“Dzīve sit divreiz” – iemaksas pensiju apdrošināšanai par smagi slima bērna kopšanu nav taisnīgas un cilvēka cieņai atbilstošas

Pamatprincipiem un kritērijiem, pēc kādiem valsts sniedz sociālo atbalstu iedzīvotājiem,  jābūt skaidriem, saprotamiem un taisnīgiem. Tomēr tiesībsardzes konstatētais pārbaudes lietā par neadekvātām, pazemojošām un nevienlīdzīgām valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām iedzīvotājiem, kuri kopj bērnus ar smagu invaliditāti, liecina par pretējo. Tiesībsardze līdz šī gada beigām aicina Saeimu un Ministru kabinetu pārskatīt Satversmei neatbilstošās tiesību normas.

“Rūpes par bērnu ar smagu invaliditāti jau pašā būtībā ir sarežģīts, atbildīgs un emocionāls dzīves satricinājums, kas cilvēkam bieži vien objektīvi neļauj veikt algotu darbu savā profesijā. Nepieļaujami, ka šādos gadījumos iemaksas pensiju apdrošināšanai nav noteiktas, balstoties uz kādu konkrētu aprēķina metodi un datiem, bet gan politiska lēmuma rezultātā. Piedevām, tās nav pārskatītas jau gandrīz 20 gadus. Pēc būtības šie cilvēki saņem dzīves netaisnības triecienu divreiz,” norāda tiesībsardze K. Palkova.

Šobrīd cilvēkiem, kuri saņem pabalstu bērna ar invaliditāti kopšanai, valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas pensiju apdrošināšanai tiek veiktas 20% apmērā no 71,14 eiro. Šādu kārtību nevar uzskatīt par taisnīgu un atbilstošu cilvēka cieņai.

Iedzīvotāji, kuri kopj bērnus ar smagu invaliditāti, nav vienīgā sabiedrības grupa, par kuriem iemaksas pensiju apdrošināšanai tiek veiktas no valsts budžeta. Tādi ir arī cilvēki, kuri saņem atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi; par audžuģimenes pienākumu pildīšanu, ārvalstīs dienošu karavīru laulātie u.c. Problēma ir tajā, ka valsts atbalsts tiek noteikts pēc atšķirīgiem principiem, un tā pārskatīšana ir situatīva, ņemot vērā tā brīža politiskās prioritātes vai attiecīgā resora spēju lobēt konkrētās grupas intereses. Tiesībsardze uzskata, ka atšķirības ir pieļaujamas, tomēr tām ir jābūt konsekventām, datos, taisnīguma un tiesiskās vienlīdzības principā balstītām. Secināms, ka valsts šobrīd nav izpildījusi savu pienākumu izveidot tādu sociālās apdrošināšanas sistēmu, lai cilvēks savas tiesības varētu realizēt efektīvi.