Par Covid-19 pandēmiju, cilvēktiesību ierobežojumiem un to samērīgumu

Ārkārtējā situācija pieļauj lielākus individuālo brīvību ierobežojumus, ja tādējādi tiek aizsargātas būtiskas sabiedrības intereses un citu cilvēku tiesības.

Kas ir būtiskas sabiedrības intereses?

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) izvirzītais standarts paredz “atkāpšanos no uzņemtajām Konvencijas saistībām, tātad parastā cilvēktiesību aizsardzības standarta, kara vai cita ārkārtas stāvokļa gadījumā, kas apdraud nācijas dzīvi”. Tas attiecas uz “ārkārtēju krīzes vai ārkārtas situāciju, kas skar visus iedzīvotājus un apdraud tās kopienas organizēto dzīvi, kurā valsts atrodas.” Būtiskas sabiedrības intereses ietver labumu, ko no šā ierobežojuma gūst visa sabiedrība, piemēram, sabiedrības veselība un labklājība, drošība, publiskā kārtība. Savukārt apdraudējums šīm sabiedrības interesēm ir īpašs, nevis parasts.

Kādu cilvēka tiesību sadursme veidojas ar noteiktajiem ierobežojumiem?

Covid-19 izraisītās ārkārtas situācijas kontekstā svarīgi ir atzīmēt, ka valstij ir pienākums aizsargāt sabiedrības veselību un valsts iedzīvotājus no epidēmijas radītiem draudiem. Šis pienākums izriet gan no Latvijas Republikas Satversmes, gan no Latvijai saistošajām starptautiskajām normām. Vienlaikus, lai ievērotu šo pienākumu, valstij nākas ierobežot citas indivīdam svarīgas tiesības.

Ārkārtas situācijas laikā ir skartas praktiski visas būtiskākās sabiedrības jomas, līdz ar to arī ierobežojumu loks ir plašs. Piemēram, rīkojumi par uzturēšanos mājās, komandantstunda un karantīna, obligāta uzņēmumu slēgšana, ierobežojumi pulcēties protesta pasākumos vai dievkalpojumos, masku lietošanas pienākums, vakcinācijas prasība un citi ierobežojumi, ir veidojuši pārvietošanās brīvības, pulcēšanās brīvības, tiesību uz īpašumu, tiesību uz privāto dzīvi, tiesību uz darbu, reliģijas brīvības un citu tiesību ierobežojumu.

Kas ir likumīgs tiesību ierobežojums ārkārtējā situācijā?

Normālā situācijā tikai likumdevējs var noteikt cilvēka brīvību ierobežojumus. Vai šis princips ir pilnībā attiecināms uz ārkārtējo situāciju?

Satversmes tiesa ir skaidrojusi, ka izpildvarai ir dots īpašs pilnvarojums pieņemt ārkārtējās situācijas pārvaldei nepieciešamās tiesību normas, un tas ir pamatots galvenokārt uz tās iespējām rīkoties ātri un pieņemt administratīvus aktus ar prognozes raksturu, kā arī uz izpildvaras saikni ar jomas speciālistiem, kuri spēj novērtēt ar ārkārtējo situāciju saistītos riskus no attiecīgā zinātniskā – Covid-19 krīzes gadījumā epidemioloģiskā un infektoloģiskā – skatpunkta. Ministru kabinets kā skaitliski mazāks un idejiskajā ziņā vairāk vienots valsts varas institūts situācijā, kuras steidzamība neļauj gaidīt, kamēr Saeima attiecīgos lēmumus pieņems likumdošanas procesa ietvaros, tiek pilnvarots spert atsevišķus soļus, kas normālos apstākļos ir Saeimas kompetencē. Šāda kārtība atbilst varas dalīšanas principam. Pilnvarojums Ministru kabinetam gan nemaina parlamenta kā demokrātiski tieši leģitimēta likumdevēja statusu.

 

Ja ārkārtējā situācijā ir pieļaujami izņēmumi no šī principa, tie ir interpretējami šauri. Ko tas nozīmē? Kā būtu jāizsver samērīgums?

Ārkārtas situācijas laikā atkāpēm būtu jābūt tikai tādām, cik to nenovēršami prasa situācijas ārkārtas raksturs. Ārkārtas situāciju tādēļ nevar izmantot kā attaisnojumu, lai nepamatoti plaši ierobežotu tiesības. Jebkādu atkāpju gadījumā tāpat ir jāievēro tiesiskums.

Deleģējuma ziņā tam ir jābūt jebkurā gadījumā pietiekami skaidram, lai novērstu izpildvaras patvaļīgu rīcību. Turklāt parlaments saglabā savu uzraudzības lomu, cita starpā kontrolējot, vai ārkārtas situācija joprojām ir pamatota. Svarīgi, ka ir īpašie pasākumi ārkārtas situācijas laikā nevar būt beztermiņa.

ECT ir skaidrojusi, ka ārkārtas situācija nevar būt attaisnojums, lai ierobežotu politiskās debates brīvību, un ir jāveic soļi, lai arī ārkārtas situācijas laikā aizsargātu demokrātiskas sabiedrības vērtības, kā plurālisms un tolerance.

ECT, vērtējot ierobežojumu ārkārtas situācijas laikā, ir atzīmējusi vairākus svarīgus apstākļus, piemēram:

  • vai parasti ierobežojumi būtu bijuši pietiekami, lai novērstu kaitējumu sabiedrībai;
  • vai līdzekļi tiešām ir bijuši kā atbilde uz ārkārtas situāciju;
  • vai līdzekļi ir izmantoti ar to mērķi, kādēļ tie ir pieņemti;
  • vai izņēmuma darbības joma ir ierobežota, un kādi ir to pamatojošie iemesli;
  • vai atkāpes nepieciešamība tika pastāvīgi pārskatīta;
  • vai notikusi jebkāda noteikto pasākumu vājināšana (proti, kāda ir ierobežojumu dinamika laika gaitā);
  • vai uz ārkārtas līdzekļiem attiecas aizsardzības pasākumi;
  • kāds ir apdraudēto tiesību nozīmīgums un kādi ir plašākie mērķi;
  • vai bija iespējama pasākumu tiesas kontrole;
  • vai pasākumi nebija saistīti ar nepamatotu diskrimināciju.

 

Neatkarīgas tiesas loma ārkārtējā situācijā

Tāpat kā visu sabiedrību arī tiesas ietekmē ārkārtas situācijas apstākļi. Kaut arī ārkārtas situācijas apstākļos ir pieļaujamas arī zināmas izmaiņas tiesu darbā (piemēram, vienkāršotas, saīsinātas procedūras), arī ārkārtas situācijas laikā neatkarīgas tiesas pilda ļoti svarīgu funkciju nodrošināt tiesiskumu un to, lai tik tiešām tiktu atkāpes no parastajiem cilvēktiesību standartiem tiktu izdarītas tikai tik tālu, cik absolūti nepieciešams. Vienlaikus šis tiesu uzdevums ir pietiekami grūts un papildu nastu uzliek nepieciešamība rīkoties ātri un zināmas neskaidrības apstākļos.

PĀRĒJĀS ZIŅAS

IELĀDĒT VĒL