Tiesībsardzes viedoklis par obligātām konsultācijām pirms grūtniecības pārtraukšanas
Iniciatīva par obligātu konsultāciju ieviešanu sievietēm, kuras vēlas pārtraukt grūtniecību pēc savas vēlēšanās, rada nopietnas bažas no cilvēktiesību perspektīvas. Šis priekšlikums, lai arī formulēts kā “atbalsta pasākums” un “nedzimušas dzīvības aizsardzība”, patiesībā ietekmē sievietes tiesības uz autonomiju, pašnoteikšanos, privāto un ģimenes dzīvi, kā arī var tikt vērtēts kā netiešs piespiedu mehānisms, kas nesamērīgi ierobežo sievietes izvēli.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) daudzkārt ir uzsvērusi, ka tiesības uz privāto dzīvi saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu ietver personas tiesības pašai pieņemt lēmumus par savu ķermeni, veselību un reproduktīvo dzīvi. Tiesas praksē ir nostiprināts princips, ka valsts iejaukšanās šajā jomā var būt leģitīma tikai tad, ja tā ir likumīga un skaidri noteikta likumā, leģitīma – aizsargā citas personas tiesības vai sabiedrības intereses, nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā un samērīga ar sasniedzamo mērķi.
Obligāta konsultācija pati par sevi nav automātiski aizliegta, taču tās piespiedu raksturs, ja tas kļūst par priekšnoteikumu piekļuvei medicīniskam pakalpojumam, var radīt neattaisnojamu iejaukšanos sievietes autonomijā. Tā ir īpaši jūtīga joma, kurā ECT konsekventi atzinusi, ka valstij ir plaša rīcības brīvība, taču tai vienmēr jāievēro personas cieņa un pašnoteikšanās.
Pašlaik Latvijas likums jau paredz iespēju sievietei saņemt konsultāciju, ja viņa to vēlas. Šī pieeja atbilst cilvēktiesību standartiem, jo respektē sievietes individuālo situāciju un viņas spēju pieņemt informētu lēmumu. Priekšlikums ieviest obligātu konsultāciju kā nosacījumu abortam būtībā nozīmētu, ka sieviete nevar realizēt savas likumīgās tiesības bez valsts noteiktas starpposma procedūras. Tas var kļūt par netiešu šķērsli, kas aizkavē vai apgrūtina piekļuvi abortam – un tieši šādas situācijas ECT savā praksē ir kritizējusi. Piemēram, lietā Tysiąc v. Poland ECT secināja, ka Polijas valsts bija pārkāpusi 8. pantu, jo radīja praktiskus šķēršļus sievietei piekļūt likumīgam abortam. Savukārt citā lietā tika norādīts, ka kavēšanās vai lieki administratīvi posmi ir pielīdzināmi valsts pienākuma nepildīšanai nodrošināt efektīvu piekļuvi medicīniskajai palīdzībai.
No cilvēktiesību skatpunkta sievietes ķermenis un lēmums par grūtniecību pieder viņai pašai. Piespiešana saņemt konsultāciju, īpaši, ja tās saturs ietver “iedrošināšanu turpināt grūtniecību”, var tikt uztverta kā aizbildnieciska attieksme, kas aizskar sievietes cieņu.
Turklāt priekšlikums paredz arī topošā bērna tēva obligātu konsultāciju. Šāda prasība var radīt situācijas, kurās sievietes lēmums tiek netieši apšaubīts vai ietekmēts no ārpuses, kas neatbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā nostiprinātajām tiesībām uz personisko autonomiju un privāto dzīvi.
Praksē tas var būt arī objektīvi neiespējami — piemēram, ja bērna tēvs nav zināms, sieviete nevēlas viņu identificēt vai viņš nav pieejams. Šādos gadījumos prasība pēc abu vecāku konsultācijas kļūst par šķērsli reproduktīvo tiesību īstenošanai un faktiski ierobežo sievietes piekļuvi likumīgai grūtniecības pārtraukšanai. Turklāt šāda prasība var pakļaut sievieti riskam vardarbīgās attiecībās, ja viņa būtu spiesta iesaistīt personu, ar kuru nevēlas sazināties.
Arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komiteja un Komiteja par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) ir atkārtoti aicinājušas valstis atturēties no piespiedu konsultācijām vai obligātiem gaidīšanas periodiem, kas var kavēt sievietēm piekļuvi drošiem un legāliem abortiem (CEDAW General Recommendation No. 35, 2017). Sievietei jābūt iespējai saņemt atbalstu un informāciju, bet tikai atbilstošai viņas izvēlei un viņas noteiktajā veidā.
Valsts pienākums ir aizsargāt gan dzīvību, gan personas pamattiesības. Tomēr šajā gadījumā obligātas konsultācijas ieviešana nesamērīgi ierobežotu sievietes tiesības uz pašnoteikšanos, privāto dzīvi un ķermeņa integritāti. Atbalsts un informācija reproduktīvās veselības jautājumos ir būtiska, bet tai jāpaliek brīvprātīgai. Tikai tādā gadījumā tiek nodrošināta sievietes patiesa autonomija un cieņa, ko garantē gan Eiropas Cilvēktiesību konvencija, gan Latvijas Republikas Satversme.