Tiesībsarga sākotnējie ieteikumi izklaides trokšņu tiesiskā regulējuma problemātikas risināšanai

Tiesībsargs ir ierosinājis pārbaudes lietu par izklaides trokšņu tiesiskā regulējuma problēmām un sniedz Ekonomikas ministrijas izveidotajai darba grupai sākotnējos ieteikumus izklaides trokšņu tiesiskā regulējuma problemātikas risināšanai. Pielikumā Ekonomikas ministrijas darba grupas sagatavotie priekšlikumi par izklaides vietu radītā paaugstinātā trokšņa ierobežošanu.

Lai arī tiesībsarga pārbaudes lietas izskatīšana vēl nav pabeigta, tomēr, ievērojot līdz šim savāktos materiālus, tiesībsargs sniedz sākotnējos apsvērumus un ieteikums par iespējamajiem risinājumiem attiecībā uz izklaides trokšņa tiesisko regulējumu.

Izstrādājot minēto tiesisko regulējumu, būtiski ņemt vērā priekšnoteikumus, kādēļ tas ir nepieciešams. Šī tiesiskā regulējuma nepieciešamība balstās uz atziņu, ka iedzīvotājiem ir tiesības uz naktsmieru. Tās ir balstītas uz vairākām Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme) nostiprinātajām pamattiesībām:

• Tiesības uz privāto dzīvi –  Satversmes 96. pants. Naktsmiers ir atzīstams par  privātās dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Valstij ir pozitīvs pienākums ir radīt tiesisko vidi, kas efektīvi nodrošina naktsmieru. Skat Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietu MORENO GÓMEZ v. SPAIN (Application no. 4143/02), https://hudoc.echr.coe.int/Eng#{%22itemid%22:[%22001-67478%22]};

• Tiesības uz labvēlīgu vidi – Satversmes 115.panta. Šajā pantā noteiktās pamattiesības  paredz valsts pienākumu aizsargāt personu gan  no faktiski jau notiekošām darbībām, kas var radīt draudus cilvēku veselībai vai videi, gan arī no šādām nākotnē paredzētām darbībām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008.gada 17.janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 13.1.punktu).

• Tiesības uz veselības aizsardzību – Satversmes 111.pants. Valstij jāaizsargā  persona no citu privātpersonu iejaukšanās tās pamattiesību īstenošanā. (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.gada 9.marta sprieduma lietā Nr. 2009-69-03 8.1.punktu).

Trokšņu problemātikas “gaismā” valsts pienākums ir nodrošināt minēto tiesību uz naktsmieru efektīvu līdzsvaru ar citām Satversmē garantētajām tiesībām, piemēram, ar Satversmes 105. pantā nostiprinātājām tiesībām uz īpašumu.

Tiesībsarga apkopotā atsevišķu Eiropas valstu pieredzes liecina, ka šī līdzsvara noteikšanas pamatā darbojas princips – regulē trokšņa radītāju darbību.

Efektīva tiesiskā regulējuma uz naktsmieru neesamība var tikt atzīta par Satversmes 96., 111. un 115.pantu pārkāpumu. Sk. kā piemēru minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietu MORENO GÓMEZ v. SPAIN (Application no. 4143/02).

Darba grupai būtu jāizzina un jāizlemj, vai “izklaides troksnis” ir vides troksnis vai atsevišķs no vides trokšņa atšķirīgs troksnis. Ja tiek atzīts, ka tas ir vides troksnis, tad jāņem vērā, ka vides troksnis jau tiek regulēts. Līdz ar to ir izsverams jautājums, vai un kā esošā tiesiskā regulējuma ietvaros, var efektīvi novērst izklaides trokšņu problemātiku.

Ja atzīst, ka tas ir atsevišķs trokšņa veids, tad tas būtu nodefinējams normatīvajos aktos. No šī definējuma ir atkarīga arī turpmākā sistēma, proti, kādas prasības trokšņa ierobežošanai nosakāmas.

Šajā sakarā būtu jāidentificē, kādi izklaides trokšņa avoti pastāv – bāri, klubi, kafejnīcas, ielu muzikantīti u.c. Vai tiem piemērojami vienādas vai atšķirīgas prettrokšņa prasības?

Tiesībsarga apkopotā atsevišķu Eiropas valstu prakse liecina, ka izklaides vietu darbības nosacījumus, t.sk. prettrokšņu prasības, nosaka pašvaldības. Pašvaldības izsniedz atļauju izklaides vietu darbībai. Attiecīgi pašvaldības veic arī to ievērošanas kontroli, t.sk. piemērojot sodus, uz laiku aptur saimniecisko darbību. Atsevišķās valstīs tiek īstenota līdzīga pieeja, kāda ir paredzēta Rīgas domes 2023.gada 12.jūnijā pieņemtajos  saistošajos noteikumos “Par kārtību, kādā tiek saskaņota un organizēta ielu tirdzniecība”(https://pkip.riga.lv/agendaitempublish/downloadfile/agendaitem-309819).

Tiesībsarga skatījumā, normatīvajos aktos (piemēram, Pašvaldību likumā vai citā) ir jāpaplašina pašvaldību tiesības noteikt kārtību par apļauju izsniegšanu tās teritorijā esošo izklaides vietu darbībai, t.sk. noteikt prettrokšņa pasākumu īstenošanas pienākumu.

Paredzēt pašvaldībām tiesības piemērot atbildību un noteikt izklaides vietu darbības ierobežojumus par prettrokšņa pasākumu pārkāpumiem vai neievērošanu.

Noteikt normatīvajos aktos prasības izklaides vietām veikt prettrokšņa pasākumus, kurus cita starpā varētu izmantot kā nosacījumus atļaujas saņemšanai vai pagarināšanai.

• Viens no iespējamajiem risinājumiem būvnormatīvu pilnveidošana nākotnes būvēm, nosakot īpašus izklaides vietām piemērojamos prettrokšņa normatīvus.
• Otrs – attiecībā uz esošajām izklaides vietām, piemēram, noteikt pārejas periodu, lai ieviestu būvnormatīvos noteiktās īpašās prettrokšņa prasības.
• Trešais – noteikt un pilnvarot kompetentu iestādi, kas var novērtēt ieviesto prettrokšņa pasākumu atbilstību būvnormatīviem un nepieciešamības gadījumā apturēt tā darbību konkrētajā vietā.
• Ceturtais – valstiski noteikt izklaides vietu darba laika robežas, paredzot pašvaldības tiesības lemt par laika pagarināšanu (Eiropas valstu prakse).