Ziņojums par iespējām bezpajumtniekus atgriezt sabiedrībā

Tiesībsarga biroja ziņojums par iespējām bezpajumtniekus atgriezt sabiedrībā

2025. gada izpētes tēmas “Bezpajumtniecība” ietvaros aktualizēta sociālā darba un sociālo pakalpojumu nozīme tā saucamajiem “motivētajiem bezpajumtniekiem”, viņu izkļūšanai no bezpajumtniecības loka. Izpētes pamatā ir izlases kārtībā veikts atsevišķu pašvaldību patversmju un sociālo dienestu monitorings, identificējot problēmjautājuma aspektus un piedāvātos risinājumus no sociālo dienestu un pakalpojuma nodrošinātāju – patversmju darbinieku puses. Labās prakses piemēri var kalpot par praktiski pielietojamiem rīcības soļiem, kas nepieciešami mērķa sasniegšanai.

Pārrunās izvirzītie jautājumi fokusējās uz to darbību kompleksu pielietojumu bezpajumtnieku motivēšanai atgriezties dzīvē no sociālā dienesta un patversmes darbinieku skatupunkta, viņu pieredzes un zināšanām par iespējami nepieciešamo rīcību no valsts un pašvaldības puses šo personu motivēšanā. Vienlaikus tika identificētas arī atsevišķas problēmas, kas iespējami demotivē bezpajumtniekus risināt savu sociālo situāciju. Savukārt pārrunās ar bezpajumtniecības situācijā nonākušajām personām izzināts viņu emocionālais un psiholoģiskais fons bezpajumtniecības situācijas izveidē un vēlmē savā dzīvē kaut ko mainīt vai tieši pretēji – turpināt šādu dzīvesveidu.

Tiesībsarga biroja pārstāvji apsekoja un uzklausīja pārstāvjus no Latvijas Sarkanā Krusta sociālā centra “Gaiziņš” Rīgā, īslaicīgās izmitināšanas mītnes “Burtnieks” Rīgā, Rīgas Sociālā dienesta, Cēsu novada pašvaldības policijas, Cēsu novada Sociālā dienesta un patversmes, Tukuma novada pašvaldības patversmes, Kuldīgas novada pašvaldības aģentūras “Sociālais dienests”, Jēkabpils novada pašvaldības naktspatversmes un Rēzeknes novada pašvaldības patversmes un naktspatversmes. Ar Cēsu novada pašvaldības policijas palīdzību tika veikts reids uz vietām, kur pastāvīgi uzturas bezpajumtnieki.

Dažkārt vārdu “bezpajumtnieki” aizstāj ar vārdiem “mājokļa atstumtie”, jo tas tiek uzskatīts par mazāk stigmatizējošu un precīzāk atspoguļo sociālo situāciju nevis cilvēka identitāti. Tas uzsver, ka persona ir bez pieejama un droša mājokļa, nevis ka “bezpajumtniecība” ir viņa pastāvīgs statuss. Termins norāda uz sociālo atstumtību un sistēmiskām problēmām (mājokļu pieejamības kontekstā, pakalpojumu trūkumu, ienākumu nevienlīdzību) nevis individualizē personu. Turklāt sociālajā darbā lietojot vārdus “mājokļa atstumtie”, tas tiek uzskatīts par cilvēku cienošāku un iekļaujošāku formulējumu. Jebkurā gadījumā pēc būtības tā ir sabiedrības grupa, kas cieš no mājokļa nepieejamības vai dzīvesvietas nedrošības, un šis jēdziens tiek izmantots, lai uzsvērtu sociālo nevienlīdzību un vajadzību pēc tādas mājokļu politikas, kas nodrošinātu pieejamus, drošus un cilvēka cienīgus dzīves apstākļus visiem.

Ņemot vērā, ka ārvalstīs netiek lietots tieši tāds jēdziens kā “mājokļa atstumtie”, taču tiek lietoti analogi, pēc nozīmes ļoti līdzīgi termini, kuru izcelsme saistīta ar pajumtes un mājokļa pieejamības problemātiku – “homelessness”, “houselessness”, “people experiencing homelessness” vai “housing exclusion”, šajā ziņojumā turpmāk pārsvarā tiks lietots termins – bezpajumtniecības situācija.

Tiesībsarga biroja 2019. gada pētījums “Bezpajumtniecība Latvijā”