28.09.1954.

ANO dokuments

Konvencija par bezvalstnieka (apatrīda) statusu (pieņemta 1954. gada 28. septembrī)

Apraksts

Konvencija par bezvalstnieka (apatrīda) statusu 
 
Pieņemta 1954. gada 28. septembrī Pilnvaroto pārstāvju Konferencē, kura sasaukta saskaņā ar Ekonomiskās un sociālās padomes 1954. gada 26. aprīļa rezolūciju 526 A (XVII)
 
Preambula
 
Dalībvalstis,
ņemot vērā, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti un Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija, kuru pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja 1948. gada 10. decembrī, ir apstiprinājuši principu, saskaņā ar kuru cilvēkiem jābauda pamattiesības un brīvības bez diskriminācijas,
ņemot vērā, ka Apvienoto Nāciju Organizācija dažādos gadījumos ir parādījusi savas patiesās bažas par apatrīdiem un pūlējusies nodrošināt apatrīdiem pēc iespējas plašākas iespējas izmantot minētās pamattiesības un brīvības,
ņemot vērā, ka tikai tie apatrīdi, kas vienlaikus ir arī bēgļi, tiek pakļauti 1951. gada 28. jūlija Konvencijas par bēgļu statusu noteikumiem un ka ir daudz apatrīdu, uz kuriem šī Konvencija neattiecas,
ņemot vērā, ka būtu vēlams noregulēt un uzlabot apatrīdu stāvokli ar starptautisku vienošanos,
ir vienojušās par sekojošo:
 
I nodaļa
 
Vispārējie noteikumi
 
1. pants
 
Jēdziena “apatrīds” definīcija
 
1. Šajā Konvencijā ar terminu “apatrīds” apzīmē personu, kurai nav nevienas Valsts piederības pēc tās likumiem.
2. Šīs Konvencijas noteikumi neattiecas uz:
(i) personām, kas ir Apvienoto Nāciju Organizācijas citu institūciju, aģentūru un organizāciju aizsardzībā vai saņem no tām palīdzību, izņemot Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstāko bēgļu komisāru;
(ii) personām, kurām kompetenta tās Valsts vara, kurā šīm personām ir pagaidu dzīves vieta (rezidence), atzīst tiesības un pienākumus, kas saistīti ar rezidences Valsts pilsonību;
(iii) personām, par kurām ir nopietns pamats uzskatīt, ka tās:
(a) izdarījušas noziegumu, kas kaitējis miera interesēm, kara noziegumus vai noziegumus pret cilvēci tādā izpratnē, kā tie formulēti starptautiskajos aktos, kuri pieņemti, lai radītu noteikumus par šāda veida noziegumiem;
(b) izdarījušas smagu nepolitiska rakstura noziegumu ārpus to rezidences Valsts robežām līdz atļaujas saņemšanai iebraukt šajā Valstī;
(c) vainīgas tādu darbību izdarīšanā, kuras ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas principiem un mērķiem.
 
2. pants
 
Vispārējie pienākumi
 
Katram apatrīdam ir pienākumi pret Valsti, kurā viņš uzturas, kas, cita starpā, pieprasa viņa pakļaušanos tās likumiem un rīkojumiem, kā arī pasākumiem sabiedriskās kārtības uzturēšanai.
 
3. pants
 
Nediskriminēšana
 
Dalībvalstīm jāpiemēro apatrīdiem šīs Konvencijas noteikumi bez diskriminācijas rases, reliģijas vai izcelsmes dēļ.
 
4. pants
 
Reliģija
 
Dalībvalstīm savā teritorijā jāpiemēro apatrīdiem tāda apiešanās, kas ir vismaz tikpat labvēlīga, kā tā, kas tiek piemērota saviem pilsoņiem jautājumā par brīvību piekopt savu reliģiju un brīvību jautājumā par savu bērnu reliģisko izglītību.
 
5. pants
 
Ārpus šīs Konvencijas garantētās tiesības
 
Nekas šajā Konvencijā netiek uzskatīts par tādu, kas ierobežotu jebkuras tiesības un priekšrocības, kuras Dalībvalstis garantē apatrīdiem ārpus šīs Konvencijas noteikumiem.
 
6. pants
 
Jēdziens “tādos pašos apstākļos”
 
Šīs Konvencijas mērķos jēdziens “tādos pašos apstākļos” nozīmē jebkuras prasības, ieskaitot prasības par uzturēšanos vai dzīvošanas laika ilgumu un apstākļiem, kādas dotajam indivīdam būtu jāpilda, lai viņš baudītu attiecīgās tiesības, ja viņš nebūtu apatrīds, izņemot prasības, kuras apatrīds nespēj pildīt to rakstura dēļ.
 
7. pants
 
Izņēmums no savstarpības principa
 
1. Izņemot gadījumus, kad šī Konvencija satur labvēlīgākus noteikumus, Dalībvalstij jāpiemēro apatrīdiem tāda pati apiešanās, kāda vispār tiek piemērota ārvalstniekiem.
2. No likumdošanā noteiktās savstarpības prasībām atbrīvojami visi apatrīdi, kas Dalībvalsts teritorijā nodzīvojuši trīs gadus.
3. Katra Dalībvalsts arī turpmāk piešķirs apatrīdiem tās tiesības un priekšrocības, uz kurām tiem, neatkarīgi no savstarpības, ir bijušas tiesības dienā, kad Konvencija stājas spēkā attiecīgajā Valstī.
4. Dalībvalstis ieņems labvēlīgu nostāju pret iespējām piešķirt apatrīdiem, neatkarīgi no savstarpības, tiesības un priekšrocības papildus tām, kuras viņi izmanto saskaņā ar šī panta 2. un 3. daļu, kā arī pret iespējām atbrīvot no savstarpības prasībām apatrīdus, kuri neatbilst 2. un 3. daļā minētajiem nosacījumiem.
5. Noteikumi, kuri minēti 2. un 3. daļā, tiek piemēroti kā attiecībā uz tiesībām un priekšrocībām, kuras noteiktas šīs Konvencijas 13., 18., 21. un 22. pantā, tā arī attiecībā uz tiesībām un priekšrocībām, kuras nav paredzētas šajā Konvencijā.
 
8. pants
 
Izņēmumi ārkārtējo pasākumu piemērošanā
 
Ārkārtējos pasākumus, kuri var tikt piemēroti pret ārvalstu pilsoņu vai bijušo ārvalstu pilsoņu personu, mantu vai interesēm, Dalībvalstis nepiemēros pret apatrīdu, vadoties tikai no tā, ka agrāk viņam ir bijusi šīs ārvalsts pilsonība. Dalībvalstīm, kuru likumdošana neatļauj piemērot šajā pantā minēto vispārējo principu, atbilstošos apstākļos apatrīdu interesēs garantēs izņēmumu.
 
9. pants
 
Pagaidu pasākumi
 
Nekas šajā Konvencijā neatņem tiesības Dalībvalstij kara gadījumā vai citos ārkārtējos un izņēmuma apstākļos veikt pagaidu pasākumus, kurus tā uzskata par nepieciešamiem Valsts drošībai, attiecībā pret noteiktu personu vēl pirms tam, kad Dalībvalsts ir noskaidrojusi, ka persona tiešām ir apatrīds un ka turpmākā šādu pasākumu veikšana ir nepieciešama Valsts drošības interesēs.
 
10. pants
 
Rezidences ilgums
 
1. Ja apatrīds ir bijis piespiedu kārtā deportēts Otrā pasaules kara laikā un aizvests uz Dalībvalsti un tur rezidē (Starptautiskajās tiesībās ir divi dzīvesvietas veidi: “rezidence” nozīmē pagaidu dzīves vietu, “domicils” – pastāvīgo dzīvesvietu), tad šāda piespiedu uzturēšanās jāuzskata par šajā teritorijā likumīgu rezidēšanu.
2. Ja apatrīds ir bijis piespiedu kārtā deportēts Otrā pasaules kara laikā no kādas Dalībvalsts teritorijas un pirms šīs Konvencijas spēkā stāšanās atgriezies tur, lai atjaunotu rezidenci, tad rezidence pirms un pēc šādas piespiedu deportācijas jāskaita kā viens nepārtraukts periods jebkuros mērķos, kad tiek pieprasīta rezidences nepārtrauktība.
 
11. pants
 
Jūrnieki-apatrīdi
 
Gadījumos, kad apatrīdi regulāri kalpo to kuģu ekipāžu sastāvā, kuri nes Dalībvalsts karogu, tad šai Valstij labvēlīgi jāizturas pret šo personu apmešanos savā teritorijā un ceļojumu dokumentu izsniegšanu viņiem vai arī ielaišanu uz laiku savā teritorijā, cita starpā, lai atvieglotu šīm personām apmešanos kādā citā Valstī.
 
II nodaļa
 
Tiesiskais statuss
 
12. pants
 
Personas statuss
 
1. Apatrīda personas statusu nosaka viņa domicila Valsts likumi; ja tādas nav, tad viņa rezidences Valsts likumi.
2. Apatrīda agrāk iegūtās tiesības, un kuras ir atkarīgas no viņa personas statusa, precīzāk, tiesības, kuras izriet no viņa laulības, Dalībvalstij jāievēro, nepieciešamības gadījumā izpildot formalitātes, kādas pieprasa tās Valsts likumi, taču ar nosacījumu, ka šīs tiesības ir tādas, kuras šīs Valsts likumi atzītu arī tad, ja šī persona nebūtu kļuvusi par apatrīdu.
 
13. pants
 
Kustamais un nekustamais īpašums
 
Jautājumā par kustamā un nekustamā īpašuma iegūšanu, kā arī citām no tā izrietošām tiesībām, tāpat attiecībā uz nomas un citiem līgumiem, kas tiek slēgti par kustamo un nekustamo īpašumu, Dalībvalstis piemēros apatrīdiem pēc iespējas labvēlīgāku režīmu, bet, katrā gadījumā, ne mazāk labvēlīgu par to, kāds tajos pašos apstākļos parasti tiek piemērots ārvalstniekiem.
 
14. pants
 
Autortiesības un rūpnieciskais īpašums
 
Rūpnieciskā īpašuma aizsardzības jautājumos, tādos kā izgudrojumi, rasējumi vai modeļi, preču zīmes, tirdzniecības firmu nosaukumi, un tiesībās uz literāriem, mākslas un zinātniskajiem darbiem apatrīdam viņa parastās rezidences Valstī jāpiemēro tāda pati šo tiesību aizsardzība, kāda ir šīs Valsts pilsoņiem. Jebkuras citas Dalībvalsts teritorijā viņam jāpiemēro tāda pati tiesību aizsardzība, kādu šajā teritorijā bauda viņa parastās rezidences Valsts pilsoņi.
 
15. pants
 
Apvienību tiesības
 
Jautājumā par nepolitiskām un bezpeļņas apvienībām un arodbiedrībām Dalībvalstīm jāpiemēro apatrīdiem, kuri likumīgi uzturas to teritorijā, vislabvēlīgākais iespējamais režīms, un, jebkurā gadījumā, ne mazāk labvēlīgs, kā vispār tiek piemērots ārvalstniekiem tajos pašos apstākļos.
 
16. pants
 
Tiesību pieejamība
 
1. Katram apatrīdam ir tiesības brīvi griezties tiesās visu Dalībvalstu teritorijās.
2. Dalībvalsts teritorijā, kurā atrodas apatrīda parastā rezidence, viņam jābauda tāds pats režīms kā pilsonim tiesībās griezties tiesā, ieskaitot juridisko palīdzību, kā arī atbrīvošanā no tiesas izdevumu samaksas (cautio iudicatum solvi).
3. Katram apatrīdam visās pārējās Valstīs, izņemot viņa parastās rezidences Valsti, tajos jautājumos, kuri minēti 2. daļā, jāpiemēro tāds pats režīms kā viņa parastās rezidences Valsts pilsoņiem.
 
III nodaļa
 
Darbs, kas dod ienākumus
 
17. pants
 
Algots darbs
 
1. Dalībvalstīm jāpiešķir apatrīdiem, kuri likumīgi uzturas to teritorijā, vislabvēlīgākais iespējamais režīms jautājumā par tiesībām strādāt algotu darbu, bet, jebkurā gadījumā, ne sliktāks par to, kāds vispār ir ārvalstniekiem tajos pašos apstākļos.
2. Dalībvalstīm labvēlīgi jāizturas pret iespēju noteikt visiem apatrīdiem algota darba ziņā tādas pašas tiesības kā pilsoņiem, īpaši tiem apatrīdiem, kuri ieradušies šo Valstu teritorijā darbaspēka vervēšanas programmu izpildes rezultātā vai saskaņā ar migrācijas plāniem.
 
18. pants
 
Darbs savā uzņēmumā
 
Dalībvalstīm jānodrošina apatrīdiem, kuri likumīgi uzturas to teritorijā, iespējami vislabvēlīgākais tiesiskais stāvoklis, katrā ziņā ne mazāk labvēlīgs par to, kāds parasti tiek piemērots ārvalstniekiem vispār tajos pašos apstākļos jautājumā par tiesībām patstāvīgi nodarboties ar lauksaimniecību, rūpniecību, amatniecību un tirdzniecību, kā arī par tiesībām dibināt tirdzniecības un rūpniecības sabiedrības.
 
19. pants
 
Brīvās profesijas
 
Katrai Dalībvalstij jānodrošina pēc iespējas labvēlīgāks tiesiskais režīms tiem apatrīdiem, kuri likumīgi uzturas tās teritorijā, kuriem ir šīs valsts kompetentu varas iestāžu atzīts diploms un kuri vēlas nodarboties ar brīvajām profesijām, katrā ziņā ne mazāk labvēlīgs, kā vispār ārvalstniekiem tajos pašos apstākļos.
 
IV nodaļa
 
Sociālā nodrošināšana
 
20. pants
 
Kartīšu sistēma
 
Tur, kur pastāv visiem iedzīvotājiem obligāta kartīšu sistēma, kas regulē deficīta produktu sadali, šī sistēma piemērojama apatrīdiem uz tādiem pašiem noteikumiem kā pilsoņiem.
 
21. pants
 
Dzīvokļu jautājums
 
Tiktāl, ciktāl dzīvokļu jautājumu regulē ar likumiem vai lēmumiem vai to kontrolē Valsts vara, Dalībvalstīm jānodrošina apatrīdiem, kuri likumīgi uzturas to teritorijā, iespējami vislabvēlīgākais tiesiskais režīms, katrā ziņā ne mazāk labvēlīgs par to, kāds vispār ir ārvalstniekiem tajos pašos apstākļos.
 
22. pants
 
Tautas izglītība
 
1. Jautājumā par pamatskolas izglītību Dalībvalstīm jāattiecina uz apatrīdiem tāds pats tiesiskais režīms, kāds tiek piemērots pilsoņiem.
2. Dalībvalstīm jānodrošina apatrīdiem iespējami vislabvēlīgākais režīms, katrā ziņā ne mazāk labvēlīgs kā vispār ārvalstniekiem tajos pašos apstākļos jautājumā par visiem citiem tautas izglītības veidiem, izņemot pamatskolas izglītību, cita starpā, par iespējām mācīties, ārvalstu atestātu, diplomu un zinātnisko grādu atzīšanu, atbrīvošanu no mācību maksas un nodevām, kā arī stipendiju piešķiršanu.
 
23. pants
 
Valdības palīdzība
 
Dalībvalstīm jānodrošina apatrīdiem, kuri likumīgi uzturas to teritorijā, tāds pats stāvoklis Valdības palīdzības un atbalsta saņemšanā, kāds ir šo Valstu pilsoņiem.
 
24. pants
 
Darba likumdošana un sociālā nodrošināšana
 
1. Dalībvalstīm jāattiecina uz apatrīdiem, kuri likumīgi uzturas to teritorijā, tāds pats tiesiskais režīms, kāds ir pilsoņiem, šādos jautājumos:
a) tiktāl, ciktāl šos jautājumus regulē likumi, lēmumi vai kontrolē Valsts administratīvā vara, darba algā, ieskaitot pabalstus ģimenei, ja tādi pabalsti ir algas sastāvdaļa, darba dienas ilgumā, virsstundu darbā, apmaksātos atvaļinājumos, ierobežojumos uz darbu mājas apstākļos, algota darba strādnieku minimālajā vecumā, mācekļa darbā un profesionālā sagatavošanā, sieviešu un jauniešu darbā, kolektīvo līgumu priekšrocību izmantošanā;
b) sociālajā nodrošināšanā (likuma noteikumos par nelaimes gadījumiem darbā, profesionālajām slimībām, mātes aizsardzību, slimībām, darba nespēju, vecumu, nāvi, bezdarbu, pienākumiem pret ģimeni un citiem gadījumiem, ko saskaņā ar iekšējiem likumiem vai lēmumiem paredz sociālās nodrošināšanas sistēma) ar šādiem ierobežojumiem:
(i) var pastāvēt noteikta kārtība, kas reglamentē iegūto tiesību un vēl iegūšanas procesā esošo tiesību saglabāšanu;
(ii) nacionālie likumi vai rīkojumi rezidences Valstī var noteikt speciālu kārtību pilna vai daļēja pabalsta saņemšanai, kas pilnībā tiek maksāts no Valsts līdzekļiem, kā arī tādu pabalstu saņemšanai, kuri tiek maksāti personām, kuras nav izpildījušas visus nosacījumus attiecībā uz iemaksām, kas nepieciešamas, lai saņemtu normālu pensiju.
2. Tas apstāklis, ka labuma guvējs atrodas ārpus Dalībvalsts teritorijas, neietekmēs tiesības uz kompensāciju apatrīda nāves gadījumā, ja nāve iestājusies sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai profesionālo slimību.
3. Dalībvalstīm jānodrošina apatrīdiem priekšrocības sociālajā nodrošināšanā, kas izriet no savstarpēji noslēgtajiem vai nākotnē slēdzamajiem nolīgumiem par iegūto tiesību un iegūšanas procesā esošo tiesību saglabāšanu, kas pakļaujami vienīgi tādiem priekšnoteikumiem, kādi tiek piemēroti pilsoņiem tajās Valstīs, kuras parakstījušas minētos nolīgumus.
4. Dalībvalstīm jāieņem iespējami vislabvēlīgākā nostāja jautājumā par to priekšrocību piešķiršanu apatrīdiem, kas izriet no šāda veida nolīgumiem, kas jebkurā laikā var būt spēkā starp Dalībvalstīm un Valstīm, kuras nepiedalās līgumā.
 
V nodaļa
 
Administratīvie pasākumi
 
25. pants
 
Administratīvā palīdzība
 
1. Ja apatrīdam savu tiesību īstenošanai parasti būtu vajadzīga ārvalsts varas iestāžu palīdzība, pie kuras viņš nevar griezties, Dalībvalstij, kuras teritorijā viņš rezidē, jāizkārto, lai šādu palīdzību viņam sniegtu ar savas Valsts varas iestāžu palīdzību.
2. Varas iestādei vai iestādēm, kuras minētas 1. daļā, jāizsniedz vai ar savu uzraudzību jānodrošina tādu dokumentu vai apliecību izsniegšana apatrīdiem, kādus parasti ārvalstniekiem izsniedz viņu nacionālās varas iestādes vai ar to starpniecību.
3. Tādā kārtībā izdotajiem dokumentiem vai apliecībām jāaizstāj oficiālie dokumenti, kurus ārvalstniekiem izdod to nacionālās varas iestādes vai ar to starpniecību. Šie dokumenti jāuzskata par spēkā esošiem līdz tam laikam, kamēr netiks pierādīts pretējais.
4. Izņemot gadījumus, kad trūcīgajiem noteiktas īpašas atlaides, par šajā pantā minētajiem pakalpojumiem var tikt ņemta maksa, taču maksai jābūt mērenai un atbilstošai tai, kāda tiek noteikta pilsoņiem par līdzīgu pakalpojumu sniegšanu.
5. Šā panta noteikumi neskar 27. un 28. pantā noteiktās saistības.
 
26. pants
 
Pārvietošanās brīvība
 
Katrai Dalībvalstij jāpiemēro apatrīdiem, kuri likumīgi uzturas tās teritorijā, tiesības izvēlēties rezidences vietu un brīvi pārvietoties tās teritorijā, ievērojot jebkurus noteikumus, kādi parasti jāievēro ārvalstniekiem tajos pašos apstākļos.
 
27. pants
 
Personas apliecība
 
Dalībvalstis izdos personas apliecības apatrīdiem, kuri atrodas to teritorijā, un kuriem nav derīgu ceļojumu dokumentu.
 
28. pants
 
Pārvietošanās dokumenti
 
Dalībvalstis izsniegs apatrīdiem, kuri likumīgi uzturas šo Valstu teritorijās, pārvietošanās dokumentus, kuri tiem nepieciešami, lai ceļotu ārpus šo Valstu teritoriju robežām, izņemot gadījumus, kad svarīgi Valsts drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumi prasa pretējo; šiem dokumentiem piemērojami šai Konvencijai pievienotā pielikuma noteikumi. Dalībvalstis var izdot šādus pārvietošanās dokumentus jebkuram to teritorijā esošam apatrīdam; īpaši Valstis ieņems labvēlīgu nostāju jautājumā par tāda veida dokumentu izsniegšanu tiem apatrīdiem, kuri atrodas to teritorijā un kuriem nav iespējams saņemt pārvietošanās dokumentus valstī, kur tie likumīgi dzīvo.
 
29. pants
 
Nodokļi
 
1. Dalībvalstis nedrīkst noteikt apatrīdiem jebkuras citas nodevas, nodokļus vai muitas nodevas, kā vien tās un ne augstākas par tām, kuras līdzīgos apstākļos ir vai var tikt noteiktas šo Valstu pilsoņiem.
2. Iepriekšējās daļas noteikumi nekādā veidā nekavē to likumu un lēmumu piemērošanu apatrīdiem, kuras nosaka maksu ārvalsts pilsoņiem par administratīvo dokumentu, ieskaitot personas apliecības izsniegšanu.
 
30. pants
 
Mantas izvešana
 
1. Dalībvalsts saskaņā ar saviem likumiem un lēmumiem atļaus apatrīdiem izvest to īpašumu, kuru apatrīdi atveduši sev līdzi uz tās teritoriju, uz citas Valsts teritoriju, kurā viņiem ir atļauja apmesties.
2. Dalībvalstis labvēlīgi izturēsies pret apatrīdu lūgumiem atļaut pārvest to īpašumu, neatkarīgi no tā, kur tas atrodas, un kas tiem nepieciešams, lai apmestos citā Valstī, kurā viņiem ir atļauja iebraukšanai.
 
31. pants
 
Izraidīšana
 
1. Konvencijas Dalībvalstis nedrīkst izraidīt no savām teritorijām tur likumīgi esošos apatrīdus citādi, kā vien Valsts drošības vai sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ.
2. Tāda apatrīdu izraidīšana drīkst notikt, vienīgi izpildot lēmumu, kurš pieņemts likumā noteiktā kārtībā. Izņemot gadījumus, kad svarīgi Valsts drošības apsvērumi prasa pretējo, apatrīdiem jāatļauj iesniegt pierādījumus sevis attaisnošanai un pārsūdzēt un būt pārstāvētam kompetentās instancēs attiecībā ar amatpersonu vai amatpersonām, ko speciāli iecēlušas kompetentas instances.
3. Dalībvalstīm tādam apatrīdam jādod saprātīgi daudz laika, kurā viņš varētu meklēt atļauju likumīgai iebraukšanai citā valstī. Dalībvalstis saglabā tiesības šajā laika periodā piemērot apatrīdiem tādus Valsts iekšēja rakstura pasākumus, kādus tās uzskata par nepieciešamiem.
 
32. pants
 
Naturalizācija
 
Dalībvalstīm, cik iespējams, jāsekmē apatrīdu asimilācija un naturalizācija. Tām, cita starpā, jādara viss iespējamais, lai paātrinātu naturalizācijas procesu un, cik iespējams, samazinātu ar to saistītos izdevumus un nodevas.
 
VI nodaļa
 
Nobeiguma noteikumi
 
33. pants
 
Informācija par nacionālajiem likumdošanas aktiem
 
Dalībvalstīm jāpaziņo Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram to likumu un lēmumu teksti, kurus tās varētu pieņemt, lai nodrošinātu šīs Konvencijas piemērošanu.
 
34. pants
 
Strīdu izšķiršana
 
Jebkurš strīds starp šīs Konvencijas Dalībvalstīm par Konvencijas tulkošanu vai piemērošanu, kuru nav iespējams izšķirt citādā veidā, pēc jebkuras strīda Puses pieprasījuma nododams Starptautiskajā tiesā.
 
35. pants
 
Parakstīšana, ratifikācija un pievienošanās
 
1. Šī Konvencija ir atklāta parakstīšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē līdz 1955. gada 31. decembrim.
2. Šo Konvenciju var parakstīt:
(a) ikviena Apvienoto Nāciju Organizācijas Dalībvalsts;
(b) ikviena cita Valsts, kuru Apvienoto Nāciju Organizācija uzaicinājusi piedalīties Konferencē par apatrīdu statusu, un
(c) ikviena valsts, kurai Apvienoto Nāciju Organizācija izteikusi priekšlikumu parakstīt Konvenciju vai pievienoties tai.
3. Šī Konvencija jāratificē, un ratifikācijas raksti deponējami pie Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāra.
4. Šai Konvencijai var pievienoties Valstis, kuras minētas šā panta 2. daļā. Pievienošanās notiek, deponējot pievienošanās dokumentu pie Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāra.
 
36. pants
 
Atruna par teritoriālo piemērošanu
 
1. Ikviena Valsts, Konvenciju parakstot, ratificējot vai pievienojoties tai, var paziņot, ka Konvencijas darbība tiek attiecināta uz visām vai dažām teritorijām, par kuru starptautiskajām attiecībām šī Valsts ir atbildīga. Šis paziņojums stāsies spēkā vienlaicīgi ar Konvencijas stāšanos spēkā attiecīgajai Dalībvalstij.
2. Jebkurā citā laikā pēc tam lēmums par šādu piemērošanu jādara zināms ar notu, kas adresēta Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram un stāsies spēkā deviņdesmitajā dienā no dienas, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs būs to saņēmis, vai arī dienā, kad Konvencija stājas spēkā konkrētajā Valstī, ja šis datums ir vēlāk.
3. Jautājums par tām teritorijām, uz kurām Konvencija parakstīšanas, ratificēšanas vai pievienošanās laikā neattiecas, katrai ieinteresētajai Valstij jāapsver, lai izplatītu šīs Konvencijas nepieciešamo pasākumu veikšanas iespējas piemērošanu šajās teritorijās, ja tam piekrīt šo teritoriju Valdības tur, kur tas ir nepieciešams konstitucionālu iemeslu dēļ.
 
37. pants
 
Atruna par federatīvajām Valstīm
 
Federatīvo Valstu vai saliktu Valstu gadījumā jāpiemēro šādi noteikumi:
(a) attiecībā uz tiem šīs Konvencijas pantiem, kuri ir federālās likumdošanas varas jurisdikcijā, federālās Valdības saistībām noteiktajās robežās jābūt tādām pašām, kā to Dalībvalstu, kuras nav federatīvas Valstis;
(b) jautājumā par tiem šīs Konvencijas pantiem, kuri ir saliktu Valstu, provinču vai kantonu likumdošanas jurisdikcijā, kuri pēc federācijas konstitucionālās iekārtas nav tiesīgi pieņemt likumus, federālā Valdība, rodoties pirmajai iespējai, darīs šos pantus zināmus atbilstošām štatu, provinču vai kantonu varas institūcijām, pievienojot savu labvēlīgo atsauksmi;
c) federatīvajai Valstij, kura piedalās šajā Konvencijā, pēc jebkuras citas Dalībvalstis pieprasījuma, kas nodots ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāra starpniecību, jānosūta paziņojums par federācijas un tās sastāvdaļu likumiem jautājumā par jebkuru atsevišķu Konvencijas noteikumu, parādot, cik tālu attiecīgais noteikums īstenots likumdošanas vai citādā ceļā.
 
38. pants
 
Atrunas
 
1. Ikvienai Valstij ir tiesības, Konvenciju parakstot, ratificējot vai pievienojoties tai, izdarīt savas atrunas Konvencijas pantiem, izņemot 1., 3., 4., 16. (1) un no 33. līdz 42. pantam ieskaitot.
2. Ikviena Valsts, kura izdarījusi atrunu saskaņā ar šā panta 1. daļu, var jebkurā laikā atsaukt atrunu, paziņojot par to Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.
 
39. pants
 
Spēkā stāšanās
 
1. Šī Konvencija stājas spēkā deviņdesmitajā dienā no sestā ratifikācijas raksta vai pievienošanās dokumenta deponēšanas dienas.
2. Katrai Valstij, kura ratificē šo Konvenciju vai pievienojas tai pēc sestā ratifikācijas raksta vai pievienošanās dokumenta deponēšanas, šī Konvencija stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc šīs Valsts ratifikācijas raksta vai pievienošanās dokumenta nodošanas glabāšanā.
 
40. pants
 
Denonsēšana
 
1. Ikviena Dalībvalsts var jebkurā laikā denonsēt šo Konvenciju, paziņojot par to rakstiski Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.
2. Tāda denonsācija Dalībvalstij stājas spēkā pēc viena gada no dienas, kad Apvienot Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs to saņēmis.
3. Ikviena Valsts, kura, pamatojoties uz 36. pantu, paziņojusi vai nosūtījusi notu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, var jebkurā laikā pēc tam paziņot, ka Konvencija pēc gada termiņa no dienas, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs būs saņēmis šo paziņojumu, neattieksies vairs uz noteikto teritoriju.
 
41. pants
 
Pārskatīšana
 
1. Ikviena Dalībvalsts var jebkurā laikā pieprasīt šīs Konvencijas pārskatīšanu, rakstiski paziņojot par to Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.
2. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajai Asamblejai jādod savas rekomendācijas par to, kādi pasākumi, ja tie nepieciešami, jāveic sakarā ar šādu pieprasījumu.
 
42. pants
 
Paziņojumi, kurus jāizsūta Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram
 
Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram jāinformē visas Apvienoto Nāciju Organizācijas Dalībvalstis un Valstis, kuras nav tās Dalībvalstis, bet ir minētas šīs Konvencijas 35. pantā, par:
(a) parakstīšanu, ratificēšanu un pievienošanos saskaņā ar 35. pantu;
(b) paziņojumiem un notifikācijām saskaņā ar 36. pantu;
(c) atrunām un izstāšanos saskaņā ar 38. pantu;
(d) šīs Konvencijas spēkā stāšanās dienu saskaņā ar 39. pantu;
(e) denonsācijām un paziņojumiem saskaņā ar 40. pantu;
(f) prasībām pārskatīt saskaņā ar 41. pantu.
 
To apliecinot, apakšā parakstījušies, pienācīgā kārtā pilnvarotie parakstīja šo Konvenciju savu Valdību vārdā.
 
Noslēgta Ņujorkā vienā eksemplārā tūkstoš deviņi simti piecdesmit ceturtā gada divdesmit astotajā septembrī, kuras teksti angļu, spāņu un franču valodās ir vienlīdz autentiski;
 
un kas paliks deponēts Apvienoto Nāciju Organizācijas arhīvā;
 
tā apliecinātas pareizas kopijas jānosūta visām Apvienoto Nāciju Organizācijas Dalībvalstīm un Valstīm, kuras nav Dalībvalstis, bet ir minētas 35. pantā.