Atzinums pārbaudes lietā Nr. 2022-16-8I par pilngadīgas personas un 18 gadu vecumu sasniegušas personas izpratni tiesību aktos

Pārbaudes lieta par iespējamiem trūkumiem normatīvajā regulējumā, kurā jēdzieni “pilngadība” un “18 gadu vecuma sasniegšana” tiek lietoti nekonsekventi, tika ierosināta pēc par pilngadīgu izsludinātas privātpersonas iesnieguma.

Pārbaudes lietas mērķis bija noskaidrot, kādos gadījumos tiesību normās ir noteikts vecuma cenzs, bet kādos – pilngadības kritērijs, kā arī pārliecināties, vai visos gadījumos šie kritēriji tiek lietoti atbilstoši normas mērķim.

Pārbaudes lietā tika konstatēts:

1. Pilngadība iestājas pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas vai arī to var iegūt 16–17 gadu vecumā, stājoties laulībā vai tiesai izsludinot par pilngadīgu. Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumam (BTAL) “bērns” faktiski nozīmē “nepilngadīgu personu”. Savukārt pilngadīgas personas jēdziens ir nošķirams no 18 gadu vecumu sasniegušas personas jēdziena, un tie nevar būt savstarpēji aizstājami.
2. Tiesību aktos ir pamats noteikt 18 gadu vecuma slieksni kā kritēriju tiesību un pienākumu noteikšanai dažādās jomās, it sevišķi kas skar pašas personas vai apkārtējo veselību, dzīvību vai nozīmīgas sabiedrības intereses, kuras varētu nelabvēlīgi ietekmēt personas nepietiekamā brieduma pakāpe. Savukārt kritērijs “pilngadība” ir attiecināms uz gadījumiem, kur pamatā ir jautājums par personas rīcībspēju.
3. BTAL 3. panta trešā daļa (administratīvo pārkāpumu tiesību un krimināltiesību jomā personai līdz 18 gadu vecumam piemēro visas attiecīgās tiesību normas, kas piemērojamas nepilngadīgām personām) ir piemērojama gadījumos, kad administratīvā vai kriminālā pārkāpuma izdarītājs ir 18 gadu vecumu nesasniegusi persona, taču tā nav piemērojama tādu nodarījumu kvalifikācijā, kur bērns ir persona, pret kuru nodarījums ir izdarīts. Tātad pilngadīgas personas, kuras nav sasniegušas 18 gadu vecumu, būtībā nav aizliegts iesaistīt smēķēšanā, enerģijas un alkoholisko dzērienu vai citu apreibinošu vielu lietošanā (BTAL 79. pants), lai gan pašas šīs personas par vielu lietošanu ir saucamas pie atbildības.
4. No BTAL 50. panta astotās daļas un Azartspēļu un izložu likuma nav saprotams, vai pilngadīga, bet 18 gadu vecumu nesasniegusi persona ir tiesīga piedalīties azartspēlēs – regulējums šajā ziņā ir pretrunīgs.
5. Krimināllikuma Sevišķās daļas normas satur norādes tikai par nepilngadīgu personu, nevis vecuma cenzu. Tādējādi par nodarījumiem pret pilngadīgiem 18 gadu vecumu nesasniegušiem jauniešiem vai nu vispār nav paredzēta atbildība (Krimināllikuma (KL) 173. panta otrā daļa), vai arī tā netiek piemērota kā par izdarītu pastiprinošos apstākļos, piemēram, KL 154.1 panta otrā daļa, 154.2 panta otrā daļa, 153. panta otrā daļa, 154. panta otrā daļa, 159. panta otrā daļa, 164. panta trešā un 3.1 daļa, 165. panta otrā daļa, 166. panta trešā daļa, 251. panta otrā daļa, 252. panta trešā daļa, 253.1 panta trešā daļa. KL regulējums cilvēku tirdzniecības novēršanas un seksuālas vardarbības pret bērniem apkarošanas jomās turklāt nav atbilstošs Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra direktīvai 2011/93/ES un 2011. gada 5. aprīļa direktīvai 2011/36/ES, kur noteikts, ka par bērnu tiek uzskatīta persona, kas jaunāka par 18 gadiem.
6. Atbilstoši Pornogrāfijas ierobežošanas likumam atbildība par bērnu pornogrāfijas aprites aizlieguma pārkāpšanu var netikt piemērota, ja iesaistītais ir pilngadīga persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu. Arī šis regulējums neatbilst direktīvai 2011/93/ES.
7. Bērnu tiesību pārkāpumi var skart ne vien nepilngadīgos, bet arī personas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai, taču atbilstoši Ārstniecības likuma 56.1 panta otrajai daļai ārstniecības iestādei nav pienākuma ziņot par pārkāpumu pret pilngadīgu personu Valsts policijai.

Tiesībsargs rekomendācija Tieslietu ministrijai:

Līdz 2022. gada 22. decembrim izvērtēt nepieciešamību novērst atzinumā konstatētās nepilnības un veikt grozījumus attiecīgajos tiesību aktos.