta ceturtā daļa paredz, ka lēmumu par personas aizturēšanu nepieņem. Tomēr tas vien nenozīmē, ka personas aizturēšana nav jāmotivē, jo par aizturēšanu raksta aizturēšanas protokolu.
2. Kā izriet no lietas faktiskajiem apstākļiem, tad iesniedzēja tika aizturēta procesuālo darbību veikšanai, jo iepriekš atteicās ierasties uz nopratināšanu pie izmeklētāja, kas atbilst KPL 241. pantā norādītājam procesuālā piespiedu līdzekļa piemērošanas pamatam.
3. Tāpat iesniedzēja tika aizturēta saistībā ar pieņēmumu, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, par kuru var piemērot brīvības atņemšanas sodu – iesniedzējas gadījumā Krimināllikuma 180. panta pirmā daļa.
4. Tomēr ar aizturēšanas pamatu vien nepietiek, jo atbilstoši KPL 264. panta pirmajai daļai ir jākonstatē, kāds no aizturēšanas nosacījumiem. Proti, personu var aizturēt tikai tad, ja pastāv kāds no šajā pantā minētajiem nosacījumiem[1]. Arī atbilstoši KPL 266. panta pirmajai daļai aizturēšanas protokolā citstarpā jānorāda, kāpēc persona tiek aizturēta.
5. Tātad aizturēšanas pamatam un nosacījumam ir jāizpildās kumulatīvi. Savukārt to, kāds aizturēšanas nosacījums konkrētajā gadījumā pastāvēja, ir jābūt redzamam tieši aizturēšanas protokolā. Tomēr skatoties aizturēšanas protokolu neviens no pantā minētajiem nosacījumiem tajā nav norādīts, tikai aizturēšanas protokola 4. punktā sniegta vispārīga norāde uz KPL 264. panta pirmo daļu, nekonkretizējot punktu un tātad arī aizturēšanas nosacījumu.
6. Parasti t.s. īslaicīgā aizturēšana atbilst Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktam, tomēr tā kā iesniedzējas aizturēšana netika pamatota ar kādu no minētajiem nosacījumiem, kas pamato tās saistību ar noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, bet gan ar nepieciešamību veikt procesuālās darbības, Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunkts uz iesniedzējas situāciju varētu arī nebūt attiecināms.
7. Šādā gadījumā varētu būt pamats vērtēt šādas aizturēšanas atbilstību Konvencijas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktam, kas paredz, ka persona tiek likumīgi arestēta vai aizturēta, lai nodrošinātu jebkuru likumā paredzētu saistību izpildi. Ņemot vērā, ka iesniedzēja izrādīja pretdarbību nopratināšanai, to būtu pamats vērtēt, kā nepieciešamību nodrošināt likumā paredzētas saistības izpildi.
8. Tomēr atbilstoši ECT judikatūrai, lai ievērotu Konvencijas 5. panta 1. punktā noteikto likumības prasību, aizturēšanai ir jābūt izdarītai “likumā noteiktajā kārtībā”, un Konvencija galvenokārt atsaucas tieši uz valsts tiesību aktiem. Tādējādi valstij visupirms ir pienākums ievērot attiecīgo nacionālo likumu materiālās un procesuālās normas.
9. Ievērojot to, ka Latvijas Republikas nacionālais regulējums neparedz veikt personas aizturēšanu tikai uz tā pamata vien, ka persona ir pretdarbojusies procesuālas darbības veikšanai, bet gan aizturēšana ir jāpamato ar kādu no likumā minētajiem aizturēšanas nosacījumiem, secināms, ka iesniedzējas aizturēšana neatbilda Konvencijas 5. panta 1. punkta prasībām. Līdz ar to attiecībā uz iesniedzēju ir noticis Konvencijas 5. panta 1. punkta pārkāpums.
10. Sekojot procesa virzītāja vēlmei pēc iespējas ātrāk nodrošināt iesniedzējas nopratināšanu, kā arī novērst risku, ka iesniedzēja varētu neierasties uz nopratināšanu, vienlaikus nepastāvot kādam no aizturēšanas nosacījumiem, procesa virzītājam vajadzēja apsvērt citu procesuālo piespiedu līdzekļu piemērošanu. Piemēram, piespiedu atvešanu vai procesuālās sankcijas piemērošanu.
11. Tiesībsargam nav pienākuma norādīt uz konkrētu lietā piemērojamo procesuālo piespiedu līdzekli, bet gan vērst uzmanību, ka lietā pastāvēja citas alternatīvas iespējas, starp kurām procesa virzītājs varēja izvēlēties, tādējādi nodrošinot, ka izvēlētais procesuālais piespiedu līdzeklis pēc iespējas mazāk aizskar personas pamattiesības un ir samērīgs.
12. Ņemot vērā, ka aizturēšana lietā netika pienācīgā veidā pamatota atbilstoši KPL nosacījumiem, nav arī iespējams objektīvi spriest par tās samērīgumu. Tādējādi procesa virzītājs nav pamatojis, ka iesniedzējas aizturēšana konkrētajos apstākļos bija patiešām nepieciešama, kas neatbilst Konvencijas 5. panta 1. punkta prasībām. Līdz ar to arī šajā daļā tiesībsargs konstatē, ka ir noticis Konvencijas 5. panta 1. punkta pārkāpums.
13. Ņemot vērā pārbaudes lietā secināto, tiesībsargs rekomendē Valsts policijai ņemt vērā tiesībsarga atzinumā izdarītos secinājumus un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka Valsts policijas amatpersonas ievēro KPL nosacījumus attiecībā uz kriminālprocesuālo aizturēšanu, tādējādi nodrošinot no tiesību uz brīvību izrietošo pamatprincipu ievērošanu. Tāpat tiesībsargs aicina Valsts policiju nodrošināt, ka ar aizturēšanu saistītie procesuālie dokumenti (KPL 266. un 269. pants) tiek pienācīgā KPL noteiktajā kārtībā sastādīti un aizpildīti.
14. Savukārt Dienvidlatgales prokuratūrai tiesībsargs rekomendē ņemt vērā tiesībsarga atzinumā izdarītos secinājumus un izmantot tos turpmākā darbā, vērtējot aizturēšanas tiesiskumu.

[1] 1) persona pārsteigta tieši noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī, tūlīt pēc tam vai arī bēgot no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietas; 2) uz personu kā noziedzīga nodarījuma izdarītāju norāda cietušais vai cita persona, kura redzējusi notikumu vai citādā veidā tieši ieguvusi šādu informāciju; 3) pie personas pašas vai tās lietošanā esošajās telpās vai citos objektos atrastas acīmredzamas noziedzīga nodarījuma izdarīšanas pēdas; 4) noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietā atrastas šīs personas atstātas pēdas.