Tiesībsarga 2017.gada ziņojums Saeimā
Godātais Valsts prezident, deputāti, Latvijas iedzīvotāji!
Mūsdienās, it īpaši 21.gadsimtā, gan cilvēktiesības, gan izpratne un attieksme pret tām ir dinamiski mainījusies. Satversmē un citos tiesību aktos garantētās cilvēktiesības ir laimīga cilvēka un ilgtspējīgas valstis pamats. Ir būtiski saprast, ka visi cilvēktiesību principi ir savstarpēji saistīti, viens otru papildinoši. Tas parāda, ka cilvēktiesības ir universālas un fundamentālas, turklāt tās var uzskatīt par vienām no visdinamiskākajām tiesībām.
Mūsu izcilajā Latvijas Republikas Satversmē 1998.gadā tika nostiprinātas cilvēka pamattiesības. Ar šo papildinājumu Saeima ir pierādījusi, ka Latvijā cilvēktiesības nav apzinātas tikai teorijā, bet tās tiek garantētas mūsu pamatlikumā un caur to īstenotas praksē. Vairākkārt esmu uzsvēris, ka arī tiesībsarga institūcija ir jāiekļauj konstitucionālo institūciju saimē, jāieraksta Satversmē, jo tieši šī institūcija strādā cilvēka pamattiesību aizsardzībai un labas valsts pārvaldības sekmēšanai.
Man bieži jautā cilvēktiesību definīciju, un es saku, ka tas ir tiesību kopums, kas garantē tiesības uz laimi. Cilvēktiesības sākas ar cilvēka piedzimšanas brīdi, beidzas ar nāvi, pat ieskaitot to. Aizvadītajā gadā, strādājot ar tēmu par cilvēka audu un orgānu transplantācijas tiesiskajiem aspektiem, nonācu pie atziņas: paradoksāli, bet fakts – nāve var dot dzīvību. Cilvēktiesības ir attīstījušās tik tālu, ka šī klauzula ir loģiska un pati par sevi saprotama.
Kādam var rasties jautājums, kāpēc tieši tiesības uz laimi? Protams, katram ir savi kritēriji un izpratne par laimi. Manuprāt, tās ir tiesības uz izglītību, tiesības uz pieejamu un kvalitatīvu veselības aprūpi, tiesības uz sociālo drošību, īpašumu un darbu, kā arī vēl daudzas citas. Svarīgākais, ka cilvēki ir informēti par savām tiesībām un vienlaikus arī pienākumiem. Jo tikai ar augstu tiesisko apziņu apveltīta sabiedrība var būt perspektīva un ilgtspējīga.
Jo augstāka sabiedrības tiesiskā apziņa un stabilāka vērtību sistēma, jo sociāli atbildīgāka un tiesiskāka ir valsts. Tas ir demokrātijas pamats vai, kas mūsdienās ļoti pietrūkst globālajā pasaulē, – konsensus demokrātija. Ikviena tiesības beidzas tur, kur sākas kāda cita tiesības. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā cieņa ir minēta kā viena no cilvēktiesību vērtībām. Jo tikai savstarpējas cieņas rezultātā tiesības tiek realizētas labā ticībā.
Latvijas politikā, it īpaši Saeimā, izpratne par cilvēktiesībām un attieksme pret tām ir progresējusi. Manuprāt, tas pierāda, ka pamattiesību ietveršana Satversmē nav bijuši vien tukši vārdi. Nereti publiski esmu paudis, ka viens vai otrs likums ir labs vai pat izcils. Savukārt likuma ieviešanā vai piemērošanā gan esam ļoti tālu no ideāla, līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Atsevišķās situācijās es pat teiktu, ka vēl esam aizvadītā gadsimta 90.gados.
Lai to mainītu, mums ir jāatver savas sirdis, “jāiekāpj” sabiedrības kurpēs. Tas īpaši attiecas uz politikas veidotājiem un lēmumu pieņēmējiem. Ir jāizvairās no nespējnieku doktrīnas, proti, jādzēš no savas leksikas un prātiem tādas frāzes kā “nevaram”, “nav naudas”, “atliksim šo jautājumu uz gadiem pieciem”. Tādējādi nonākam pie vēl viena principa. Savā būtībā ļoti vienkārša, bet tajā pašā laikā ļoti būtiska, lai valsts pārvalde darbotos efektīvi, – valstij ir jāieklausās ikviena indivīda vajadzībās, jānodrošina kopīgais sabiedrības labums. Tas ir izdarāms simbiozē ar valsts varas orgāniem, sadarbojoties ikvienai institūcijai un amatpersonai. Mērķis ir viens – iedziļināties lietā pēc būtības, ātri un efektīvi izdarīt visu, kas konkrētajā situācijā ir iespējams.
Mēs katrs veidojam rītdienu pēc savas sejas un līdzības. Veidosim to kopīgiem spēkiem, domājot un gādājot par laimīgiem cilvēkiem un ilgtspējīgu Latviju.
Patiesā cieņā
tiesībsargs Juris Jansons
Pielikumā tiesībsarga 2017.gada ziņojums un tēzes, uzstājoties Saeimā