Tiesībsarga 2016.gada ziņojums

Godātais Valsts prezident, deputāti, Latvijas iedzīvotāji!

Cilvēktiesības var raksturot divējādi – normatīvi jeb tā, kā tas tieši rakstīts starptautiskajos dokumentos un Latvijas Republikas Satversmē, un – filozofiski. Tāpēc lakoniski var sacīt, ka faktiski cilvēktiesības ir tiesības uz laimi. Šajā kontekstā rodas jautājums, vai Latvijas iedzīvotāji ir laimīgi? Atbildi uz to iezīmē arī šis tiesībsarga ziņojums.

Nenoliedzami, mūsu pašu Satversmē ir tik precīzs un pietiekams cilvēktiesību principu uzskaitījums, lai ikviens Latvijas iedzīvotājs varētu būt laimīgs. Kā jau katrā tiesībsarga gada ziņojumā, arī šajā ir uzskaitīts pozitīvais un labais, ko aizvadītajā laikā ir paveicis likumdevējs, izpildvara un iedzīvotājiem vistuvāk esošās, tas ir, pašvaldību institūcijas, taču galvenokārt tas joprojām sastāv no tiesībsarga konstatētajiem trūkumiem cilvēktiesību un labas pārvaldības jomās un rekomendācijām to novēršanai. Esmu to jau paudis publiski un varu atkārtot – mēs, es un kolēģi Tiesībsarga birojā, redzam sava darba mērķi, jēgu un rezultātus, tādēļ nevaru un negribu noliegt, ka pozitīvi ir vērtējama gan likumdevēja līdzšinējā ieklausīšanās tiesībsarga viedoklī, gan arī uzlabojumi atsevišķu ministru darbībā un lēmumos, arī pašvaldību institūciju praksē. Tomēr šis pārskats liecina, ka mums visiem cilvēktiesību un labas pārvaldības jomās Latvijā vēl ir ļoti daudz darba, un galvenais ir iemācīties nošķirt reālu nevarēšanu no nevēlēšanās darīt, kas nereti ir būtiska problēma mūsu valstī.

Latvija ir apņēmusies būt sociāli atbildīga valsts. Tas izriet no Satversmes un starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, taču realitāte Latvijā liecina, ka tie ir tikai vārdi bez reāla seguma. Bieži dzirdēts, ka Latvijas ekonomika ir teju visstraujāk augošā Eiropā un Latvija gandrīz visās jomās sasniedz ilgtspējas rādītājus. Diemžēl šajā ikgadējā ziņojumā ir atspoguļota virkne cilvēktiesību jomu, kurās ilgtspējas nav! Drīzāk meklēti ātri un jelkādi risinājumi. Piemēram, joprojām nav ilgtspējīga rīcības plāna, kā daļai sabiedrības neiekrist vēl dziļāk sociālās nedrošības bezdibenī un kā pārtraukt nabadzību visneaizsargātākajām grupām – pensionāriem, personām ar invaliditāti, jauniešiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības, u.c. Tāpat savā ikdienas darbā esmu spiests meklēt aizvien jaunus argumentus, kā pārliecināt valdību un parlamentu, ka valsts ilgtspēja nav iespējama bez pienācīgi nodrošinātas un kvalitatīvas izglītības, bez kvalitatīvas, pieejamas un efektīvas veselības aprūpes sistēmas, sociālās drošības un nodarbinātības, taisnīga atalgojuma un attīstības prognozējamības nākotnē.

Protams, lai nodrošinātu ilgtspēju, valsts attīstību un ikviena cilvēka iespējas būt laimīgam, tā ir arī katra paša personiska atbildība. Latvijā suverēnā vara pieder tautai, tādēļ mēs katrs atsevišķi un visi kopā esam atbildīgi par to, kādā valstī dzīvojam. Katrs pats vislabāk zinām, ko esam darījuši ar entuziasmu un izcili, kur varbūt esam slinkojuši, un, protams, katrs vislabāk arī zina, kurās situācijās ir bijis neētisks, nolaidīgs, neievērojis likumu vai pat pieļāvis noziedzīgu rīcību. Tādēļ, atgādinot Dž.F.Kenedija reiz pausto tēzi – “nevis prasi no valsts, ko tā var dot, bet apsver, ko tu vari dot valstij” un pieminot dižgaru Raini: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!”, aicinu ikvienu sekot Satversmei un veidot mūsu dzīvi laimīgu un ilgtspējīgu!

Ar patiesu cieņu

tiesībsargs Juris Jansons

Latvijas Republikas tiesībsarga 2016.gada ziņojums atrodams pielikumā.