12.05.1968.

ANO dokuments

Teherānas deklarācija

Apraksts

Teherānas deklarācija

Pasludināta Cilvēka tiesību Starptautiskajā konferencē Teherānā, 1968. gada 13. maijā.

Starptautiskā cilvēka tiesību konference,

kas notika Teherānā no 1968. gada 22. aprīļa līdz 13. maijam, lai pārskatītu progresu, kas ir sasniegts divdesmit gados pēc Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas pieņemšanas, un lai formulētu nākotnes programmu,

apsvērusi problēmas, kas ir saistītas ar Apvienoto Nāciju darbību cilvēka tiesību un pamatbrīvību veicināšanas un respektēšanas jomā,

atceroties rezolūcijas, ko ir pieņēmusi Konference,

atzīmējot, ka Starptautiskais cilvēktiesību gads notiek laikā, kad pasaulē risinās nepieredzēts izmaiņu process,

ņemot vērā jaunās iespējas, kas ir radušās, pateicoties zinātnes un tehnoloģijas straujajam progresam,

ticot, ka laikā, kad konflikti un vardarbība dominē daudzās pasaules daļās, cilvēku savstarpējās atkarības fakts un cilvēku solidaritātes nepieciešamība ir acīmredzamāka nekā jebkad agrāk,

atzīstot, ka miers ir cilvēces vispārējais mērķis, un ka miers un taisnīgums ir nepieciešami cilvēka tiesību un pamatbrīvību pilnīgai īstenošanai,

svinīgi paziņo, ka:

1. Ir nepieciešams, lai starptautiskās sabiedrības locekļi izpildītu savus svinīgos pienākumus – sekmēt un mudināt respektēt cilvēka tiesības un pamatbrīvības visiem bez jebkādas rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politisko vai citu uzskatu atšķirības.

2. Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija nosaka pasaules iedzīvotāju vienotu izpratni par neatņemamām un nepārkāpjamām visas cilvēku saimes tiesībām un veido visas starptautiskās sabiedrības locekļu pienākumu.

3. Starptautiskais Pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām, Starptautiskais Pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Deklarācija par neatkarības piešķiršanu koloniālajām valstīm un tautām, Starptautiskā Konvencija par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu, kā arī citas konvencijas un deklarācijas cilvēka tiesību jomā, kas ir pieņemtas Apvienoto Nāciju Organizācijā, specializēto iestāžu un reģionālo starpvaldību organizāciju ietvaros, ir radījuši jaunus standartus un pienākumus, kuriem valstīm ir jāpakļaujas.

4. Kopš Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas pieņemšanas Apvienoto Nāciju Organizācija ir sasniegusi ievērojamu progresu cilvēka tiesību un pamatbrīvību izmantošanas un aizsardzības standartu noteikšanā. Šī perioda laikā ir pieņemti daudzi nozīmīgi starptautiski dokumenti, bet šo tiesību un brīvību ieviešanā daudz kas vēl ir jāpadara.

5. Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenais mērķis cilvēka tiesību jomā ir katra indivīda maksimālās brīvības un cieņas panākšana. Šī mērķa sasniegšanai katras valsts likumiem ir jāgarantē katram indivīdam, neatkarīgi no viņa rases, valodas, reliģijas vai politiskajiem uzskatiem, izteiksmes, informācijas, apziņas un reliģijas brīvība, kā arī tiesības piedalīties savas valsts politiskajā, ekonomiskajā, kultūras un sociālajā dzīvē.

6. Valstīm ir no jauna jāapstiprina to apņēmība efektīvi ieviest principus, kas ietverti Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos un citos starptautiskajos dokumentos cilvēka tiesību un pamatbrīvību jomā.

7. Rupji cilvēka tiesību noliegumi, kas notiek atbaidošās aparteīda politikas ietvaros, rada nopietnas bažas starptautiskajai sabiedrībai. Šī aparteīda politika, kas tiek nosodīta kā noziegums pret cilvēci, turpina nopietni traucēt starptautisko mieru un drošību. Tāpēc starptautiskajai sabiedrībai ir nepieciešams izmantot visus iespējamos līdzekļus, lai izskaustu šo ļaunumu. Cīņa pret aparteīdu ir atzīta par tiesisku.

8. Jāpanāk, lai pasaules cilvēki pilnībā apzinātos rasu diskriminācijas ļaunumu un vienotos cīņā pret to. Nediskriminācijas principa ieviešana, kas ir ietverts Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos, Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā un citos starptautiskajos dokumentos cilvēktiesību jomā, veido cilvēces visneatliekamāko uzdevumu gan starptautiskajā, gan nacionālajā līmenī. Visas ideoloģijas, kas ir balstītas uz rasu pārākumu un neiecietību, ir jānosoda un tām ir jāpretojas.

9. Astoņus gadus pēc Ģenerālās Asamblejas Deklarācijas par neatkarības piešķiršanu koloniālajām zemēm un tautām koloniālisma problēmas turpina nodarbināt starptautisko sabiedrību. Tāpēc Dalībvalstīm pēc iespējas ātrāk ir jāsadarbojas ar atbilstošām Apvienoto Nāciju Organizācijas institūcijām, lai tiktu veikti nepieciešamie pasākumi, kas nodrošinātu pilnīgu Deklarācijas ieviešanu.

10. Masveida cilvēka tiesību pārkāpumi, kuru cēlonis ir agresija vai jebkurš bruņots konflikts ar tā traģiskajām sekām, un kura rezultāts ir neaprakstāms cilvēku posts, draud ar atbildes pasākumiem, kas var ieraut pasauli arvien pieaugošās naidīgās akcijās. Starptautiskās sabiedrības pienākums ir sadarboties šādu nelaimju apkarošanā.

11. Cilvēka tiesību rupji pārkāpumi, kuru cēlonis ir diskriminācija pēc rases, reliģijas, ticības vai uzskatu izpausmēm, rada sašutumu cilvēces apziņā un apdraud brīvības, taisnīguma un miera pamatus pasaulē.

12. Plaisas palielināšanās starp ekonomiski attīstītajām un jaunattīstības valstīm kavē cilvēka tiesību īstenošanu starptautiskajā sabiedrībā. Attīstības desmitgades neveiksme tās pieticīgo mērķu sasniegšanā katrai nācijai padara vēl nepieciešamāku, atbilstoši savām iespējām, visu pūļu mobilizēšanu, lai samazinātu šo plaisu.

13. Tā kā cilvēka tiesības un pamatbrīvības ir nedalāmas, pilsoņu un politisko tiesību pilnīga īstenošana bez ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību baudīšanas nav iespējama. Ilgstoša progresa sasniegšana cilvēka tiesību īstenošanā ir atkarīga no saprātīgas un efektīvas nacionālās un starptautiskās ekonomiskās un sociālās politikas attīstības.

14. Tas, ka visā pasaulē ir vairāk nekā septiņi simti miljoni analfabētu, ir milzīgs šķērslis Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas mērķu īstenošanā. Ir steidzīgi jāveltī uzmanība starptautiskiem pasākumiem analfabētisma izskaušanai no zemes virsas un visu līmeņu izglītības veicināšanai.

15. Ir jāizskauž diskriminācija, kuras upuri ir sievietes dažādos pasaules reģionos. Sievietes zemais statuss ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem, kā arī ar Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas noteikumiem. Cilvēces progresa panākšanai ir nepieciešams pilnīgi īstenot Deklarāciju par diskriminācijas novēršanu pret sievietēm.

16. Ģimenes un bērna aizsardzība joprojām ir starptautiskās sabiedrības rūpju lokā. Vecākiem ir cilvēka pamattiesības brīvi un atbildīgi noteikt savu bērnu skaitu un viņu dzimšanas biežumu.

17. Ir visnotaļ jāveicina jaunās paaudzes tiekšanās pēc labākas pasaules, kurā cilvēka tiesības un pamatbrīvības ir īstenotas pilnībā. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai jaunatne piedalītos cilvēces nākotnes veidošanā.

18. Lai gan jaunākie zinātniskie atklājumi un tehnoloģiskais progress ir radījis plašas ekonomiskā, sociālā un kultūras progresa iespējas, tomēr šī attīstība var apdraudēt indivīdu tiesības un brīvības, un tā prasīs pastāvīgu uzmanību.

19. Atbruņošanās atbrīvotu milzīgus cilvēku un materiālos resursus, kas šobrīd tiek izmantoti militāriem nolūkiem. Šos resursus būtu jāizmanto cilvēka tiesību un pamatbrīvību veicināšanai. Vispārēja un pilnīga atbruņošanās ir visu tautu augstākais mērķis.

Tāpēc Starptautiskā cilvēka tiesību konference,

1. apstiprinot uzticību Vispārējai cilvēka tiesību deklarācijai un citiem starptautiskajiem dokumentiem šajā jomā,

2. aicina visas tautas un valdības veltīt visas pūles to principu īstenošanai, kas ietverti Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā, un dubultot savus pūliņus, lai nodrošinātu visiem cilvēkiem brīvībai un cieņai atbilstošu dzīvi un veicinātu fizisko, garīgo un sociālo labklājību.